Armands Znotiņš: Rainis — visiem pa vidu

Rakstīt par ikdienas aktualitātēm nozīmētu skatīties tikai uz virskārtu, ja vien nepatur prātā lielās vērtības un vēsturi. Apcerēt Latvijas valstij klaji naidīgās pašvaldības nenogurstošo vēlmi iznīcināt Rēzeknes koncertzāles "Gors" darbību nozīmētu atkārtot jau izskanējušos viedokļus, tādēļ šeit tikai jāatzīmē, ka manas domas sakrīt ar Kultūras ministrijas un Valsts prezidenta oficiālo nostāju. Lai nu viņiem veicas šajā cīņā.

Bet diskutēt par savu kolēģu darbu "Spēlmaņu nakts" žūrijā arī nevēlos – nemaz nerunājot par to, ka detaļas jātur noslēpumā, katram ir savi uzskati un pārliecība, un gala iznākumu veido šo uzskatu summa savstarpējas vienošanās ceļā. Vismaz pagaidām, kad teātra sezona ir aptuveni pusceļā, rezultāts šķiet absolūti neparedzams.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Tad nu pa vidu visām aktuālajām norisēm ir Rainis. Viens no nedaudzajiem latviešiem, kuru iespējams saukt par ģēniju. Kurš bijis arī Nacionālā teātra direktors un izglītības ministrs. Un, pretstatā daudzkārt atkārtotajai retorikai, pēc mūsdienu vēsturnieku vērtējuma nebūt ne slikts politiķis. Vismaz, ja salīdzina ar slepenpadomnieku Gēti vai premjerministru Paderevski.

Centrālā atziņa – bez Raiņa lugu iestudējumiem Latvijas teātru repertuārs nav iedomājams. Un, ja kādā laika nogrieznī šādu iestudējumu tomēr nav, tas parāda, ka kultūrpolitikā, kultūras ainavā un vērtību sistēmā kaut kas ir kritiski sašķobījies. Starp citu, tas attiecas arī uz globālu mērogu, arī uz teātru skatuvēm citur Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (tagad jau ar rezignētu piebildi – interesanti, kas pēc kādiem divdesmit gadiem būs palicis pāri no amerikāņu sabiedrības un amerikāņu kultūras). Jo nav nekāda iemesla domāt, ka Rainis būtu zemāk vērtējams par Henriku Ibsenu – atšķirība galvenokārt tā, ka norvēģiem ir vairāk finansējuma, attīstītāks starptautiskais menedžments un augstāka pašcieņa. Tas viss laika gaitā ir iegūstams.

Un atkal – ja mūsdienu Latvijā nebūtu Ibsena lielo romantisko traģēdiju un tām sekojošo pilsonisko drāmu iestudējumu, iztrūktu kaut kas fundamentāli svarīgs. Katrreiz atšķirīgu iemeslu dēļ neizdzēšamus nospiedumus atstājis gan "Brands" Dailes teātrī, gan "Pērs Gints", "Mežapīle" un "Spoki" Nacionālajā teātrī, gan "Leļļu nams" (jeb "Nora") Jaunajā Rīgas teātrī un "Heda Gablere" Ģertrūdes ielas teātrī. Raiņa lugu uzvedumu uzskaitījums varbūt pat sanāktu mazāk apjomīgāks, un arī tādēļ zināmā atšķirībā no daudziem citiem biju tik ļoti gandarīts par traģēdiju "Indulis un Ārija" Nacionālajā teātrī Indras Rogas režijā. Saprotot iebildumus par inscenējuma koncepcijas reālo īstenojumu, par pārrāvumiem saiknē starp autora idejām, režisores iecerēm un aktierspēles kopainu, tomēr jāteic, ka šādi iestudējumi ir principiāli vajadzīgi. Un ne tikai skatītājiem, bet arī aktieriem. Otrajā gadījumā – lai pilnveidotu māksliniecisko meistarību. Pirmajā gadījumā – lai liktu domāt. Un tādēļ arī kopā ar radošajām veiksmēm un diskutablajiem aspektiem palikuši prātā "Pūt, vējiņi!" Elmāra Seņkova režijā, "Uguns un nakts" Viestura Kairiša režijā, Valmieras teātra un Ineses Mičules "Jāzeps un viņa brāļi" vai arī tāds vēl jo vairāk ekstrēms piemērs kā Leļļu teātra "Zelta zirgs" Matīsa Gricmaņa un Dudas Paivas interpretācijā.

Ja Latvijā sen nav iestudēts, piemēram, Ibsena "Būvmeistars Sūlness", Gētes "Fausts" vai Eshila "Saistītais Prometejs", tas uzreiz parāda, kādām tēmām baidās pieskarties, kam pietrūkst apņemšanās, finansiālo resursu un psiholoģisko spēku. Un tieši tāpat tas attiecināms uz divām simbolu drāmām, kas kopā ar "Jāzepu un viņa brāļiem" ir pašas izcilākās Raiņa daiļradē – "Ilju Muromieti" un "Spēlēju, dancoju". Katrā ziņā tas ir vieglāk īstenojams nekā otra mana vēlme – redzēt uz teātra skatuves Lilitu Bērziņu, Liliju Ēriku un Liliju Štengeli kā trīsdesmitgadīgas aktrises. Kurš pateiks, kādēļ tas nekādi nav iespējams? Kurš sniegs pavisam nopietnu atbildi? Tikmēr Rainis paliek kā viens no augstākajiem vērtību kritērijiem. Tajā pašā zvaigznājā, kur tagad atrodas arī Nora Ikstena.