Vēsturnieks Jakovs Lufts: Gazā jau sen varēja uzbūvēt otru Singapūru

11. oktobrī mani uzaicināja piedalīties Latvijas Radio raidījumā “Divas puslodes”, lai pastāstītu par situāciju Izraēlā saistībā ar karu, kas ir sācies pēc bezprecedenta slaktiņa Izraēlas dienvidos.

Raidījumā runāju par to, kas notiek Izraēlas sabiedrībā, par cilvēku noskaņojumu un gaidām tuvākajā nākotnē.

Papildus pastāvīgajiem raidījuma vadītājiem, visu stundu radio studijā bija arī Tuvo Austrumu un arābu pasaules eksperte Sintija Broka.

Nekad pēc PSRS sabrukuma un padomju okupācijas beigām Latvijā neesmu dzirdējis tik daudz melīgas vecās padomju un mūsdienu Krievijas, kā arī teroristisko organizāciju "Hezbollah" un "Hamās" propagandas, kas kopumā viena no otras neatšķiras. Galvenās idejas un, savā ziņā, pat Krievijas oficiālo kanālu un Krievijas propagandistu mediju stils šajā jautājumā īpaši neatšķiras no Irānas, "Hezbollah" un "Hamās" oficiālās pozīcijas.

Un visu to Sintija Broka stāstīja latviešu valodā. Ja tas būtu bijis satīras raidījums un divas dienas pirms tam nebūtu noticis šausmīgais slaktiņš, kurā vairāk nekā 1500 "Hamas/ISIS" teroristu sadedzināja bērnus viņu gultiņās, izvaroja mazas meitenes un sievietes, grūtniecēm izgrieza vēderus, nebūtu nolaupījuši no mājām vairāk nekā 200 civiliedzīvotāju, ja aizvakar Kfar Aza un Be'eri mājas un ceļi nebūtu klāti ar daudziem simtiem līķu, es arī būtu smējies par Brokas kundzes visai uzjautrinošajiem padomju putinistu lozungiem. Bet man smiekli nenāk. Tas, ko es esmu dzirdējis un lasījis par notikumiem Rīgas geto 1941. gadā, pašā mežonīgākajā formā patlaban ir noticis manā valstī.

Brokas kundze visu raidījuma laiku atkārtoja propagandiskus lozungus par Izraēlasokupēto Gazas joslu un Rietumu pielaidību Izraēlai. Viņa apgalvoja, ka arābu un palestīniešu terors esot tikai atbilde uz "okupāciju" un "aparteīdu" un ka "Hamās" kustība vēloties tikai brīvību un neatkarību. Viņa pilnīgi nepamatoti salīdzināja Latvijas okupāciju, Krievijas okupāciju Ukrainā ar to, kas jau 100 gadus notiek "Svētajā zemē".

Es neesmu pārliecināts, ka Broka kundze melo nezināšanas dēļ. Propagandisti parasti melo, zinot faktus. Viņi melo idejas vai algas dēļ. Rietumu pasaulē šādi propagandisti bija Hitleram, kā arī Staļinam. Staļins viņiem bija izvēlējies ļoti labu nosaukumu - noderīgie idioti. Viņi ir ļoti noderīgi totalitāriem asiņainiem režīmiem, kādi bija nacistiskajā Vācijā un PSRS un kuri mūsdienās pastāv Krievijā, Sīrijā, Irānā un Gazas joslā. Tāpat kā toreiz Rietumu komunisti Itālijā un ASV bija noderīgi Staļinam, bet demonstrācijas pret karu ar Vāciju Ņujorkas un Londonas ielās bija noderīgas Hitleram.

Propagandistiem ir vieglāk strādāt, ja sabiedrība tik labi nepārzina arābu un Izraēlas konflikta faktus. 

Tādēļ es vēlos atgādināt dažus no tiem.

Jūdejas zemes nodēvē par Palestīnu

Gandrīz četrus gadsimtus mūsdienu Izraēlas teritorija (vēsturiski "Jūdeja") ar nosaukumu Palestīna bija Osmaņu impērijas sastāvdaļa. Šo Palestīnas nosaukumu Jūdejas zemēm piešķīra romieši pēc Jūdejas iedzīvotāju sacelšanās pret Romu mūsu ēras 1. gadsimtā. Etnolingvistiski šis nosaukums ir cēlies no filistiešu tautas, kas uz šīm zemēm ieradās no Grieķijas salām un kam nav nekā kopīga ar mūsdienu arābiem, kuri galvenokārt ieradās no Tuvo Austrumu arābu zemēm.

