Izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nākusi gruzīnu rakstnieka Bekas Adamašvili grāmata "Šajā romānā visi mirst" – spilgts, kritiķu atzinīgi novērtēts postmodernisma romāns par nāvi un absurdu dzīvi, kam par pamatu ņemta pasaules literatūras pieredze.
Tā ir literārā spēle, meklējot atbildes uz jautājumiem, ar kuriem saskaras arī Latvijas postmodernisma un postpostmodernisma pārstāvji – ko darīt ar pasaules kultūras pieredzi, ja esi mazas valodas un jaunas demokrātijas pārstāvis Eiropas nomalē?
Beka Adamašvili (1990) ir gruzīnu rakstnieks, blogeris, scenāriju autors. Radošais direktors reklāmas aģentūrā "Leavingstone". Stāstus sācis rakstīt jau skolas laikā. No 2009. līdz 2013. gadam viņš savā emuārā "www.doin.ge" pastāvīgi publicēja satīriski humoristiskus ierakstus, atspoguļojot sociālās problēmas dažādās ikdienas dzīves jomās. Viņa rakstītais bija ļoti populārs, īpaši jauniešu vidū. 2011. gadā autors absolvēja Kaukāza mediju skolu Kaukāza Universitātē, iegūstot bakalaura grādu žurnālistikā un sociālajās zinātnēs. Piedalījās literārajā konkursā studentiem "Leģenda par kritienu", kur viņa teksts "XXVIII: Pilna pietura" ieguva pirmo vietu. Citi stāsti publicēti dažādos literārajos žurnālos. 2014. gadā viņš izdeva savu pirmo romānu "Bestsellers", kas kļuva par īstu bestselleru Gruzijā un tika atzīts par labāko debiju literatūras balvai SABA un par labāko romānu Tsinandali balvai. Tas saņēma arī speciālbalvu Iliauni literārajā konkursā. 2018. gadā Beka Adamašvili izdeva savu otro grāmatu "Šajā romānā visi mirst" – postmodernu romānu, kas ieguva ES Literatūras balvu.
Kā izskatās tavs rakstīšanas process?
B. Adamašvili: Manas pirmās grāmatas gadījumā viss notika ātri un viegli, jo uz mani neviens ļoti necerēja.
Viss mainījās, kad izrādījās, ka mana pirmā grāmata guva panākumus. Viss palika lēnāks. Tad tu sāc censties vairāk, gribi parādīt savu labāko pusi kā rakstnieks, dažreiz nedaudz ilgāk uzkavējoties un apšaubot savas izvēles.
Tas nevairo produktivitāti. Mans galvenais izaicinājums tāpēc bija: uzrakstīt labāk par pirmo grāmatu!
Kā bija ar "Šajā romānā visi mirst"?
Vienīgie iedvesmas vārdi šim romānam skan tā: "Kā būtu, ja būtu…" Jo katru reizi, kad noskatos filmu vai izlasu grāmatu, man sāk rasties šāda veida jautājumi: kā būtu, ja Džuljeta neizdarītu pašnāvību? Kā būtu, ja Ahillejam būtu labāki apavi, kas aizsargātu viņa pēdu (viņam taču svarīgi nosargāt tikai šo vienu sava ķermeņa daļu, vai ne?). Kā būtu, ja vilks omītes gultā nebūtu no vilku sugas? Un reiz uzradās šāds jautājums: kā būtu, ja parādītos tāds grāmatas tēls, kas apzinātos, ka ir grāmatas tēls? Un vai šī superspēja dotu viņam spēku izmainīt to, kas jau ir sarakstīts?
Un tomēr šī romāna sarakstīšanas process nebija tik izaicinošs kā rediģēšana. Pirmo grāmatu sarakstīju divos vai trijos mēnešos, pārējo gada pusi pavadīju, kārtojot tekstu.
Ļoti vienkāršs iemesls: kad raksti, esi daudz pārliecinātāks par sevi, jo zini, ka vēlāk visu varēsi mainīt. Bet, kad maini uzrakstīto, saproti atkal ko citu: nav jau ceļa atpakaļ, viss, ko atstāj tekstā, būs nodrukāts.
Un tā sākas problēmas ar pašapziņu…
Ar ko gāja īpaši grūti?
Visgrūtāk bija atdarināt Šekspīra stilu, jo jau pēc pāris lappusēm sapratu, ka Šekspīrs ir ģēnijs, bet es ne. Tā es izdomāju pārveidot Šekspīra stilu absurda teātrī, tā lietas varēja labāk kontrolēt.
Tu esi čakls autors.
Nu nē, bez lēnīguma man piemīt arī slinkums. Man patīk radīt pašam savu pasauli, kur valdītu mani noteikumi, kur vienīgie likumi būtu tie, kas regulē stāsta rašanos. Tas ir pat grūtāk, nekā rakstīt grāmatas par reālo pasauli un tās vēsturi, jo tur nav tik ļoti jāgremdējas sevī.
Kā tas ir – būt rakstniekam Gruzijā?
Īsumā – tas ir grūti, jo te nevar pietiekami daudz nopelnīt ar rakstniecību vien. Ir jāpievēršas rakstīšanai pēc darba, un tas jau nav labākais risinājums un veids, kā būt radošam.