Račs: Man vajag just, ka dzejolis vai dziesma dzīvo

27. jūnijā Liepājas koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" skanēs iemīļotās grupas "bet bet" 35 gadu jubilejas tūres koncerts, kurā muzicēs bundzinieks un vārdu autors Guntars Račs, dziedātājs un vijolnieks Zigfrīds Muktupāvels, basģitārists Andris Alviķis un ģitārists Uģis Tirzītis.

Augustā grupa klausītājus priecēs Kandavā, Dobelē, Ikšķilē, bet pēc tam sekos koncerti arī Cēsīs, Rēzeknē, Rīgā, Valmierā, Jelgavā, Ventspilī un Ogrē.

Šo gadu pavadot komponista Raimonda Paula zīmē, arī "bet bet" jubilejas koncertprogrammu veidojuši ar dziesmām no saviem četriem albumiem ar Raimonda Paula skaņdarbiem – "Nepārmet man", "Leģenda par Zaļo Jumpravu", "Pērļu zvejnieks" un "Vasara nebeigsies nekad". Koncertā netrūks arī pārsteigumu un, protams, leģendāro hitu – "Mēmā dziesma", "Nepārmet man", "Mazs cinītis", "Mežrozīte", "Dziesmiņa par dzīvošanu", "Kamēr svecītes deg", "Vasara nebeigsies nekad", "Laternu stundā" un "Viss nāk un aiziet tālumā". Izskanēs arī dziesmas no cikla "Pērļu zvejnieks" ar Jāņa Petera vārdiem.

Daudzas no Maestro radītajām dziesmām komponētas ar grupas "bet bet" bundzinieka Guntara Rača vārdiem. Viņš ir dzejnieks, mūzikas izdevējs un producents, viens no ierakstu kompānijas "Mikrofona ieraksti" dibinātājiem un vadītājiem, kurš parakstījis ierakstu izdošanas līgumus ar tādiem māksliniekiem kā Raimonds Pauls, Aija Andrejeva, Laima Vaikule, Ivo Fomins, grupām "Prāta vētra", "Tumsa", "Credo", "Līvi", "Pienvedēja piedzīvojumi" u.c. Izdevniecības "MicRec" dibinātājs un vadītājs, kurš regulāri iestājas par autoru tiesībām saņemt taisnīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu.

Kādi ir "bet bet" jubilejas koncerti? Vai Liepājā, kas jums pašam ir nozīmīga, koncerts būs atšķirīgs?

G. Račs: Man personīgi koncerts Liepājā vienmēr ir bijis ļoti nozīmīgs un īpašs, jo pats nāku no šīs pilsētas. Savukārt koncertdārzu "Pūt, vējiņi!" uzskatu par vienu no svarīgākajām skatuvēm Latvijā, jo tieši šeit daudzus gadus norisinājās festivāls "Liepājas dzintars", kas pulcēja mūziķus no daudzām valstīm, un tur valdīja padomju laikam neraksturīgi brīva gaisotne. Daudzām grupām tas bija visu sapņu piepildījums – piedalīties festivālā un uzvarēt. Un "bet bet" ir šī festivāla 1992. gada laureāti. Saņēmām "Grand Prix", un tas bija viens no mūsu karjeras augstākajiem punktiem. Tāpēc "Pūt, vējiņi!" skatuve mums vienmēr ir īpaša vieta, kur atgriezties. Ticu, ka šis mūsu 35 gadu jubilejas koncerts Liepājā arī būs īpašs un sniegs gandarījumu kā mums pašiem, tā arī klausītājiem.

Atskatoties "bet bet" vēsturē – kādi brīži jums palikuši atmiņā?