Romieši padzina lielāko daļu ebrejus no Jūdejas pēc vairākiem neveiksmīgiem sacelšanās mēģinājumiem. Izraēlas zemē ir valdījuši bizantieši, arābi, kas ieradās pēc islāma parādīšanās no Arābijas tuksneša, krustneši, tie paši, kas pēc tam devās kolonizēt baltu zemes, mamluki, bet galu galā 16. gadsimtā to iekaroja turku osmaņi.

Šī zeme bija mazapdzīvota. Tajā dzīvoja dažas beduīnu un arābu falahu ciltis. Galilejā un Jeruzalemē dzīvoja arī ebreji.

Arī ebrejus sauca par palestīniešiem

Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1917. gadā Osmaņu impēriju Tuvajos Austrumos nomainīja cita - Britu impērija. Vēl 19. gadsimta vidū Jeruzalemē ebreji bija vairākumā, bet 19. gadsimta beigās sākās ebreju masveida repatriācija no visas pasaules - galvenokārt no Krievijas impērijas uz Eretz Israel. Pēc britu ierašanās ebreju emigrācija kļuva vēl masveidīgāka un intensīvāka. Paralēli šim procesam pastiprinājās arābu emigrācija no Tuvajiem Austrumiem uz Palestīnu, kura atradās britu mandāta pakļautībā.

Par palestīniešiem tajā laikā sauca ne tikai arābus, bet it visus šis zemes iedzīvotājus, tostarp ebrejus. 1940. gadā bija paredzēts rīkot olimpiskās spēles Helsinkos, uz kurām bija uzaicināta delegācija no Palestīnas. Somi izdeva krāsainus bukletus ar to valstu karogiem, kuras bija uzaicinātas piedalīties olimpiskajās spēlēs. Otrā pasaules kara dēļ tās nenotika. Palestīnas karogs šajā bukletā ir ļoti līdzīgs mūsdienu Izraēlas valsts karogam ar Dāvida zvaigzni centrā.

Arābi neapmierināti ar ebreju atgriešanos

Valsts Palestīnas teritorijā attīstījās ļoti intensīvi, un radās daudzas darba vietas. Jānis Rainis 1929. gadā apmeklēja Palestīnu un visu redzēto aprakstīja savā dienasgrāmatā, kuru pirms dažiem gadiem es iztulkoju ivritā. Viņš spilgti apraksta apmeklēto ebreju pilsētu un lauksaimniecības ciematu celtniecību.

Taču arābu iedzīvotājiem nepatika ebreju aktīva atgriešanās savā vēsturiskajā dzimtenē. 1920. un 1929. gadā Jafā, Hebronā un Jeruzalemē notika asiņaini ebreju grautiņi, bet 30. gados arābu sacelšanās laikā – arī ne mazāk asiņains terors. 

Pēc Otrā pasaules kara sākuma vadošais palestīniešu līderis, Jeruzalemes muftijs Hadž Amins El Huseini, aizbēga no britiem uz Berlīni, kur viņš iepazinās ar Hitleru, apmetās uz dzīvi pilsētā un aktīvi atbalstīja nacistus un to ideoloģiju. 

Viņš ļoti vēlējās izveidot savu Aušvicu Palestīnā.

Jeruzalemes muftijs Hadž Amins El Huseini.

Foto: Wikipedia.org

Nebūs ne ebreju, ne kristiešu

"Hamās" ideoloģija neatšķiras no "ISIS" ideoloģijas, kā arī no Eiropas islāmistu ideoloģijas (piemēram, "Halifatstaat" organizācijas Vācijā), un no sunītu fundamentālā islāma ideoloģijas visā pasaulē. Tas ir tas, ko "Hamās" līderis ir deklarējis saviem vārdiem: 

"Mūsu pasaule ir pasaule, kurā valda islāms. Citu valstu nebūs. Citu reliģiju nebūs. Nebūs ne ebreju, ne kristiešu. Visi būs islāma pārvaldībā un saskaņā ar islāma likumiem."

