Svētdien, 15. decembrī, Valmieras teātrī gaidāma pirmizrāde dramaturga Gunāra Priedes 1972. gadā sarakstītajai lugai "Zilā". Režisore Māra Ķimele teic, ka izrāde ir par to, kā "dzīve piespiež pagriezt spogulīti pašam pret sevi un ieraudzīt ko negaidītu.
Caur aiziešanu Juris savienojas ar savu būtību un galu galā – pats ar savu tautu, ar visu, kas nav aptaustāms tikai ar rokām. Mums ir arī garīgais mantojums. Es gribu taisīt šo izrādi par to, ka aiziešana nav beigas, bet augstākais punkts. Juris aiziet gaismā, viņš apskaidrojas un aiziet." Gunārs Priede lugu uzrakstīja 1972. gadā dažu dienu laikā, un tā uzreiz nokļuva nevēlamo lugu sarakstā, pirmizrādi piedzīvojot 1973. gadā Igaunijā. Galvenā varoņa mātes Rasmas lomu atveido viena no Valmieras teātra spēcīgākajām personībām – aktrise Ieva Puķe. Izrādē viņa ir tā, kura autoavāriju izraisījušajam dēlam meklē tautasdziesmu sējumus, "par kuriem visi zina, bet izlasījis ir tikai retais".
Gunārs Priede tēlus izvēlējies aizvest uz Gruziju, tālu prom no Latvijas...
I. Puķe: Noteikti tas darīts ļoti apzināti, jo reizē ar varoņiem prom no īstās notikumu vietas tiek aizvestas arī sāpīgas tēmas, tā ir kā attālināšanās nulles punktā; vairs neatrodoties sāpju viducī, bet citur, dziļāk iespējams paskatīties uz notikušo no malas. Esot kaut kur citur, bieži skatījums ir skaidrāks.
No malas iespējams ieraudzīt arī sevi pašu un izvērtēt to, kas noticis, tādējādi iegūstot zināmu apjausmu par to, kas tad īsti bijis.
Luga ataino tēlu garīgo izaugsmi…
Autors ļoti precīzi iedevis visus apstākļus, lai notiktu šī garīgā transformācija, un tik precīzi, kā arī interesanti izveidotas tēlu līnijas latviešu dramaturģijā nebūt nav bieži sastopamas. Režisore Māra Ķimele uzsver, ka lugas darbības laikā katrs no izrādes tēliem pagriež pret sevi spoguli, šajā spogulī ieraugot sevi tādu, kāds īstenībā esi. Protams, garīgā izaugsme notiek, tai pat ir jānotiek, jo katram no tēliem vajadzētu pieķerties garīgajai vertikālei, lai iegūtu apjausmu par savu dzīvi, lai iegūtu atklāsmi, kas īsti būtu jādara vai kas nav jādara.
Ko, spēlējot šajā lugā, gūstat jūs pati?
Strādājot pie šā darba, vislielākais gandarījums un pateicība ir par doto iespēju strādāt ar Māru Ķimeli. Kopā esam strādājušas jau vairāk nekā desmit iestudējumos, un esmu ļoti pateicīga teātrim, ka ticis izvēlēts šāds iestudējums. Man tas liekas gluži kā laboratorijas darbs, jo dod iespēju pētīt savu iespēju robežas un, savienojoties dažādos līmeņos, atvērt savu iekšējo pasauli, turklāt – ne vien pašai ar sevi, bet arī ar lugā ierakstītajām vērtībām. Tas skan augsti, bet tā tiešām izjūtu Gunāra Priedes darbā iekodēto, to, ka eksistē kopīgais lauks ar mūsu tālajiem senčiem tālajā senatnē. Iespējams, šīs kopīgās stīgas ir ļoti trauslas, bet tomēr tās mūs, visus latviešus, vieno kā tautas brāļus un māsas. Tiesa, iekodētais ir kaut kas, ko varbūt vēl tikai minam, kaut kas, ko mēs vēl neesam atminējuši...
11.3 °C