Tādu ir ļoti daudz. Pats sākums jau ir amizants un atmiņā paliekošs. Grupa 1991. gadā izveidojās no divām tolaik ļoti populārām grupām, kurās mainījās sastāvi – no grupas "Jauns mēness" aizgājām mēs ar Aivi Kalvānu un Uģi Tirzīti, bet no grupas "Zodiaks" – Zigfrīds Muktupāvels, ar kuru jau labu laiku bijām draugi un bijām paspējuši mūzikas skolas laikā kopā muzicēt. Tas bija laiks, kad tikko bija notikusi lielā atmoda, Latvija bija atguvusi neatkarību un apkārt skanēja patriotiskas dziesmas. Mēs nolēmām, ka cilvēkiem ir nepieciešama arī izklaide un vieglums. Sākām rakstīt jocīgas un pat smieklīgas dziesmas, no kurām dažas tomēr bija arī gana lipīgas, lai patiktu cilvēkiem. Sākām grupu kā joku, kā izklaidi, bet joks nu ir ieildzis, un mums tas pašiem patīk. Cik ilgi patiks, tik ilgi arī kopā muzicēsim.

Gadiem ritot, grupai bijuši arī grūtāki, klusāki laika posmi. Kā domājat, kas ir iemesls pēdējo gadu popularitātei?

Ir bijuši periodi, kad nokāpām no lielajām skatuvēm un sākām spēlēt klubos. Tas bija apgrūtinoši, jo pasākumi ievilkās vēlās nakts stundās. Tad nolēmām, ka nevēlamies tā turpināt, sākām ierakstīt dziesmu albumus un rīkot koncertus atkal lielākās zālēs ar klausītājiem, veidot konceptuālas koncertprogrammas, un mums izdevās atgriezties kā koncertgrupai. Otra lieta – mums ir viens no labākajiem, ja ne pats labākais, vīriešu kārtas dziedātājiem Latvijā. Domāju, ka tā ir viena no panākumu atslēgām, jo arī ārpus "bet bet" Zigfrīds ir tautā ļoti iemīļots mākslinieks. Mums šajā ziņā ir ļoti paveicies. Arī dziesmas, kuras sarakstām mēs ar Zigfrīdu, spēlē savu lomu. Mums ir savs hitu repertuārs, ar kuru uzaugušas nu jau divas klausītāju paaudzes. 

Savs dziesmu repertuārs un savs skanējums ir galvenais, kas grupai vajadzīgs, lai klausītāji tai sekotu un nāktu uz koncertiem. Tām grupām, kas atskaņo citu rakstītas dziesmas, nav lielas perspektīvas.

Jubilejas koncertiem esat izvēlējušies Maestro Raimonda Paula dziesmas – vai esat prasījuši atļauju tās izpildīt?

Man ar Maestro ir kopīgi sarakstīti vairāki simti dziesmu, izdoti neskaitāmi albumi citiem māksliniekiem, bet ir arī četri dziesmu albumi, kurus ieskaņojis "bet bet", un mums nebija grūti izvēlēties repertuāru. Protams, Maestro ir informēts un devis mums savu svētību šādas programmas izveidei. Ir arī oficiāla atļauja. Ieskaņojām arī jaunu versiju skaņdarbam "Dziesmiņa par prieku", kuru mūzikas autors, kā arī Imanta Ziedoņa mantinieki, ir akceptējuši. Savukārt Zigfrīdam arī kā solistam ir daudz kopīgi izpildītu dziesmu ar Maestro, un dažas no šīm kopīgajām koncertprogrammām iekļāvām arī mūsu koncertā.

Kādi, jūsuprāt, bija iemesli jūlija Mežaparka koncerta "Manai dzimtenei" skandālam? Vai situāciju uzskatāt par atrisinātu?

Tas būtu jājautā koncerta organizatoriem.

Kāda šobrīd izveidojusies autortiesību aina mūzikā? Likumi un noteikumi ir, bet vai tie tiek ievēroti?

