Mīlestības līkloči. Saruna ar prozas vecmeistaru Arnoldu Auziņu

Februārī pie lasītājiem nonāks prozas vecmeistara Arnolda Auziņa jaunais romāns "Derīguma termiņš mīlestībā". Šī gada beigās Arnolds Auziņš svinēs 95 gadu jubileju, tomēr ņiprumā joprojām neatpaliek no daudziem, kas ir pat vairākus gadu desmitus jaunāki.

Uz interviju vecmeistars atnāk ar sarkanām rozēm – un pēkšņi vairs nemaz nešķiet neparasti, ka tik cienījamos gados tapis versmains mīlestības romāns.

Lielpilsētas žurnālists Osvalds Bautris tiek nosūtīts intervēt jauniņo Purmales skolas direktori Aneti Legzdu. Starp abiem jau iepazīšanās brīdī uzkvēlo jūtas, un ar katru nākamo tikšanās reizi tās kļūst dziļākas. Tomēr ir problēma – Osvalds ir precējies, bet Anetes pagātnē ir nepatīkama pieredze. Kāda nākotne abiem iespējama? Osvalds atradis risinājumu – lai izvairītos no kārdinājuma, viņš iepazīstina Aneti ar savu draugu. Savešana izrādās veiksmīga – ir noliktas kāzas un šķiet, ka tālāk atliek tikai pierakstīt "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi", taču ne jau tad, ja romānu raksta Arnolds Auziņš...

Jūs parasti sakāt, ka visi romāni ir autobiogrāfiski. Kas bija mezgla punkts, no kura sākās romāns "Derīguma termiņš mīlestībā"?

A. Auziņš: Taisnība, manos romānos ir ļoti daudz no īstās dzīves. Iepriekšējā, "Meklējot sevi", pat īsto vārdu Agnesei paturēju. Tikai viens romāns man ir tāds, kurā visu esmu izdomājis, tas saucas "Necenties mani atminēt". Un reiz, kad viesojos Madonā, pienāk viena šausmīgi nikna dāma, saka: "Es jūs grasījos tiesā sūdzēt! Jūs mani esat izķengājis!" Bet es taču viņu nemaz nepazinu. "Tad jums kāds par mani pastāstījis!" Nu nekā tamlīdzīga...

Bet, ja runājam par iedvesmu šim romānam, tad viss sākās 1958. gadā, kad man bija 27 gadi. Mani aizsūtīja komandējumā uz Ugāli, un tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Kad ieraudzīju Kitiju Galeju, jauno skolas direktori, es biju beigts. Mēs bijām vienos gados, un viņa mani nobūra – nekad nebiju redzējis meiteni ar tik mirdzošām acīm, un viņas balss! 

Laikam jūtas bija abpusējas, bet biju jau precējies un tas romāns nevarēja ilgi turpināties, tāpēc es Kitiju iepazīstināju ar savu draugu.

Pat tas ir autobiogrāfiski. Lūdzu, sakiet, ka vismaz avārija nenotika...

Avārija bija drausmīga! Vecs onkulis, vedējtēvs, kāzās bija stipri iereibis un veda visus uz Siguldu. Priekšējās mašīnas brauca lēni, viņš gribēja apdzīt un nemanīja, ka pretī nāk smagā mašīna, baļķu vedējs. Visi četri gāja bojā. Es Kitijai – tas ir, Anetei – romānā dāvāju dzīvību, jo citādi jau romāns neiznāktu. Runāju ar ekspertiem, un viņi apstiprināja – tā reizēm varot notikt, ka tas, kurš aizmugurē sēž labajā pusē, tādā avārijā varot palikt dzīvs, tā esot drošākā vieta mašīnā. Un tas, ka Anete visu aizmirsa, neko no iepriekšējās dzīves neatcerējās, to arī eksperti apstiprināja, ka tā var būt. Ja es būtu izšķīries no pirmās sievas un apprecējis Kitiju, tagad arī manis vairs nebūtu starp dzīvajiem.

Un Anetes kārīgais onkulis – tas arī ir no dzīves?

Jā, tas kārīgais onkulis tiešām dzīvoja Mežaparkā. Patiesībā viņš Kitiju izvaroja, tāpēc arī viņa tik ilgi neapprecējās – skolā strādājot, vīriešu apkārt maz, darba daudz, tādēļ bija viegli aizbildināties, bet patiesībā tā viņai bija briesmīga trauma. Daudzi romāna tēli ir pavisam reāli, labi, ka visi jau miruši, nevar mani tiesā vairs iesūdzēt.

