Pūķis: Es zinu, kas jādara X stundā. Vai jūs zināt?

Ar mobilo sakaru operatora LMT mārketinga un biznesa attīstības viceprezidentu Ingmāru Pūķi vispirms vēlējos runāt par LMT nodomiem aizsardzības industrijā, bet saruna izvērtās daudz plašāk – arī par lielo uzņēmumu lomu ekonomikas sildīšanā un attīstībā, to, vai Eiropa draudu priekšā paspēs pamosties.

Vispirms jautājums – kāpēc sākās domstarpības starp LMT un "Telia Group" par tālāko uzņēmuma attīstības ceļu?

I. Pūķis: Nevarēšu piekrist, ka pastāv kādas īpašas domstarpības starp "Telia" un LMT, ja ar to saprotam uzņēmumu vai tā vadības komandu. LMT tāpat kā daudzos citos uzņēmumos saņem akcionāru un padomes gaidas, cenšas pildīt šīs gaidas un ik gadu sasniedzam izvirzītos biznesa mērķus. Drīzāk publiski ir izskanējusi informācija par to, ka atšķiras vairāku mūsu akcionāru – šajā gadījumā Latvijas puses dalībnieku un "Telia Company AB" – stratēģisks redzējums par to, kā uzņēmumam attīstīties tālāk.

Diskusijas lielā mērā saistītas ar vispārējo situāciju telekomunikāciju jomā, un runa ir ne tikai par Latviju, bet arī pasauli kopumā. Proti, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad gandrīz katram iedzīvotājam ir mobilais telefons un ir pieslēgts internets un, ja kādam arī nav, tad tam ir nopietni iemesli. Šajā brīdī jebkura telekomunikāciju uzņēmuma attīstībā iestājas zināma stagnācija un jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Principiāli iespējami ir divi tālākie ceļi – vai nu palikt telekomunikāciju nišā un attīstīties efektivitātes virzienā, kļūstot efektīvākiem par konkurentiem un pelnot šādi; otrs iespējamais ceļš – paplašināties, pievienojot savam pamatbiznesam citus biznesa veidus.

Te jāsaprot, ka nav tā, ka viena no šīm atbildēm ir pareiza, bet otra nepareiza. Abas ir iespējamas un var vienlaikus pastāvēt vienā un tajā pašā tirgū.

Varētu pat teikt, ka šobrīd visa telekomunikāciju pasaule sadalījusies divās uzņēmumu grupās, no kurām vieni iet efektivitātes ceļu, bet otri – pērk un attīsta citus biznesa virzienus papildus telekomunikācijām. Piemēram, "Tele2" Latvijas tirgū ir skaidri izteikts efektivitātes ceļa gājējs, un nevar noliegt – viņiem ļoti labi izdodas. Savukārt LMT telekomunikāciju virziens jau šobrīd veido mazāk nekā pusi no apgrozījuma, apmēram 49%, pārējie ir citi biznesi.

Kad tieši sāka izpausties, ka LMT īpašniekiem ir dažādi priekšstati par to, kā uzņēmumam būtu jāattīstās?

Diskusija par to, ko tālāk darīt ar LMT un otru uzņēmumu, kura līdzīpašnieki ir Latvijas valsts (un tai piederošas kapitālsabiedrības) un "Telia", proti, "Tet", ir jau vismaz padsmit gadus veca. Zviedrijas puse vienmēr ir vēlējusies to, ko tai ir izdevies panākt abās pārējās Baltijas valstīs, – tā izpērk valsts daļu un uzņēmums pilnībā pieder "Telia", tas nav nekāds noslēpums.

Latvijas gadījumā diskusija nav gājusi tik raiti. Lielā mērā tas saistīts ar faktu, ka Latvijas Nacionālajā plānā un citos dokumentos ir daudz kas teikts par eksportu un augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu. Jautājums tikai, kurš to darīs. Un jau pirms Covid-19 krīzes Latvijā sāka dzimt izpratne, ka šī mērķa piepildīšanai nepieciešami lielie uzņēmumi, kas spēj finansēt pētījumus un veikt kapitālieguldījumus zinātņietilpīgas ražošanas attīstībā. Jāskatās patiesībai acīs – Rietumeiropā lielāko daļu pētījumu apmaksā tieši lielie uzņēmumi, nevis valdības, universitātes vai jaunuzņēmumi. Piemēram, jau minētajā Zviedrijā 20 lielākie šīs valsts uzņēmumi apmaksā 60% visu ieguldījumu pētījumos un attīstībā.

Un kaut kādā brīdī Latvijas valsts ir sākusi šajā aspektā vērtēt Latvijas lielos uzņēmumus. Aina ir interesanta – puse no lielajiem uzņēmumiem ir valsts un pašvaldību īpašumā, bet otra puse pieder ārvalstu investoriem. Lieli Latvijas īpašnieku privātie uzņēmumi – kā "Latvijas Finieris" vai "MikroTik" – ir tikai daži.