Man šķiet, ka abas organizācijas, kas Latvijā uzrauga šo jomu, proti, AKKA/LAA (Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība) un LaIPA (Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība), dara savu darbu arvien labāk. To saku no autora viedokļa. Kas attiecas uz mūzikas darbu izmantotājiem, kas ir radio, televīzija un citi, to lai komentē viņi. Šī brīža lielākais izaicinājums joprojām ir internets un tur notiekošais, un tagad – arī mākslīgais intelekts, kas sācis sacerēt un pat izpildīt pieklājīgas dziesmas. Tas ir izaicinājums visiem radošajiem cilvēkiem, jo mākslīgā intelekta spējas zīmēt, sacerēt, izpildīt un visādi citādi radoši strādāt vienlaikus ir gan labs darbarīks, gan konkurents. Jā, tiešām konkurents, kas dod iespēju cilvēkiem, kas šos rīkus lieto, radīt labskanīgu materiālu, kas brīžiem daudz neatšķiras no cilvēku radīta vidēja līmeņa radošā darba. Un šos instrumentus dažkārt izmanto cilvēki, kuru radošais potenciāls ir nulle. Nulle muzikālās izglītības, nulle oriģinalitātes. Taču tas, kas tiek radīts tajā pašā "TikTok" lietotnē vai "YouTube", jau tiek patērēts, cilvēkiem nemaz nenojaušot, ka to nav radījis cilvēks un to neizpilda cilvēks. Šo situāciju sākuši izmantot veikli cilvēki, un MI tiek trenēts ar dzīvu cilvēku radītajām dziesmām, pašiem radītājiem par to pat neko nejautājot. Lūk, te būs, ko "ņemties" vēl gadiem, autortiesību jomā tas ir milzu izaicinājums.

Arī pati esmu saskārusies ar situāciju, ka no AKKA/LAA tiek pieprasīts ļoti daudz "papīru" par vienas fotogrāfijas publicēšanu, par viena skaņdarba atskaņošanu. Maksa nebūt nav liela, bet "papīru" daudz. Vai, jūsuprāt, procedūru būtu iespējams vienkāršot?

Nekad neesmu bijis AKKA/LAA valdē vai padomē, un man nav bijusi iespēja tur kaut ko būtiski mainīt vai ietekmēt, tāpēc nevarēšu neko īpaši komentēt, bet ticu, ka visu var uzlabot. Turklāt, kas attiecas uz "vienkāršot", tad man jāsaka, ka šajā jomā nekad nekas nav bijis vienkārši. Tā ir viena no vissarežģītākajām jomām, un visbiežāk viss ir atkarīgs no autora spējas sakārtot savas lietas, mazāk no organizācijām, kurām nodotas pilnvaras administrēt radošo darbu izmantošanu.

Nesen kādā intervijā teicāt: "Tev ir jāiet pie tiem cilvēkiem, tev ar viņiem ir jārunā. Ir jāiet pie viņiem, nevis jāgaida, kad viņi nāks pie tevis – tā ir elementāra patiesība." Katrs no mums dzīvo zināmā "burbulī", bet jūsu dzeju lasījuši teju neticami daudzi. No kurienes jums nāk spēja uzrunāt visdažādākos cilvēkus?

Atbilde jau ir jautājumā – pie cilvēkiem ir jāiet, jābrauc tikties, jāpiedalās bibliotēku rīkotajos pasākumos, jākoncertē, jāpublicējas, par sevi jāatgādina. 

Katram no mums savu lietu ir gana daudz, tāpēc atrast laiku citiem nemaz nav tik viegli. 

Jā, es rakstu cilvēkiem, ne tikai sev. Un man ir svarīgi, lai manis rakstītais nonāk pie cilvēkiem. Man vajag atgriezenisko saiti, lai sajustu, ka tas, ko daru, nav velti izšķiests laiks. Esot aktīvs sociālajos medijos un koncertējot, es šo saiti, atsauksmes un novērtējumu saņemu. Zinu, ka daudziem dzejniekiem tas neliekas svarīgi, un tā ir viņu izvēle. Man vajag just, ka dzejolis vai dziesma dzīvo un atbalsojas citu cilvēku sirdīs. Es ļoti cienu savus klausītājus un lasītājus, cenšos viņus nepievilt.

Vairāku gadu garumā ik dienu esat rakstījis pa dzejolim. Kāda nozīme radoša cilvēka dzīvē ir iekšējai disciplīnai?

