18 °C
Krieviskais Latvijā joprojām valda ļoti daudzās jomās. Latvieši joprojām padevīgi runā krieviski arī tad, kad pēc tā nav nekādas vajadzības.
Vienā lielveikalā jaunai pārdevējai (latvietei), kura ar grūtībām centās runāt lauzītā krievu valodā bez īpašas uzstājības no pircējas puses, pajautāju, kādēļ viņa tā dara. Atbilde mani gan īpaši nepārsteidza: "Ja es te gribu strādāt, tad man jārunā tādā valodā, kādā mani uzrunā pircējs. Veikala vadītāja skaidri un gaiši pateica, lai patriotisma vingrinājumus atstājam citām vietām, jo veikalam ir jādomā par katru klientu."
Nav jēgas nosaukt veikalu, kurā tas notika. Droši vien tā tas notiek visos veikalos. Ja gribi strādāt – apgūsti krievu valodas minimumu. Mēs paši joprojām esam gatavi aizliegt sevi un savu valodu. Kā vārdā? Naudas? Ieraduma? Vai varbūt vienkārši pašcieņas trūkuma dēļ?
Ko mēs varam prasīt no latviešu valodas nepratējiem, ja mēs neko neprasām paši no sevis? Mēs paši esam izaudzinājuši latviešu valodas nezinātājus. Valodu var iemācīties pavisam ātri, ja uz to piespiež apstākļi – apziņa, ka bez konkrētās valodas konkrētajā vietā izdzīvot nevar.
Savā ziņā Latvijā daudzus gadus nodzīvojušie latviešu valodas nepratēji ir upuri, jo mūsu laipnības dēļ valodu nav apguvuši.
Mūsu gļēvulības un pašapziņas trūkuma upuri. Mēs viņiem atļāvām par tādiem kļūt. Un joprojām atļaujam.
Notikumi Ukrainā it kā ir atvēruši mums acis, bet mēģinājumi triecientempā paveikt to, pie kā vajadzēja strādāt vismaz trīsdesmit gadus, ir Sīzifa cienīgs darbs. Panākumi iespējami vien tad, ja par to domās visi. Arī pārdevēja veikalā. Arī veikala vadītāja. Un visi pārējie, kuriem krievu valoda mutē glabājas tik pat cieši kā paša zobi.
Man prātā vēl dziļajos padomju laikos vilcienā nejauši noklausīta saruna. No Krievzemes ciemos atbraukušu sievieti gados Latvijā dzīvojoša radiniece centās pārliecināt, ka viņai noteikti jāpārceļas uz dzīvi Latvijā, jo tik laba dzīve kā šeit neesot nekur citur visā plašajā padomju zemē. Vecākā kundze bija noraidoša, kā iemeslu minot, ka savos gados latviešu valodu apgūt viņai neizdošoties.
Aicinātājai bija pārliecinošs arguments, ko viņa teica krieviski: "Kāpēc tev jāmācās valoda? Runā krieviski. Viņi visi tāpat runās. Tu tikai nepadodies!"
Toreiz dzirdētais "Ты только не здавайсья! ("Tu tikai nepadodies!") Latvijā joprojām darbojas pilnā sparā. Vai beidzot nav pienācis laiks, kad mēs arī varam sākt nepadoties?
