Recenzija: Divas pasaules. Brāmss un latvieši Dzintaru koncertzālē

Ielūkošanās Dzintaru koncertzāles vasaras sezonas atklāšanas koncerta programmā 2026. gada 29. maijā uzreiz vēstīja par vairākiem iemesliem, kādēļ to būtu vērts apmeklēt.

Pirmkārt, tie ir atskaņotājmākslinieki, precīzāk, abas solistes, jo vijolniece Kristīne Balanas jāklausās, kamēr vien viņa vēl publikai dod šādu regulāru iespēju, turpretī čelliste Margarita Balanas biežāk atrodama ārzemju koncertzālēs nekā šeit. Otrkārt, tas ir repertuārs, kur koncerta pirmajā daļā skanēja Johannesa Brāmsa dubultkoncerts vijolei, čellam un orķestrim, bet otrā daļa atvēlēta latviešiem – Pētera Barisona kantātei "Brīnumzeme" un Jēkabam Jančevskim ar svītu "Zeme, kas dzied" un opusu "Koki". Kā redzams, programma pietiekami dažāda, tajā nav samests viss kopā daudzstundīgā garumā, un tur ir grūti kaut ko sabojāt – cita lieta, ka jau iepriekš bija nojaušami arī ieceres šaubīgākie punkti, kuriem tomēr atskaņotāji kopā ar publiku ceļoja pāri pēc iespējas pārliecinošāk.

Tātad, vispirms Brāmss ar Kristīni Balanas, Margaritu Balanas un Festivāla orķestri Aivja Gretera vadībā. No vienas puses, koncertrepertuārā Brāmss der vienmēr – tāpat kā Antonīns Dvoržāks vai Jānis Mediņš. No otras puses, viņa lielajās partitūrās tomēr ir tādi filozofiski dziļumi, kuru iedzīvinājumā parasti paliek kaut kas nepateikts pat vispieredzējušākajiem interpretiem, un 29. maija priekšnesums, kur turklāt neizbēgami nācās cīnīties ar brīvdabas koncertzāles akustiku un joprojām diskutablas kvalitātes apskaņošanu, nebija izņēmums. Taču, neraugoties uz visu, šī interpretācija bija nopietni uztverama – gan emocionālā lasījuma, gan mākslinieciskās dramaturģijas ziņā.

Būtiski nopelni šeit vijolniecei un čellistei, kur izkopts un daudzpusīgs tembrs piemita gan Kristīnes Balanas, gan Margaritas Balanas spēlei, līdz ar to tas kļuva par drošu pamatu diviem atšķirīgiem priekšnesuma parametriem – spējai radīt apjomīga stīgu metainstrumenta iespaidu un psiholoģiskās mentalitātes kontrastiem. Tādēļ arī bija prieks klausīties opusa trešās daļas skaņuraksta spriegumu pretstatā lēnās daļas apcerei, tādēļ arī Brāmsa vēstījums izgaismojās gan liriskās krāsās, gan dramatiskā intensitātē. Redzot Festivāla orķestra rindās virkni teicamu profesionāļu, cerēju vismaz uz pienācīgu atbalstu solistēm, un rezultāts dažbrīd pat pārspēja gaidīto, jo arī metāla pūšaminstrumenti muzicēja visnotaļ precīzi un saskaņoti. Tiesa, kopaina vienalga izvērtās nedaudz neviendabīga, jo katram bija savs viedoklis par Brāmsa mūzikas emocionālā pārdzīvojuma atklāsmi, taču šoreiz arī diriģents nāca klajā ar nopietnāku priekšstatu par skaņdarba dramaturģisko arhitektoniku, un tas arī temporitma plūdumam nāca tikai par labu.

