Kādi bijām un esam? Jaunā Rīgas teātra izrādes "Indrāni" recenzija

"Nošķirt ošus, kas pilda maku, no tiem, kas priecē sirdi" ir dilemma, ar kuru liela sabiedrības daļa nespēj tikt galā. Blaumanis to pamanīja pirms simt divdesmit gadiem un ieauda lugā "Indrāni" izvērstajā paaudžu konfliktā kā vēl vienus svaru kausus cilvēka sirds un prāta lēmumu izsvēršanā. Šodien šī dilemma ar neskaitāmajām Latvijas dabas ainavu kropļojošām kailcirtēm jau kļuvusi par tādu kā nacionāla mēroga ligu, kas prasa steidzami pievērsties svaru kausu līdzsvarošanai, ja negribam pārvērsties par kārtējiem viendienīšiem savas zemes izandelēšanā. Patīkami redzēt, ka arī teātra cilvēki iesaistās šajos līdzsvara meklējumos un dara to tik atraktīvi un atjautīgi, neskādējot izrādes dramatiskajam plūdumam, kā Jaunais Rīgas teātris (JRT) savā jaunākajā Blaumaņa iestudējumā.

Neliela atkāpe ievadam, kuru var arī izlaist, jo ne jau par ošiem Blaumanis rakstīja savu lugu, bet gan par cilvēkiem, kas šos kokus stāda, kopj un audzē, kas piepilda šo zemi, cenšas tajā iesakņoties, dzīt atvases un meklē ceļus, kā to dzīvē izdarīt savas pretrunīgās dabas ietvaros. Viss sākas, turpinās un arī beidzas ar ģimeni un pārmantojamību. Caur to virzās mūsu pasaules skatījums, tradicionālo vērtību kopums un laikmeta diktētās rīcības izvēles.

Laiks, kad dzīves vezuma groži ir jāatdod, pienāk katram, arī Indrānu tēvs jūt, ka viņa spēki sāk izsīkt un ka saimniekošana jāuztic nākamajai paaudzei. Varētu teikt, kas tur liels, pārraksti mājas dēlam un miers, taču izrādās, ka cilvēciski tā lieta nemaz tik vienkārša nav. Tiklīdz mantošanas procesā parādās vārdi "īpašuma tiesības", cilvēka apziņā paveras plaisa, kas atbrīvo ceļus mūsos paslēpto pretimstāvošo spēku armādai, un savaldīt tos ne vienmēr izdodas. "Indrānos" to mēģina darīt gan tēvs, gan dēls, katrs ar saviem argumentiem, saviem plāniem, savām domām un arī jūtām. Tas ir tāds kā dzīves uzlikts pārbaudījums, kas reizēm saārda cilvēku loloto ilūziju plīvuru pašiem par sevi, atsedz dvēseles neredzamos krāterus un nereti beidzas traģiski.

Uz jautājumu, kāpēc JRT "pazudušais dēls" savu atgriešanos mājās ir izvēlējies atzīmēt ar Blaumaņa "Indrāniem", Gerds Lapoška atbild, "ka nevar iztēloties neko citu, ko tagad būtu varējis iestudēt". Kopā ar subjektīvo iemeslu izklāstu programmiņā un intervijā viņa atbilde vedina uz domām par zināma mākslinieciskā brieduma iestāšanos, kas ir viens no svarīgākajiem parametriem topošā režisora profesijas skalā, un jāatzīst, ka izrāde visos komponentos to arī veiksmīgi apliecina.

Kaspars Znotiņš (Indrānu tēvs), Baiba Broka (Indrānu māte) un Vilis Daudziņš (Kaukēns).

Foto: Andrejs Strokins/Publicitātes

Sadarbība ar Moniku Korfu nav nejauša, sākotnēji izvēle šķiet mazliet intuitīva, bet tā ir strikti apzināta režisoriskās ieceres virzīšana pretim neviennozīmīgai izrādes telpiskajai struktūrai. Arī Monika Korfa ir spērusi solīti pretī nākamā režisora piedāvājumam un, pirmo reizi strādājot ar Blaumaņa dramaturģiju, izlēmusi izslīdēt no rutinētajiem telpas formatēšanas principiem. Izrādes līgani transformējamo scenogrāfiju viņa veido ar tādu kā mūsdienu tehnoloģiskajās iespējās balstītu Gordona Kreiga širmju metodi. Līdz simboliem saasinātās metaforas iestudējumā ir ne tikai vizuāli iespaidīgas, bet arī funkcionāli nevainojami sabalansētas ar aktieru eksistenci telpā. Tas palielina domas darbības rādiusu un ļauj uztverei caururbt sastingušo klišeju slāni. Vēsturisko realitāšu iestarpināšana ar melnbalto fotogrāfiju un video palīdzību piespiež skatītāju saglabāt uzticību laika plūduma nepārtrauktībai un vienlaikus dāvā režisoram iespēju caur tēlu mūsdieniskošanu iznest loloto vēsti, ka "nav atšķirības starp tiem un tagadējiem "mums"". Ja būsim godīgi un neizliksimies, izrādē daudziem izdosies sastapt pašiem sevi.