"Hamās" ir neatņemama Islāma pretošanās kustības sastāvdaļa līdzās tādiem grupējumiem kā "ISIS", Islāma džihāds, Kalifāta valsts (Eiropā), El Qaeda, Hizbullah. Viņi to atkārto pastāvīgi, katru dienu.

Tā nav cīņa par neatkarību, jo fundamentālistiskais islāms vienkārši neatzīst sekulāras nacionālas valstis, pat ja tas tiek pausts taktiskā līmenī. Katrs var izlasīt internetā ievietoto "Hamās" hartu, kurā "Hamās" pasludinātais galvenais mērķis ir nevis neatkarības pasludināšanas, bet Izraēlas iznīcināšana.

Tāpēc nevaru piekrist Tuvo Austrumu ekspertes Brokas kundzes tēzei par Izraēlas radīto okupāciju un par to, ka Hamas taču vēlas tikai vienu - neatkarīgu Palestīnas valsti.

Varēja uzbūvēt otru Singapūru un dzīvot mierā

Jau 2005. gadā Izraēla pilnībā izveda savas civiliedzīvotājus un armiju no Gazas joslas. No teritorijas, kuras lielums ir puse no Singapūras un iedzīvotāju skaits. Tur patiešām varētu uzbūvēt otru Singapūru un dzīvot mierā ar Izraēlu. Gaza ir saņēmusi daudzu miljardu dolāru lielu palīdzību no Eiropas, ASV, arābu valstīm un Izraēlas. Šī summa pārsniedz pat to, ko Vācija saņēma Maršala plāna ietvaros. Ko ar to ir darījusi "Hamās" kustība, kas saskaņā ar mūsu "ekspertes" teikto it kā cīnās par neatkarību?

Vai tā ir uzbūvējusi skolas, slimnīcas, ceļus, viesnīcas, galu galā, lai, piemēram, attīstītu tūrismu ? Nē. "Hamās" visu šo Eiropas, Amerikas, Izraēlas un arābu naudu ieguldīja vienā sava galvenajā mērķī - cīņā pret Izraēlu. Ar šiem līdzekļiem tika finansēta raķešu iegāde, būvēti pazemes tuneļi un pirkti ieroči.

Kopš 2005. gada Gazas joslā nav bijis neviena izraēlieša. Tajā nav dzīvojis neviens ebrejs. Izraēla Gazas joslā ir pilnībā atgriezusies pie 1967. gada robežām. "Hamās" 2006. gadā uzvarēja vēlēšanās, pārņēma varu Gazas joslā un nometa savus Palestīnas atbrīvošanas organizācijas konkurentus no jumtiem. Tāda ir šī Tuvo Austrumu demokrātija.

"Hamās" ir publicējis oficiālu propagandas videomateriālu, kurā redzams, kā viņi rakņājas Eiropas un Amerikas valstu dāvinātajās ūdensvada caurulēs, izgatavo no tām raķetes un palaiž tās uz Izraēlu.

Ko palestīnieši gatavojās atbrīvot 1964. gadā?

Astoņpadsmit gadus tur nav bijusi nekāda okupācija, bet visus šos gadus ir turpinājies terors un izraēliešu nogalināšana Izraēlas teritorijā. Un tas nav pārsteidzoši, ja atceramies, ka palestīniešu līderi nav atzinuši ANO rezolūciju par šis teritorijas sadalīšanu starp ebreju un arābu valstīm. Viņi nebūt nav vēlējušies, lai divas valstis sadzīvotu mierā. Tā vietā Ēģipte sagrāba Gazas joslas teritoriju, bet Jordānija sagrāba Rietumkrasta teritoriju. Palestīnas valsts nekad nav izveidota un pastāvējusi ļoti vienkārša iemesla dēļ - arābi to nevēlējās. Viņu mērķis bija Izraēlas iznīcināšana. Par to liecina fakti. Palestīnas atbrīvošanas organizācija tika izveidota 1964. gadā.  Ko palestīnieši gatavojās atbrīvot 1964. gadā? Par savu mērķi viņi pasludināja Izraēlas iznīcināšanu. Un ne bez tiešas Maskavas palīdzības.

