Kopš pavasara vēsturiskajā mājvietā atjaunotajā Rīgas pilī atgriezies kolekcijas ziņā bagātākais Latvijas muzejs – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM). Marta beigās Rīgas pils 4. stāvā atvēra konspektīvu, taču mūsdienīgu Latvijas vēstures ekspozīciju "Straumējot laiku". Jumta stāvā iekārtota teicama un interesanta telpa Latvijas vēstures nodarbībām dažāda vecuma bērniem, kur var aiztikt visu, kas nav aiz stikla. Atsaucība un patikšana no bērnu un vecāku puses esot diezgan liela.
Savukārt šonedēļ 17. jūnijā apmeklētājiem paveras nākamais muzeja attīstības etaps – ekspozīcija "Livonijas pilis". No 13.–16. gadsimtā Livonijā uzbūvētajām apmēram 150 pilīm Latvijas un Igaunijas teritorijā veselā veidā saglabājusies vien desmitā daļa, neskaitot drupas. Jaunās ekspozīcijas uzdevums ir paraudzīties uz šo mantojumu kā vienotu veselumu – kādas bija cietokšņu būves tehnoloģijas, kādas funkcijas, kā veidojās saimnieciskā daļa un iekšējā dzīve.
Vēsturnieki norāda, ka pilis Livonijā veidoja aizsardzības, ekonomisko un pārvaldes sistēmas mugurkaulu. Īpaša vērība pievērsta tām pilīm, no kurām dabā apskatāmas vien paliekas, vai to nav vispār – Koknese, Lokstene, Altene. Un vēl būtiski, ka "Livonijas pilis" iekārtotas autentiskā vidē – pirms renovācijas apmeklētājiem nepieejamajā Rīgas pils velvjotajā pagrabā.
"Gana izsmeļoši un reizē arī pietiekami viegli uztverami," par jauno ekspozīciju teic LNVM direktors Toms Ķikuts, pievēršot uzmanību pagraba grīdas segumam un dizaina elementiem, kuros izmantots visnotaļ mūsdienīgais polimērbetons. Varētu sacīt, ka arī agrākā muzeja direktora vietnieka zinātniskajā darbā, vēstures zinātņu doktora Toma Ķikuta tagadējā loma ir viens no muzeja jaunumiem. Pašās pērnā gada beigās viņš uzvarēja Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā par LNVM vadītāja posteni, jo ilggadējais muzeja direktors Arnis Radiņš devās pelnītā atpūtā.
Latvijas Nacionālais vēstures muzeja direktora amatā nu esat pusgadu. Drēbi zinājāt jau tāpat, tomēr vai starp priekšstatiem un realitāti izrādījās arī atšķirības?
T. Ķikuts: Pieradu diezgan ātri, jo tā dzīve ir tik intensīva, ka nemaz nav daudz laika domāt, kas un kāpēc esi, jo viss rit uz priekšu un darbu ir ļoti daudz. Šobrīd strādājam pie izstāžu plāna tālākiem gadiem. Mēģināsim Rīgas pilī izbūvēt telpu mainīgajām izstādēm, kādu šobrīd nav.
Gaidīju, ka domāšanai par saturu un vēsturi atliks vairāk laika, nekā izrādījies realitātē. Administrēšana, birokrātiskā puse, tie lēmumi, kas visu laiku jāpieņem šajā 120 cilvēku kolektīvā...
Bet nu uztveru to tā, ka kādam tas jādara. Kolēģi bez tā nemaz nevar izdarīt labos darbus, ja kāds neuzņemas, necīnās, nedara, nerisina. Es sevi vairāk redzu kā šīs iestādes ilgās un nopietnās pieredzes turpinātāju. Muzejā jau nekas nenotiek ātri. Ekspozīcijas projektēšana un izbūvēšana paņēma trīs četrus gadus nopietna darba. Par to bieži vien nemaz neaizdomājās, taču LNVM ir līdzīgs lielajām, fundamentālajām Eiropas nacionālās vēstures institūcijām, kuras darbojas simts vai divsimt gadus. Tas ir tas kultūras līnijas un pēctecības mugurkauls. Laikam tā ir lielākā manas misijas daļa – apzināties, ka šis ir tāds liels un nopietns mantojums.
Par ES fondu līdzekļiem uzbūvētā kompaktā "Straumējot laiku" izskatās kā interesants, bet pagaidu skrējiens cauri Latvijas vēsturei no akmens laikmeta līdz nesenām mūsdienām. Nākotnē būs kas vairāk?
18 °C
