Arnolds Čulkstēns: Seniori kļūs par vienu no galvenajiem Latvijas ekonomikas balstiem

Latvijā iedzīvotāji dzīvo arvien ilgāk, bet bērnu dzimst mazāk. Šī tendence tuvākajos gadu desmitos būtiski mainīs sabiedrības struktūru – pensionāru būs vairāk, bet strādājošo, kas uztur sociālo sistēmu, mazāk. 2025. gadā uz vienu pensionāru Latvijā bija aptuveni 2,6 strādājošie, bet 2040. gadā tie būs jau 2, līdz 2060. gadam šis rādītājs varētu sarukt līdz 1,4.

Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomikas noturība būs atkarīga no senioru finansiālās situācijas. Ja pensionāriem būs pietiekams uzkrātais pensiju kapitāls, viņi turpinās aktīvi patērēt un uzturēt ekonomikas apriti. Ja ne – pieaugs spiediens valsts budžetam un sociālajai sistēmai. Šādos apstākļos arvien lielāku nozīmi gūst tā dēvētā "sudraba ekonomika" – ekonomiskā aktivitāte, ko veido cilvēki vecumā virs 50 gadiem.

Nākotnes pensijas apmēru tiešā veidā ietekmēs šodien pieņemtie lēmumi darba tirgū. Pensiju 1. un 2. līmenis balstās uz sociālajām iemaksām, taču Latvijā aptuveni trešdaļa nodarbināto sociālās iemaksas veic no minimālās algas vai neveic vispār. Vēl daļai šīs iemaksas ir nepilnīgas, un tikai 60–70% strādājošo ir veikuši kaut vienu sociālo iemaksu pēdējā gada laikā. Katra neveiktā sociālā iemaksa šodien ir tiešs mīnuss cilvēka nākotnes pensijai – tie ir desmiti vai pat simti eiro mazāk katru mēnesi pēc pensionēšanās.

Lai pensijas uzkrājums augtu, jāpieņem divi svarīgi lēmumi. Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka pensijas kapitāls būs nepieciešams tikai pensijas vecumā, tāpēc vecumam atbilstoša ieguldījumu stratēģija ir izšķiroša. Otrkārt, ir svarīgi krāt regulāri un atbilstoši saviem ienākumiem. Pensiju 2. līmenī šo disciplīnu automātiski nodrošina sociālās iemaksas, savukārt, krājot patstāvīgi, pensiju vajadzētu uztvert kā regulāru ikmēneša maksājumu, nevis ieguldīt tikai tad, kad paliek brīvi līdzekļi. 

Tieši regulāra uzkrāšana palīdz izvairīties no impulsīviem lēmumiem tirgus svārstību laikā. Turklāt ilgtermiņā konsekventa uzkrāšana tirgus krīžu laikā ļauj nopelnīt līdz pat 20–30% vairāk, nekā krājot neregulāri.

Pietiekamai pensijai nākotnē būs svarīgi visi trīs pensiju līmeņi, jo demogrāfiskās tendences rāda, ka ar pensiju 1. līmeni vien nepietiks, lai saglabātu līdzšinējo ienākumu apmēru pēc darba gaitām.

Priekšlaicīga uzkrājuma izņemšana var radīt nopietnas sekas. Pensiju 2. līmenis ir veidots ar mērķi nodrošināt ienākumus vecumdienās. Izņemot šo kapitālu, nākotnes pensija varētu būt pat par 30% zemāka. Savukārt, ja cilvēks neveido papildu uzkrājumus pensiju 3. līmenī, ienākumi pensijas vecumā varētu samazināties pat uz pusi un veidot aptuveni 20% no pirmspensijas algas. Vienlaikus tas nozīmētu lielāku slogu valsts budžetam, jo pieaugtu to cilvēku skaits, kuri vecumdienās paļautos uz valsts atbalstu.

Pensiju sistēma nav tikai sociālās politikas jautājums. Valstīs, kur sabiedrība strauji noveco, senioru finanšu stabilitāte kļūst par vienu no ekonomikas ilgtspējas faktoriem. Ja Latvija vēlas saglabāt spēcīgu iekšējo patēriņu un mazināt fiskālo spiedienu nākotnē, tai nepieciešama finansiāli neatkarīga senioru paaudze. Jo finansiāli spēcīgāki būs seniori, jo stabilāka būs valsts ekonomika kopumā. Tāpēc pensiju sistēmas ilgtspēja ir ne tikai sociālās drošības, bet arī Latvijas konkurētspējas jautājums.