Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs jau 23. reizi izsludinājis lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" jauno grāmatu kolekciju, tomēr literatūras skolotāji aizvien iesaka kā vasarā lasāmo literatūru arī nīderlandiešu rakstnieka Žaka Frīnsa grāmatu "Sestklasnieki neraud", kas šopavasar saņēma Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas balvu grupā 11+ .
Žaks Frīnss latviešu lasītājiem ir jau labi pazīstams – 2009. gadā iznāca viņa grāmata "Skolotājs Jāps var visu", pēc kuras motīviem izveidots Radioteātra uzvedums un Jaunā Rīgas teātra tiešsaistes izrāde. Pats rakstnieks ilgus gadus strādājis par skolotāju, tieši tādēļ viņa grāmatās bērnu – un arī skolotāju – tēli ir tik dzīvīgi. Sirsnīgajām un humora pārpilnajām grāmatām par skolotāju Jāpu vairākkārt piešķirtas Nīderlandes bērnu žūrijas balvas. "Sestklasnieki neraud" ir domāta pusaudžiem, un tajā skarta ļoti smaga un traģiska tematika – galvenajai varonei Akijai tiek diagnosticēta leikēmija.
Kā saprotu, grāmatas pamatā ir patiesi notikumi?
Ž. Frīnss: Taisnība, šī man ir ļoti īpaša grāmata, jo veltīta manai skolniecei Ankjei, kura bija ļoti jauka meitene – pilna humora, bet ļoti aizstāvēja, ja kādu apcēla, viņa arī izcili spēlēja futbolu – tieši tā, kā aprakstīts grāmatā, daži zēni par to bija diezgan dusmīgi. Ankje bija arī ļoti godīga, ļoti tieša. Viņa atnāca pie manis mācīties ceturtajā klasē, un piektās klases beigās ārsti atklāja, ka Ankjei ir leikēmija. Katru reizi ķīmijterapijas kursa laikā es un viņas klasesbiedri Ankji apciemojām; kad jutās labāk, viņa atgriezās skolā, viņai patika mācīties. Reiz, kad aizgājām, Ankjei tieši bija nepieciešama injekcija. Mēs gribējām iziet ārā, bet viņa lūdza, lai paliekam. Mēs teicām – varbūt viņa raudās un jutīsies neērti, bet viņa teica: "Nē, sestklasnieki neraud!" No tā arī radās grāmatas virsraksts. Viņa prata atdarināt cilvēkus, reiz viena māsiņa ienāca palātā tieši brīdī, kad spurdzām par to, kā Ankje viņu attēloja. Ankje teica: "Tev par mani jāuzraksta grāmata! Tad es varbūt kļūšu slavena," un citi klasesbiedri piebalsoja. Atbildēju – varbūt, kad tu atveseļosies, mēs varam apsēsties blakus, tu man stāstīsi un es rakstīšu. Taču Ankje nomira. Tad viņas māte sacīja – tev jāuzraksta grāmata par Ankji, tu apsolīji! Es teicu, ka nevaru, jo negribu, ka grāmata beidzas tik traģiski.
-9.8 °C
