20. gadsimta 90. gadi Dienvidslāvijā, piejūras ciematā. Kādā vienkāršā ģimenē notiek nelaime – pēc ballītes mājās neatgriežas 17 gadus vecā Silva. Tuvinieki un ciemata policija uzsāk meklējumus, taču neveiksmīgi. Vai viņa ir aizceļojusi prom? Bijusi iesaistīta narkotiku tirdzniecībā? Kļuvusi par sava pielūdzēja upuri? Mainās valdības un cilvēki, izirst ģimenes un ģeogrāfiskās robežas, dzimst neatkarīgā Horvātijas valsts. Tikmēr Silvas brālis ir vienīgais, kas vēl turpina meklēt. Tas, ko laika gaitā viņam izdodas atrast un pazaudēt, liks sažņaugties jebkurai sirdij. Tāds ir horvātu rakstnieka un publicista Juricas Pavičiča romāns "Sarkanais ūdens" (Crvena voda, 2017). Ar romāna tulkotāju, poliglotu un ārkārtīgi pārliecinātu balkānu literatūras piekritēju Denu Dimiņu sarunājas izdevniecības “Latvijas Mediji” redaktores Līva Kukle un Jūlija Dibovska.
Plašāku sarunu par šo romānu varēs dzirdēt podkāstā "Pārāk daudz grāmatu" Spotify aplikācijā. Grāmatas izdošanu atbalstīja programma "Radošā Eiropa", LR Kultūras ministrija un Valsts kultūrkapitāla fonds.
Kā no visām tev jau zināmajam pasaules valodām tu nonāci vēl arī pie horvātu valodas?
Esmu sāku pašmācības ceļā. Pirms tam ļoti daudz mācījos bulgāru valodu, no kuras tulkoju, un man likās, ka tas būs tikai viens solis – pārkāpt uz serbu valodu. Tad attiecīgi varētu pieķert klāt arī horvātu, melnkalniešu, bosniešu. Tās ir četras valodas, kas atrodas vienā valodas telpā, to runātāji savstarpēji saprotas. Es gan aptvēru, ka nav arī tik vienkārši un horvātu valoda atšķiras no visām četrām visvairāk, tā iet prom vāciskā, itāliskā virzienā, prom no slāviem, izgudro ko savu. Tā ir jāstudē nopietni, ja gribas izvērsties un strādāt pienācīgā līmenī.
Vai ir brīvi jārunā valodā, no kuras tu tulko?
Literatūras tulkotājam ir labi jāsaprot valoda, ar kuru strādā, protams, labi jāraksta un jāorientējas dzimtajā valodā. Tulkotāji bieži vien atzīst, ka tulkojamajā valodā viņi nemaz nerunā, bet var būt tā, ka daudz no tās tulko. Tā vienkārši ir labi jājūt. Bet, jo vairāk lasīsi un jo vairāk būs saskarsme ar runātājiem, jo labāk. Universālas receptes nav. Runāšana palīdz izjust valodas skaņu, valodas mūziku. Vajag lasīt un daudz lietot vārdnīcas. Man aiz muguras, piemēram, šobrīd plauktā stāv vairākas horvātu valodas vārdnīcas.
Interesanti, vai tie, kas 20. gadsimta sākumā uz latviešu, piemēram, tulkoja no norvēģu valodas, to otro arī pa īstam prata?
Jā, es arī prātoju, vai tiešām Linards Laicens runāja somu valodā? Viņš taču tulkoja nacionālo somu eposu “Kalevalu”, kas ir viens no grūtākajiem tekstiem, kas vien iedomājams. Pat pasaules līmenī. Viņš gan ir dzīvojis Somijā kādu laiku.
Vispār horvātu teksti pie mums latviski nonāca ļoti vēlu. Ir tulkojumi no serbu valodas, ko tolaik sauca par serbhorvātu valodu. 2023. gadā nāca klajā grāmata bērniem – Ivas Bezinovičas-Haidanovas “Mana vecmāmiņa mani nepazīst” (“Aminori”, tulkojusi Santa Domijana-Zviedre). 2007. gadā iznāca romāns “Ragana izdēja olu” (“Jānis Roze”, tulkojusi Anete Simanovska). Šis pēdējais visdrīzāk ir pirmais lielāka apjoma teksts, kas tulkots no horvātu valodas latviski. Sanāk, ka Pavičiča “Sarkanais ūdens” ir otrs liela apjoma darbs no horvātiem, ko varam lasīt. Vienvārdsakot, cik izpētīju, horvātu literatūra mūsu pusē ir retums.
Bieži vien gadās, ka tulkotājs ir pēc profesijas gids, kas vienkārši iemācījies valodu.
Jātulko vēl!
Horvātu pasaule mums vēl jāatklāj, ceru, ka šis nebūs mūsu pēdējais kopīgais tulkojums no horvātu valodas.
Neatklāsim visus plānus, bet skatus šobrīd metam viena nosacīti klasiska horvātu teksta virzienā.
Kā ar horvātu kultūru? Vai tu esi paspējis iepazīt arī to? Mums laikam zināmi tikai skaistie Horvātijas kūrorti, ko autors romānā min ar ironiju: visi brauc atpūsties, bet vietējiem dzīve rit uz priekšu, kā ritējusi.
Jā, cilvēki turpina dzīvot arī kūrortos. Horvātu kultūra noteikti ir liela un plaša, slāviskās folkloras tradīcijas savijas ar katoļu baznīcas kultūru, var priecēt acis ar Venēcijas tipa arhitektūru, glezniecībā un tēlniecībā just itāļu ietekmi. Tas ir biezs audums, un es godīgi nevaru teikt, ka to labi pārzinu. Bet, lasot romānu, šos slāņus noteikti varēs just – tie klājas pāri, ietekmē arī valodu.