Skats pagātnē un nākotnē. "Radio Klasika" jubilejas koncerts

Pirmā atmiņu aina – Latvijas Radio 3 "Klasikas" 15 gadu jubilejas koncerts, kur mūziķi un aktieris Artūrs Skrastiņš iedzīvina Hektora Berlioza lirisko monodrāmu "Lelio jeb Atgriešanās dzīvē".

Otrā atmiņu aina – 20 gadu jubilejas programma, kur publika pirmoreiz klausās trio "Art-i-Shock" adresēto Jura Karlsona koncertu čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim. Tas arī palicis prātā bez kādiem rakstiskiem atgādinājumiem, bet padziļināts atskats uz abām programmām tikai nostiprina pārliecību, ka "Radio Klasikas" jubilejas koncerti jau saucami par īpašu žanru un tradīciju ar pastāvīgi kvalitatīvu un mainīgu veidolu. Tādēļ tad, kad atkal pienāk kārta jaunām svinībām, un gads vērienīgi sākas tieši ar šo notikumu, latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertam sekojot vēlāk, klausītāju interese ir nemainīgi augsta. Un publikai savās cerībās nenācās vilties – Latvijas Radio 3 "Klasikas" 30 gadu jubilejas koncerts Latvijas Nacionālajā operā 2026. gada 8. janvārī ar režisora Aika Karapetjana un scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša līdzdalību izskanēja kā veiksmīgi īstenota programma. Tas, protams, neliedz pieminēt arī šaubīgākos rakursus un repertuāra salikumus, bet tie jau būtu secinājumi ārpus jubilejas svinību loka.

Koncepcija visnotaļ skaidra – pirmā daļa pilnībā klasiska, otrā daļa neakadēmiskās noskaņās. Jaundarbu šoreiz nav, bet bez kāda pirmatskaņojuma tomēr neiztiek, jo Edgara Ošlejas balsī dzirdama dziesma "Svētais novēlējums" no Gunāra Rozenberga mūzikla "Bovarī kundze", kas toreiz, pirms četrdesmit gadiem, tā arī nepiedzīvoja iestudējumu. Tas ir tikai viens no Kārļa Vanaga aranžējumiem, bet par vēl kādu jauninājumu kļūst etnomūzikas klātbūtne ar tautasdziesmām "Vokors īt" un "Zirgs pie zirga, rats pie rata"; koncerta noslēgumā uz skatuves kāpj Raimonds Pauls, no viņa daiļrades izvēlēts opuss "Pārliecība" un mūziklā "Māsa Kerija" rodamā Kerijas dziesma – abi skaņdarbi ar Jāņa Petera vārdiem; vēlreizējs atskats uz programmas gaitu vēsta par folkmūzikas grupas "Bille", Latvijas Radio bigbenda un tā vadītāja Kārļa Vanaga un "Sinfonietta Rīga" stīdzinieku teicamo profesionalitāti – katrā no šiem piemēriem tembrāli daudzveidīgā skanējumā un dažādā estētikā.

Kas gan varētu palikt atmiņā no šīs programmas ar desmit vai piecpadsmit gadu distanci? Iespējams, ka tas būtu Annijas Kristiānas Ādamsones un Elīnas Garančas pretstats, jo šīs dziedātājas ir tik atšķirīgas, ka salīdzinājums vienīgi akcentē katras mākslinieces individuālo spozmi. Annijas Kristiānas Ādamsones koloratūrsoprāns un skatuviskās dotības tad nu šoreiz izpaudās Cerbinetas ārijā no Riharda Štrausa operas "Ariadne Naksā" un Elīzas Dūlitlas dziesmā no Frederika Lēves mūzikla "Mana skaistā lēdija", saistot ar vispārēju harismu, vokālu precizitāti un toņa izteiksmīgumu. Turpretī Elīna Garanča iepriekšminētajā Kerijas dziesmā un Margaritas romancē no Berlioza dramatiskās leģendas "Fausta pazudināšana" joprojām uzrunā ar piesātinātu un izkoptu mecosoprāna tembru, kas spēj atklāt gan psiholoģiskas kaislības, gan liriskus pārdzīvojumus.