Laikam jau tieksme turēties pie realitātes nāk no žurnālista pieredzes.

Es varu rakstīt tikai to, ko zinu, tāpēc daudzos romānos darbojas žurnālisti. Es sāku strādāt laikrakstā "Pionieris" kā visjaunākais darbinieks – studiju laikā biju uzrakstījis humoresku, un redaktore Milda Vanaga man piedāvāja, vai negribu iet pie viņiem strādāt. Vai dieniņ, ļoti labprāt! Pirms manis tur jau bija strādājusi Vizma Belševica, kopā ar mani strādāja Regīna Lasenberga, vēlāk lielā rakstniece Ezera, mana kursabiedrene.

Tas bija brīnišķīgs periods, man bija tik daudz brīva laika! 17 cilvēki – labi, tur bija arī tehniskie darbinieki, visi nebija žurnālisti – taisīja avīzīti, kas reizi nedēļā iznāca uz četrām lapām. Mēs braucām komandējumos, draudzējāmies ar leišiem un igauņiem, bija laba komandējuma nauda, kas jāiztērē. Ar lietuviešiem ļoti labi sapratāmies, man patika viņu atraktivitāte, igauņi savukārt bija viltīgi – viņi nekad neparādīs sevi no sliktās puses.

Protams, bija arī visādi sarežģījumi, vienubrīd mani pat gribēja atlaist no darba. Mums bija tāda kolēģe Anna Prikņa, kura brīvajos brīžos lasīja grāmatu par partijas īso kursu. Vienubrīd nevarēju novaldīt mēli, teicu: "Atkal tu to bībeli lasi!" Tip, tip, tip – Anna pie redaktores. Mašīnrakstītāja, kura bija tāda kā vidutāja starp žurnālistiem un priekšniecību: "Arnold, tevi Milda sauc pie sevis." Redaktore mani sagaida un saka: "Jūs rakstīt protat, bet neprotat mēli turēt. Jūs zaimojat svētu grāmatu!" Es: "Vai tad Bībeli?" "Netēlojiet muļķi! Ar tādiem uzskatiem jūs nevarat redakcijā strādāt! Es negribu viena jūsu likteni izlemt, lai kolektīvs saka." Pirmais runāja Valdis Staunis – humorists Artavs –, teica, ka es vēl esot zaļš, uzņēmās manis audzināšanu, un tā mani paturēja. Nostrādāju avīzē 23 gadus un beidzu kā pats vecākais. (Te rakstnieks ietur pauzi un uzdod pretjautājumu – vai zinu, cik romānu viņš sarakstījis, un man ar kaunu jāatzīstas, ka zināju gan, jo šo informāciju sameklēju pirms gada, gatavojoties iepriekšējai intervijai, bet esmu veiksmīgi aizmirsusi. – L.K.-Š.)

Šis man ir jau 32. romāns. Pirmo uzrakstīju tikai tad, kad aizgāju pensijā – toreiz varēja pensionēties 60 gadu vecumā. Traki, vai ne – gandrīz katru gadu pa romānam?

Rakstu no rītiem – citi guļ, es ceļos sešos, toties vakarā jau vienpadsmitos, kad ģimenes locekļi skatās filmas, lūstu nost. Vasarā rakstu mazāk, tad ir daudz citu darbu. Šis romāns gan laikam būs pēdējais – redze pasliktinās, vairs nevaru daudz rakstīt. Es jau nerakstu pie datora, daru kā Rainis – man ir dēlītis, lieku to sev uz ceļiem un ar roku uz lapas pierakstu, jo domas lido ātrāk, nekā varu uzrakstīt uz datora. Tikai tad, kad uzrakstīts, pārrakstu.

Kā tad ar roku var sanākt ātrāk? Varbūt mākat stenografēt?

Mācījos gan, nu jau esmu daudz ko aizmirsis. Ar roku ir ātrāk, jo es daudz izlaižu, tikai iezīmēju domu, pēc tam pārrakstot tekstu atšifrēju un papildinu.

Atgādiniet, lūdzu, tiem lasītājiem, kuri iepriekšējās intervijas nav lasījuši, kā sākāt rakstīt!