Atdod Gazas joslu un Jērikas pilsētas apgabalu

Arābu valstis 1967. gadā vēlreiz mēģināja iznīcināt Izraēlu, bet tas neizdevās. Izraēla sešās dienās sakāva Sīriju, Jordāniju, Libānu un Ēģipti, kuru vadīja PSRS varonis Gamals Abdel Natsers. Pēc uzvaras Izraēlas rokās nonāca tās pašas teritorijas, kuras 1948. gadā arābu valstis sagrāba, lai netiktu nodibināta Palestīnas valsts. Reaģējot uz Izraēlas uzvaru, PSRS un padomju bloka valstis pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Izraēlu. Tām nepatika šī "okupācija".

Taču palestīniešu arābiem, kā arī padomju un arābu līderiem tā nepatika jau no paša sākuma. Jau ilgus gadus pirms tā sākās.

1993. gadā Izraēlas Sociāldemokrātiskās partijas līderis, premjerministrs Rabins parakstīja vienošanos ar PLO līderi, teroristu un lielu visas padomju progresīvās cilvēces draugu Jasiru Arafatu. Saskaņā ar tā saucamo Oslo līgumu Izraēla pirmajā posmā Palestīniešu pašpārvaldei nodeva Gazas joslu un Jērikas pilsētas apgabalu.

Ko Izraēla saņēma pretī? Tikai teroru.

Izraēla nepiekrita tikai vienai prasībai

Jasirs Arafats, pēc līguma parakstīšanas ar Izraēlu, uzrunājot musulmaņus Dienvidāfrikā, nepārprotami paziņoja: “Mūsu uzdevums paliek nemainīgs - Izraēlas iznīcināšana. Bet mēs to darām gudri, izmantojot "posmu teoriju".

Nākamās sarunas notika 2000. gadā ASV starp Izraēlas premjerministru Baraku un to pašu teroristu Arafatu. Izraēla piekrita visiem Arafata nosacījumiem Palestīnas valsts izveidei, tostarp par lielākās daļas Jeruzalemes austrumu daļas nodošanu palestīniešiem. Tiesa, Izraēla nepiekrita tikai vienai arābu prasībai - miljoniem palestīniešu masveida uzņemšanai savā teritorijā no Libānas un Sīrijas. Lai gan Arafats gribēja neatkarīgu valsti Jūdejā, Samarijā un Gazas joslā, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņš vēlējās palestīniešus apmetināt tieši Izraēlas teritorijā. To visu savā grāmatā“Mana dzīve” (“My life”) apraksta bijušais ASV prezidents Bills Klintons, kurš piedalījās sarunās.

“Mums nav, kur iet”

Arafats nesaņēma piekrišanu palestīniešu uzņemšanai Izraēlas teritorijā un sāka otro intifādi (sacelšanos), kuras laikā tika nogalināti vairāk nekā 1000 izraēliešu.

Kad Izraēla saprata, un tas notika 2005. gadā, ka nav, ar ko runāt, jo palestīniešu sabiedrība dod priekšroku “Hamas/ ISIS” islāmistiem, nevis mierīgai līdzāspastāvēšanai ar Izraēlu, Izraēla pilnībā izgāja no Gazas joslas.

Pārējais ir vēsture: ne neatkarība, ne attīstība, ne mierīga līdzāspastāvēšana, bet raķetes, terors, totalitārisms, nāve, karš... Šīs ideoloģijas rezultātu mēs redzējām 7. oktobri Be'eri un Kfar Aza ciematos.

Pirms dažām dienām ASV prezidents Džo Baidens savā izcilajā runā atcerējās savu tikšanos ar Izraēlas premjerministri Goldu Meiru pirms 50 gadiem. Tieši pirms 1973. gada kara.

D. Baidens: "Mūsu tikšanās beigās Golda Meira man teica: "Cita starpā, jaunais cilvēk, mums Izraēlā ir slepens ierocis.” Es gribēju uzzināt, kas ir šis slepenais ierocis.  

"Mūsu slepenais ierocis ir tas, ka mums nav, kur iet.””

Mums nav, kur iet, Brokas kundze, tāpēc vai nu mēs, vai “Hamas”.  “Hamas/ISIS” nedrīkst būt Gazas joslā vai jebkur Izraēlas valsts robežu tuvumā.