Pieņemu, ka lugas sižetisko notikumu secība latviešiem ir zināma, tādēļ pie tiem neapstāšos, tikai piebildīšu, ka režisors pazīstamās ainas izrādē virknē ap milzīgu galdu, kas kalpo kā smaguma centrs visām sadzīves norisēm un lēmumu pieņemšanai. Katrs notikums, sākot ar Edvarta un Ievas ierašanos ar viltoto vēstuli un beidzot ar fināla ainām pirtiņā pēc tiesas, uz skatuves tiek izspēlēts caur telpiski izlīdzsvarotām analītiskām mizanscēnām, uzsverot, ka dzīves galvenās sastāvdaļas ir apstākļi un lēmumi. Tas nebūt nenozīmē, ka kaut kādā veidā tiek mazināta lugas emocionālā matrica un skatītājiem tiek liegtas iespējas pārdzīvot vai just līdzi izrādes varoņu likteņiem. Gluži otrādi, aktieru jūtīgums pret atveidojamajiem tēliem iestudējumā ir ļoti pārdomāts, psiholoģiski smalki niansēts un neizčākst klišejiski uzspēlētās uzvedības niansēs. Blaumanim varoņu "rīcības virzītājspēks ir raksturs un vispārcilvēcisko morāles principu ievērošana jeb neievērošana", un aktieri to precīzi izmanto savos lomu zīmējumos, rīcības novērtējumu atstājot katra skatītāja ziņā.

Ja uzmanīgi ieskatāmies, redzam, ka Kaspars Znotiņš Indrānu tēva lomai pieiet caur zināmu rezignāciju, kas liek atzīt varoņa kapitulāciju apstākļu un laikmeta prasību priekšā. Taču viņa spēle neliedz mums ieraudzīt tādas Indrānu tēva īpašības kā paštaisnums, spīts, lepnība vai arī iejūtība un sirds dāsnums, ko pārmanto Zelmiņa. Aktiera radītais tēls vienkārši ļauj mums satvert to reto sajūtu, kas parādās, kad kaut kas šajā mūžā nav izdarīts tā, kā vajadzēja, un tas nospiež sirdi.

Baiba Broka savu spēles akcentu Indrānu mātes lomā liek uz vārdiem: esmu māte. To sāpīgo pārdzīvojumu, ko rada bērna sirds nocietināšanās pret māti, jau nevar aprakstīt, bet aktrise ļauj mums tajā ielūkoties un pat saglabāt atmiņā kā poētisku gaismas vīziju ar mātes siluetu uz baltā priekškara fona.

Toma Harjo Edvarts ar savu nelokāmo pieķeršanos racionālās nākotnes plāniem ir viens no grūtāk atveidojamajiem tēliem, jo sadalīt sirdi starp divām sievietēm – māti un sievu –, kas nespēj atrast kopīgu valodu, ir sāpīgas rētas atstājošs process. Jāatzīst, ka aktierim to visai pārliecinoši izdodas atdzīvināt publikas acu priekšā.

Ievas tēlu Agate Krista gan diezgan strikti izspēlē tādā kā viendabīga paštaisnuma toņkārtā, kas nepieļauj domu par savas rīcības grēcīgumu, taču šoreiz tas labi ieguļas savstarpējo attiecību temperatūras līknē un palīdz režisoram izteiksmīgāk saglabāt autora dramaturģisko faktūru.

Vilis Daudziņš Kaukēnu atveido kā cilvēciskā pieredzē rūdītu starpnieku, kas labi saprot, ka bez kompromisiem dzīvē nekas nenotiek, bet ir robežas, kuras pārkāpt nedrīkst. Varam tikai minēt, kā pēcāk izvērtīsies "latviskā kaimiņu būšana" ar Edvartu.

Perifēros tēlus aktieri veido ar izdomu, vienlaikus saglabājot gan to funkcionālo nozīmi, gan meklējot spilgtākas krāsas savu personāžu uzvedības izpausmju paletē. Piedevām ar savu spēli viņi ierosina tādus kā saistošus blakusjautājumus, uz kuriem ir vērts pameklēt atbildes. Piemēram: kas notiks ar krustdēlu Noliņu? Būs vēl viens trimdā pagaisušais labākas dzīves meklētājs? Vai varbūt smagāks jautājums: kādu perspektīvu mums iezīmē Edžiņš? Kārtējais pārdotais īpašums un tukšā ligzda? Ja ļausimies tā saucamajam izrādes pēciespaidam, jautājumi parādīsies paši, taču režisora un viņa radošās komandas lielākais nopelns ir iestudējuma spēja likt mums dziļāk ielūkoties cilvēka dvēselē un pasmadzeņot, kas tur īsti notiek, jo patiesībā jau ētiskais liktenis ir tas, ar kuru mēs joprojām attaisnojam savu cilvēcisko eksistenci.

Jana Čivžele (Irbe) un Toms Harjo (Edvarts).

Foto: Andrejs Strokins/Publicitātes

Uzziņa

"Indrāni", Latvijas Kultūras kanons divās daļās Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē

• Autors Rūdolfs Blaumanis, režisors Gerds Lapoška, scenogrāfe Monika Korpa, scenogrāfes asistente Justīne Jasjukeviča, kostīmumāksliniece Kristīne Pasternaka, gaismumākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Toms Zeļģis, mūzikas autori un skaņas dizains – grupa "Alejas" (Kirils Ēcis, Spāre Vītola, Reinis Žodžiks).
• Lomās: Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa, Agate Krista, Toms Harjo, Elīza Dombrovska, Evelīna Priede, Ričards Murāns, Jana Čivžele.
• Nākamās izrādes: 18., 19., 20. jūnijā (izpārdots).