17 °C
Nedemokrātiskā Gruzijas režīma izliktā cilpa savilkusies pavisam cieši, to faktiski neiespējami atraisīt normālā veidā, kā vien izlēmīgi pārcirst ar asu ieroci.
Beidzamie notikumi ilgu laiku par brīvāko valsti Dienvidkaukāzā uzskatītajā Gruzijā nav atstājuši vietu kaut jel mazākajam kompromisam. Ir tikai melns un balts, vai sekošana Kremlim un tapšana par Baltkrieviju Nr. 2, vai atgriešanās uz iepriekšējā demokrātiskā ceļa, atjaunojot reālu, vērtībās balstītu sadarbību ar Eiropas Savienību. Sasniegtas un pārkāptas jebkādas tā saucamās sarkanās līnijas, ko, no vienas puses, apliecinājusi gruzīnu jaunās paaudzes iziešana Tbilsi ielās – simt tūkstošu lielā demonstrantu pulkā, bet, no otras, valsti sagrābušā prokrieviskā oligarha Bidzinas Ivanišvili nesenais paziņojums, ka Gruzijai nav pa ceļam ar morāli pagrimušajiem Rietumiem, kas atbalsta kara vešanu Ukrainā. Vēl viens miljardiera vēstījums, lai arī pārsteidzošs savā tiešumā, nav uzskatāms par milzu sensāciju. Viņš paziņojis, ka opozīcijai netiks dotas ne mazākās iespējas kaut ko sasniegt vēlēšanās.
Lai nu kurš, bet Krievijā miljardus sapelnījušais Gruzijas pelēkais kardināls labi zina Staļina teicienu, ka nav svarīgi, kā nobalsots vēlēšanās, būtiski, kā tiek saskaitītas balsis.
Skaidrs apliecinājums, ka pienācis laiks likvidēt visas beidzamās brīvības. Jau tā krietni novājinātos medijus vēl vairāk paredzēts piespiest pie zemes, kopējot Krievijas likumu "Par ārzemju aģentiem". Tā galīgā pieņemšana paredzēta 17. maijā.
Paskatoties plašākā kontekstā uz notikumiem Ukrainā ar 2014. gada revolūciju Maidanā, 2020. gada "vēlēšanām" un šim farsam sekojošajām represijām Baltkrievijā, šķiet, arī Gruzijā visu var izšķirt tas, vai demokrātiski orientētā Gruzijas sabiedrības daļa būs gatava lietot spēku, lai gāztu nedemokrātisko režīmu. Tas ir pārlieku nopietns jautājums, vai gruzīni sapratīs, ka neatkarīgas Gruzijas pastāvēšanas vārdā jāizšķiras par radikālu, tostarp bruņotu cīņu. Ukrainas un Baltkrievijas piemēri sniedz daudz vielas pārdomām.
Apstiprinājusies jau sen par aksiomu kļuvusī atziņa, ka bijušajās PSRS republikās varu nedrīkst atdot promaskaviskiem spēkiem
– tas neveicina attīstību un noved pie visu brīvību iznīcināšanas. Kā likums, demokrātiskie spēki, pateicoties vēlētāju vairākuma netālredzībai, zaudē godīgās vēlēšanās un atdod varu. Otra likumsakarība – tās arī uzskatāmas par beidzamajām demokrātiskajām vēlēšanām. Tā norisinājās arī Gruzijā, kur 2012. gada parlamenta vēlēšanās uzvarēja B. Ivanišvili partija "Gruzijas sapnis", bet pēc tam, zaudējis valsts galvas vēlēšanās, atkāpās daudz Gruzijas labā izdarījušais prezidents Mihails Saakašvili. Uz Maskavu orientēti personāži nemēdz atdot varu.
Kā uz to visu tik ilgi noraudzījusies liela daļa Gruzijas iedzīvotāju? Labs jautājums, kura izpratnei derīgi nedaudz atgādināt šīs valsts vēsturi.
Jau pirms 30 gadiem viens otrs gruzīns mums uzsvēra, ka Baltijas valstu priekšrocības saistāmas ar valstiskumu starpkaru posmā.
Gruzijai neatkarību Krievija atņēma jau 1921. gadā. Jāatzīst, ka sabiedrības lielākās daļas uzticība nacionāliem orientieriem var palīdzēt nekļūdīties svarīgu lēmumu pieņemšanas brīžos. Diemžēl tas nav stāsts par silto Dienvidkaukāza valsti. Atliek novēlēt Gruzijas iedzīvotājiem atrast drosmi izdarīt pareizo lēmumu.