Kāds varētu būt turpinājums? Pianists Aldis Liepiņš atgādināja par čellista Māra Villeruša izcilību Brāmsa dubultkoncertā – laikā, kad uz skatuves kāpa arī vijolnieks Uldis Sprūdžs un diriģents Ilmārs Lapiņš. Tagad tā ir neatsaucama vēsture, turpretī Kristīni Balanas un Margaritu Balanas, lai gan viņu duetam ir vērtība pati par sevi, tieši Brāmsa partitūrā labprāt dzirdētu ansamblī ar kādu citu partneri – iespējamo variantu salīdzinājumam netrūkst. Un, protams, Johannesa Brāmsa dubultkoncerts ir tipiskākā izvēle – tikpat interesanti būtu uzzināt, kas latviešu mūzikā vēl rodams līdzās Tālivalža Ķeniņa "Concertino" vijolei, čellam un stīgu orķestrim.

Atskaņotāju uzmanības ziņā Pētera Barisona kantāte "Brīnumzeme" drīzāk pielīdzināma Brāmsa dubultkoncertam nekā Ķeniņa "Concertino" – Jāņa Akuratera dzejas iedvesmotais opuss skanējis gan latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā (ar Lieni Kinču un Egilu Siliņu), gan vairākos atjaunotās neatkarības laika Dziesmu svētkos (2013. gadā ar Ingu Šļubovsku-Kancēviču un Rihardu Mačanovski). Tagad Ilze Grēvele-Skaraine un Rihards Millers, kuru solopartijas arī veidoja izteiksmīgu daļu no 2026. gada interpretācijas – mūzika neapšaubāmi pievilcīga, tēlaina, romantiska, un šo nostalģisko izjūtu atklāsmē īstajā vietā un īstajā kvalitātē bija gan jauniešu kora "Kamēr..." un Rīgas kamerkora "Ave Sol" apvienoto spēku, gan Festivāla orķestra un diriģenta Aivja Gretera sniegums.

2023. gada Dziesmu svētki parādīja, ka koristu repertuārā teicami iederas Jēkaba Jančevska skaņdarbs "Koki" ar Ineses Zanderes dzeju – toreiz klavieru partiju spēlēja pats komponists, bet tagad klāt nācis arī simfoniskā orķestra skaņuraksts, kas tikai akcentēja opusa harmoniskās krāsas un melodisko trāpīgumu. Mazāku interesi raisīja metamorfozes darbam ar nosaukumu "Zeme, kas dzied" – pēc Māra Martinsona filmas pirmizrādes 2024. gadā Aiva Birbele rakstīja, ka "mūzika ir piemērota asinis stindzinošiem notikumiem", un, lai gan šoreiz pēc visām arī koncertzālē jaušamajām ugunsgrēka ainām laimīgas beigas pienāk ar kora izdziedāto lūgšanu Jāņa Petera dzejas rindās, Jēkaba Jančevska vokāli simfonisko svītu kā koncertmūzikas paraugu uztvert grūti. Orķestrācija darināta prasmīgi un pat virtuozi, arī kora balsu salikumi, bez šaubām, liecina par komponista izkopto profesionalitāti, tomēr iztrūkst spilgtāka un atmiņā paliekošāka tematiskā materiāla.

Rezumējot – priekšroku dotu tajā pašā Dzintaru koncertzālē dzirdētajai Jančevska partitūrai "Turbidus", un, protams, jaunus priekšnesumus gaida arī komponista "Ērģeļsimfonija". Kas attiecas uz koncerta dramaturģiju – jāteic, ka abām programmas daļām tomēr bija ļoti maz kā kopīga, kas savukārt radīja domu – varbūt nākamreiz šādā pasākumā varētu visu repertuāru veidot no latviešu komponistu darbiem? Tas arī palīdzētu nodrošināties pret sociālajos tīklos pavīdējušajiem visai absurdajiem pārmetumiem, ka Dzintaru koncertzāles 90. sezonas jubilejas koncertā ignorēta un sagrozīta Jūrmalas mūzikas dzīves vēsture – taisnība, brīvdabas koncertzāli uzbūvēja vēlāk, tomēr arī 2026. gada 29. maija programmā tā tika piepildīta ar civilizētai, eiropeiskai valstij piemērotu saturu.