Ilgu laiku arī man nebija tādas disciplīnas, līdz brīdim, kad pieķēros pie viena no savas dzīves aizraujošākajiem projektiem "365" – pa vienam dzejolim katru dienu. Nu jau ir četras grāmatas, kurās apkopoti divi šādi gadi. Tas mani aizvedis uz tādām Latvijas vietām, kurās vēl nebiju pabijis. Tas mani pacēla tik augstu, ka saņēmu balvu par viena gada vispieprasītāko grāmatu grāmatnīcās. Turklāt – tas ir dzejas krājums, kas apsteidza populārākos romānus un dzīvesziņas grāmatas. Pat nezinu, vai kas līdzīgs jebkad izdevies kādam citam dzejas grāmatu autoram, bet tam pat nav lielas nozīmes, jo nekad uz ko tādu nebiju cerējis, un, sākot šo projektu, tas nebija mans mērķis. Tomēr neslēpšu, ir pagodinoši zināt, ka tevi lasa un esi pieprasīts. Te vairāk lomu spēlē tas, ka esmu mūziķis, kam tas ir ļoti svarīgi. Tagad strādāju pie "365" izlases, kurā būs apkopots viss gads, 365, manuprāt, veiksmīgākie dzejoļi no visām četrām līdz šim izdotajām grāmatām. Teikšu godīgi, atlasīt nav viegli, taču talkā nāk lasītāji, kas sociālajos tīklos ir dalījušies ar dzejoļiem un atzīmējuši ar "patīk". Dažreiz vados arī pēc tā. Zinu, ka nerīkojos kā tipisks dzejnieks, un nojaušu, ka daudzus kaitinu ar savu ražīgumu.

"Dažreiz notiek lietas aplamas un dumjas…" Kas jūs kaitina Latvijas ikdienā un attīstībā?

Ikdienā var nokaitināt daudz lietu un notikumu, taču ik pa laikam mēdzu papētīt, kā ir citur, un tad vienmēr nākas secināt, ka dzīvojam ļoti sakoptā zemē, jā, arī samērā drošā, jo esam gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Mums ir vārda brīvība, un varam savus vadošos politiķus ne tikai nolamāt attālināti, bet arī ik pa brīdim satikt uz ielas un aprunāties, kas nav ierasti daudzās citās valstīs. Mums ir aktīva pasākumu un koncertu aprite. Mums ir jūra, upes un ezeri, kur atrast sirdsmieru un sajust dabas burvību. Mums, galu galā, ir normālas vēlēšanas, un Saeimā var iekļūt teju jebkurš "pa savam" motivēts cilvēks. Dažreiz tas, protams, arī kaitina, bet tāda ir demokrātija, un pēdējos tūkstoš gados nekas labāks nav izdomāts. Visas pārējās iekārtas ir skaistas tikai līdz zināmam brīdim un bieži vien izdevīgas tikai šauram lokam. Katrā ziņā, lai arī ar grūtībām un pārpratumiem, mēs kā sabiedrība un valsts tomēr virzāmies pareizā virzienā, un to ir ļoti svarīgi nepazaudēt. Diemžēl agresorvalsts Krievijas tuvums rada apdraudējumu. Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un tās nekad nav pagājušas bez kaimiņzemes specdienestu vēlmes tās ietekmēt. Šis gads nav izņēmums. Lūk, tas gan kaitina.

Un par ko jums ir prieks?

Priecājos, ka man ir ģimene – sieva Sintija un meita Odrija Aleksandra –, mani vistuvākie cilvēki pasaulē, kurus bezgalīgi mīlu un vienmēr mīlēšu. Arī "bet bet" savā ziņā ir mana ģimene, ar kuru kopā esmu jau 35 gadus. Man ir prieks, ka varu rakstīt jaunas dziesmas, dzejoļus un sniegt prieku saviem klausītājiem un lasītājiem. Citiem izdalītais prieks atgriežas dubultā, tāpēc paldies visiem, kas lasa un iegādājas manas grāmatas, apmeklē un apmeklēs "bet bet" koncertus šovasar un rudens pusē, kad no estrādēm pārcelsimies uz koncertzālēm.

Prieks arī, ka mana dueta "Strazdiņš un Račs" partneris Edvards Strazdiņš ar mūsu kopīgi sarakstīto dziesmu "Bez tevis nav nekā" uzvarēja "Latvijas sirdsdziesmas" 10. jubilejas gada finālā. Pirms pāris gadiem palīdzēju viņam uzsākt karjeru, un prieks, ka puika izaudzis par pieprasītu un klausītāju patiesi mīlētu mākslinieku.