Ceturtajā klasē sarakstīju romānu par mūsu ciema ļaudīm. Sanāca desmit skolas burtnīcas. Mūsu Sumburciems ir ļoti neparasts, tas atrodas divos pagastos – Dundagas un Valdgales. Desmit skolēnu burtnīcas pierakstīju. Toreiz ciemā bija 12 mājas, tagad palikušas tikai piecas, starp tām arī manu vecāku mājas. Reizi trešdienās no Dundagas pagasta padomes pienāca apkārtraksts, un man bija tas jāiznēsā, jāapstaigā visas mājas. Kā no rīta sāku, tā vakarā beidzu, nogāju kādus 20 kilometrus, kamēr visus apgāju, ciema ļaudis labi pazinu. Rakstīju un domāju – kā lai romānu nobeidzu? Jānobeidz arī visi cilvēki. Izlēmu, ka ļaundari sagandē ūdeni un visi nomirst, tikai viens, tāds Kārlītis, paliek dzīvs, jo viņš dzer vienīgi alu, ūdeni ne. Vācu laikā burtnīcas aizsūtīju uz avīzi "Tēvija", viņi man atbildēja, ka esot interesants manuskripts, bet romāns neiznākot, esot par īsu. Taisni tāpat kā tagad. (Konkursam iesniegtais manuskripts nesasniedza minimālo apjomu, tādēļ pirms izdošanas nācās gandrīz autorloksni pierakstīt klāt. – L.K.-Š.) Un tās burtnīcas viņi arī neatsūtīja atpakaļ, taisni žēl, tagad būtu interesanti izlasīt.

Bet bērnībā zināt, par ko es gribēju kļūt? Par mežsargu. Kad sāku iet skolā, man uzšuva uzvalciņu no zaļas vadmalas, pirmo reizi bija garās bikses, un visi mani arī sauca par mežkungu.

Žurnālistiku aizgāju studēt 1950. gadā, kad beidzu skolu, tajā gadā beidza 11. un 12. klases kopā un uz augstskolām bija milzīgs konkurss. Toreiz kāds bija uzrakstījis feļetonu par vienu skolotāju un apakšā parakstījis manu vārdu. Es gāju uz redakciju un prasīju, kas to rakstījis. Nevarot teikt, tas esot pseidonīms. Bet tas ir mans vārds! Aiz dusmām aizgāju stāties žurnālistos, nolēmu, ka pats varētu labāk uzrakstīt.

Vai jums vecāki arī bija ilgdzīvotāji?

Nē, tā nevarētu teikt: māte un tēvs aizgāja mūžībā astoņdesmit gadu vecumā. Man šito vienmēr jautā, kā es tik ilgi esmu varējis nodzīvot. Nevar arī sacīt, ka būtu bijis ļoti apzinīgs. Augstskolas laikā dzīvoju kopmītnē un naktīs spēlēju zolīti. Trešajā kursā dabūju vienu trijnieku, un tad stipendija nepienācās, bija jāstrādā. Un zināt, kur es strādāju? Bankā Vaļņu ielā mani pieņēma par apsargu, tādu zeņķi bez pieredzes, bez nekā. Un tipogrāfijā pa naktīm esmu strādājis. Otrajā kursā tāds kursabiedrs Konstantīns Kristaps mani aizvilka pie zīlnieces, lai pēc plaukstu līnijām izzīlē mūža garumu. Man viņa pateica, ka nodzīvošu līdz 88 gadiem, bet nu jau ir pāri.

Mani pie dzīvības uztur humors un kustības. Mans tēvs bija nopietns, bet viņa māsa – ļoti jautra. Viņa nomira no vēža 74 gadu vecumā un piekodināja, lai viņas bērēs neraud, tikai dzied un dejo. Izdziedājām visas viņas mīļākās dziesmas, gribēju ar māsīcu valsi nodejot, bet viņa iedeva kurvīti, jo latvieši bērēs nedejo. Mana pirmā sieva nomira dzemdībās, toreiz šausmīgi dzēru un gandrīz jau gribēju taisīt pašnāvību, bet dēls bija dzīvs, un viņa dēļ bija jādzīvo. Tagad arī viņš jau pensijā un ir vectētiņš.

Februāris ir tas mēnesis, kad esam pilnīgi noguruši no ziemas, tumsas un aukstuma. Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kas lasīs jūsu romānu šajā laikā?

Es ieteiktu nekreņķēties par sīkumiem. Mans tēvs teica: nevajag pārdzīvot par to, ko nevar labot, un arī par to, ko var labot, bet priecāties par katru dienu, ko dieviņš devis. Tā jau viegli pateikt, bet kaut kur tas prieks jāatrod. Mana jaunākā mazmeitiņa 11. decembrī piedzemdēja dēlu. Tagad esmu astoņkārtīgs vecvectētiņš. Tas ir prieks! Mana ģimene savu ieguldījumu nācijas stiprināšanā ir devusi.