"Brauksim šovasar uz Latgali!" Diāna Jance aicina atbalstīt savējos

Vasara ir ieskrējusies. Tuvojas rudens un, aizslēpušās aiz sazaļojošiem kokiem, saldas mēles no namu brandmūriem gatavas solīt mums vai putna pienu, kas pasmelts no pekles dīķiem – lai pēc tam to varētu sagrābt paši.

Patiesībā dzīve rit savu gaitu un, neskaitot dažas biedējošas, uzbāzīgas reklāmas, ikdienas dzīve nav pārāk mainījusies. Atkal ir iespēja kārtējo reizi atbalstīt Ukrainu un ar apbrīnu noraudzīties, ka, pat slāpējot Krievijas elles radītās liesmas 1051. gadā dibinātajā Kijivas Pečoru klosterī, ukraiņi spēj atrast pozitīvo: jau sen bija jāremontē!

Diāna Jance, publiciste, žurnāliste

Foto: Gvido Kajons

Taču Latvijā šajā vasarā, kad laiks rit strauji un reizē šķiet stāvam uz vietas, aicinu doties uz Latgali. Nē, ne jau tāpēc, ka latgalieši nebūtu stipri – šī Latvijas reģiona iedzīvotāji bieži ir stiprāki par pārējiem, kuri mopēda skaņas joprojām var saklausīt vienīgi kā pusaudžu blēņošanos. Šī skaņa ir identiska lidojoša drona skaņai. Latgalieši gadsimtiem ilgi spējuši biežāk paraudzīties uz augšu – tur saskatot un sajūtot ko vairāk par sauli un Latvijas īpašajiem mākoņiem.

Kādi ir latgalieši? Literatūrā var izlasīt to, ko sensenis apzināmies visi, – latgaliešu mentalitāti visprecīzāk raksturo emocionāls atvērtums, dziļš sīkstums un spēcīga kopienas sajūta, kas viņus izteikti atšķir no atturīgākajiem Kurzemes vai Vidzemes latviešiem. Tas veidojies, gadsimtu gaitā savijoties katoļu baznīcas tradīcijām un ilgstoši grūtajiem izdzīvošanas apstākļiem. Vairums latgaliešu ir atvērtāki, sirsnīgāki un arī garīgi stabilāki par citu reģionu latviešiem.

Lai kā klumzājamies ar jauniem dzelzs rumaku sliežu ceļiem, uz Daugavpili joprojām ved jau 1861. gadā atklātā pirmā dzelzceļa līnija Latvijas teritorijā, tāpat līdz Rēzeknei, Ludzai un Zilupei joprojām kursē ērti vilcieni, bet pat līdz vismazākajiem miestiņiem ved visnotaļ ātri un gludi ceļi. Vai jāuzsver, ka tie var vest uz tikai Latgalē atrodamajiem muzejiem, kultūras centriem, bibliotēkām? Arī viesu un brīvdienu mājās ciemiņus gaida gan labiekārtotas naktsmītnes, pirtis, gan aktīvas atpūtas iespējas, gan skaistākie skati un mierpilni brīži. Latgale ir zilo ezeru zeme, tā ir zināmas un neatklātas vēstures telpa. Ikvienam būtu vērts pa Stompaku purva laipām aiziet līdz Baltijā lielākajai nacionālo partizānu kaujas vietai, lai pārdomātu, cik trausla ir mūsu neatkarība.

Un tad Latgales vēstniecība "Gors" un muzeji – Daugavpils Rotko centrā šobrīd skatāma tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes personālizstāde "Pārcēlums. Rotko motīvs", kas tapusi radošā dialogā ar Rotko glezniecisko mantojumu. Māksliniece teic, ka Rotko akvareļiem raksturīgi skaisti krāsu plūdumi – "krāsa likta uz krāsas, cauri spīd siltais papīra grauds. Kopēt te nav nedz iespējams, nedz nepieciešams. Būtiskākais ir saglabāt akvareļa virmojumu, kustību, dzīvīgumu, noslēpumaino spēku". Vai saklausīt, kā skan vārdi – virmojums, kustība, dzīvīgums, noslēpumainais spēks? Tie visi stāsta par Latgali! Kopēt to nav nedz iespējams, nedz nepieciešams, tas jāizdzīvo katram pašam! Būs Lūznavas muižas Mākslas pikniks un astotais Baltijas džeza festivāls "Škiuņa džezs", to visu vērts izdzīvot uz vietas – Latgalē! Vēl un vēl būtu ko apbrīnot – arī Aglonas Maizes muzeju un Šmakovkas muzeju Daugavpilī starp citiem.

Pavisam drīz, 27. jūnijā, Latgalē ieplānota Latvijas Republikas valdības izbraukuma sēde. No vienas puses, pragmatiska rīcība un situācijas izzināšana klātienē, no otras puses – žests būtu vēl jēgpilnāks, ja ministri ar pavadoņiem Latgales viesnīcās arī pārnakšņotu (par savu naudu), tādējādi uzmundrinot viesmīlības jomā strādājošos.

Vai vispār jāsauc par drosmi atbalstīt tos, kas, smagi strādājot, vēlas dot citiem atpūtu un prieku? Varbūt rimsim sapņot par ceļojumu uz globālo klimata pārmaiņu rezultātā pārāk sakarsušajām Kanāriju salām? Es aicinu doties uz Latgali! Nē, tur nav teiksmainā Leiputrija, kur plūst piena upes un arī karoti nevar pakārt aiz pārāk zemajiem mākoņiem – Latgales debesis, ezeri, lauki un meži ir pārāk plaši. 

Tā ir bagātība, kas pieder mums visiem, – brauksim šovasar uz Latgali, atbalstīsim savējos!