Iespējams, ka personiskajā atmiņā ieguls vēl kāds pretstatījums ar harmoniska saliedējuma ideju un jēgu – Lindas Leimanes opuss "Undulations" pianista Reiņa Zariņa priekšnesumā, kam uzreiz sekoja Pētera Vaska "Klusuma auglis" Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora dziedājumā ar klavieru pavadījumu. Par Latvijas Radio kora un Pētera Vaska nozīmi starptautiskos mērogos nav jāšaubās, taču šis salikums atkal pievērsa uzmanību Lindas Leimanes mūzikas faktūru, harmoniju un dziļākā vēstījuma bagātībai, lieku reizi apliecinot, ka Reiņa Zariņa interpretācijā katrs viņu iedvesmojis skaņdarbs iemirdzas jaunā gaismā. Bet varbūt 8. janvāra koncerts ar Jāņa Mediņa "Ziedu valsi" no baleta "Mīlas uzvara" Jāņa Liepiņa diriģētā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra autentiskā versijā un "Romantisko spēli" Nr. 2 Radio bigbenda radošā pieskārienā arī plašākam cilvēku lokam liks atcerēties, ka Mediņa lieldarbs ir vienā līmenī ar pasaules mēroga klasiskajiem un romantiskajiem baletiem, un viņa lakoniskākie opusi neatpaliek.

Kā šoreiz pietrūka? Annijas Kristiānas Ādamsones ēnā palika otrs 2025. gada "Radio Klasikas" rezidences mākslinieks saksofonists Aigars Raumanis – gan opernama akustikas, gan nepiemērotā repertuāra dēļ. Mediņa partitūras lasījums vēl izklausījās tīri labi, bet ne Fransuā Borna "Spožā fantāzija par Žorža Bizē operas "Karmena" tēmām" pēc principa "viena pasāža uz augšu, otra pasāža uz leju". Salīdzinājums ar koloratūrsoprāna un mecosoprāna balsu izcilību nenāca par labu basam Edgaram Ošlejam, kur Volfganga Amadeja Mocarta mūzikā vai izklaidējošāka rakstura darbos solista dabiskajām dotībām vērts pievienot arī lielāku lokanību un skaidrāku dikciju. Elīnas Garančas repertuārs latviešu mūzikā vēl aizvien aptver tikai Raimondu Paulu, un Hektora Berlioza skaņuraksts arī šādā sniegumā nedaudz nogurdināja. Džeziskais aranžējums korim no Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" saistīja vairāk par "Vilnīšu deju" no Alfrēda Kalniņa operas "Salinieki", un jautājums, kad latviešu komponista operu varēs iepazīt kaut vai koncertuzvedumā, joprojām paliek neatbildēts.

Toties tagad publika dzirdēja "Radio Klasikas" jaunā rezidences mākslinieka vijolnieka Daniila Bulajeva interpretāciju Čārlija Čaplina brīnišķīgajai miniatūrai "Smaids". Klausītāji beidzot varēja atkalsastapties ar saksofonistu Gintu Pabērzu un pārliecināties arī par latviešu džeza jaunrades 70. gadu augsto kvalitāti Ulda Stabulnieka opusā "Studija". Visbeidzot, par to, ka diriģents Jānis Liepiņš spēj iedvesmot Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķus, un arī šo sadarbības veiksmi nevajag novērtēt par zemu. Rezumējot – gaidīšu Jāņa Mediņa baletu "Mīlas uzvara" Latvijas Nacionālajā operā un Gunāra Rozenberga mūziklu "Bovarī kundze" uz Dailes vai Nacionālā teātra skatuves.

EKRĀNUZŅĒMUMS NO "REPLAY.LSM.LV"

Latvijas Radio 3 "Klasikas" 30 gadu jubilejas koncertā "Laiki mainās. Klasika paliek" piedalījās arī operdziedātāja Elīna Garanča.