Gruzīnu rakstnieks Adamašvili: Man patīk radīt pašam savu pasauli

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nākusi gruzīnu rakstnieka Bekas Adamašvili grāmata "Šajā romānā visi mirst" – spilgts, kritiķu atzinīgi novērtēts postmodernisma romāns par nāvi un absurdu dzīvi, kam par pamatu ņemta pasaules literatūras pieredze.

Tā ir literārā spēle, meklējot atbildes uz jautājumiem, ar kuriem saskaras arī Latvijas postmodernisma un postpostmodernisma pārstāvji – ko darīt ar pasaules kultūras pieredzi, ja esi mazas valodas un jaunas demokrātijas pārstāvis Eiropas nomalē?

Beka Adamašvili (1990) ir gruzīnu rakstnieks, blogeris, scenāriju autors. Radošais direktors reklāmas aģentūrā "Leavingstone". Stāstus sācis rakstīt jau skolas laikā. No 2009. līdz 2013. gadam viņš savā emuārā "www.doin.ge" pastāvīgi publicēja satīriski humoristiskus ierakstus, atspoguļojot sociālās problēmas dažādās ikdienas dzīves jomās. Viņa rakstītais bija ļoti populārs, īpaši jauniešu vidū. 2011. gadā autors absolvēja Kaukāza mediju skolu Kaukāza Universitātē, iegūstot bakalaura grādu žurnālistikā un sociālajās zinātnēs. Piedalījās literārajā konkursā studentiem "Leģenda par kritienu", kur viņa teksts "XXVIII: Pilna pietura" ieguva pirmo vietu. Citi stāsti publicēti dažādos literārajos žurnālos. 2014. gadā viņš izdeva savu pirmo romānu "Bestsellers", kas kļuva par īstu bestselleru Gruzijā un tika atzīts par labāko debiju literatūras balvai SABA un par labāko romānu Tsinandali balvai. Tas saņēma arī speciālbalvu Iliauni literārajā konkursā. 2018. gadā Beka Adamašvili izdeva savu otro grāmatu "Šajā romānā visi mirst" – postmodernu romānu, kas ieguva ES Literatūras balvu.

Kā izskatās tavs rakstīšanas process?

B. Adamašvili: Manas pirmās grāmatas gadījumā viss notika ātri un viegli, jo uz mani neviens ļoti necerēja. 

Viss mainījās, kad izrādījās, ka mana pirmā grāmata guva panākumus. Viss palika lēnāks. Tad tu sāc censties vairāk, gribi parādīt savu labāko pusi kā rakstnieks, dažreiz nedaudz ilgāk uzkavējoties un apšaubot savas izvēles. 

Tas nevairo produktivitāti. Mans galvenais izaicinājums tāpēc bija: uzrakstīt labāk par pirmo grāmatu!

Kā bija ar "Šajā romānā visi mirst"?

Vienīgie iedvesmas vārdi šim romānam skan tā: "Kā būtu, ja būtu…" Jo katru reizi, kad noskatos filmu vai izlasu grāmatu, man sāk rasties šāda veida jautājumi: kā būtu, ja Džuljeta neizdarītu pašnāvību? Kā būtu, ja Ahillejam būtu labāki apavi, kas aizsargātu viņa pēdu (viņam taču svarīgi nosargāt tikai šo vienu sava ķermeņa daļu, vai ne?). Kā būtu, ja vilks omītes gultā nebūtu no vilku sugas? Un reiz uzradās šāds jautājums: kā būtu, ja parādītos tāds grāmatas tēls, kas apzinātos, ka ir grāmatas tēls? Un vai šī superspēja dotu viņam spēku izmainīt to, kas jau ir sarakstīts?

Un tomēr šī romāna sarakstīšanas process nebija tik izaicinošs kā rediģēšana. Pirmo grāmatu sarakstīju divos vai trijos mēnešos, pārējo gada pusi pavadīju, kārtojot tekstu. 

Ļoti vienkāršs iemesls: kad raksti, esi daudz pārliecinātāks par sevi, jo zini, ka vēlāk visu varēsi mainīt. Bet, kad maini uzrakstīto, saproti atkal ko citu: nav jau ceļa atpakaļ, viss, ko atstāj tekstā, būs nodrukāts. 

Un tā sākas problēmas ar pašapziņu…

Foto: Publicitātes

Ar ko gāja īpaši grūti?

Visgrūtāk bija atdarināt Šekspīra stilu, jo jau pēc pāris lappusēm sapratu, ka Šekspīrs ir ģēnijs, bet es ne. Tā es izdomāju pārveidot Šekspīra stilu absurda teātrī, tā lietas varēja labāk kontrolēt.

Tu esi čakls autors.

Nu nē, bez lēnīguma man piemīt arī slinkums. Man patīk radīt pašam savu pasauli, kur valdītu mani noteikumi, kur vienīgie likumi būtu tie, kas regulē stāsta rašanos. Tas ir pat grūtāk, nekā rakstīt grāmatas par reālo pasauli un tās vēsturi, jo tur nav tik ļoti jāgremdējas sevī.

Kā tas ir – būt rakstniekam Gruzijā?

Īsumā – tas ir grūti, jo te nevar pietiekami daudz nopelnīt ar rakstniecību vien. Ir jāpievēršas rakstīšanai pēc darba, un tas jau nav labākais risinājums un veids, kā būt radošam.

Pastāsti, ko Latvijas lasītājam vajadzētu zināt par gruzīnu literatūru?

Gruzīnu literatūra ir bagāta un dažāda, tai ir gandrīz tūkstošus gadu sena vēsture, kas sākusies aptuveni 5. gadsimtā pēc Kristus. 

Sākumi saistāmi ar hagiogrāfiju (baznīcas vēstures literatūra, kanonizēto garīgo un laicīgo personu dzīves apraksti. – Red.), kas apvienoja reliģisko ar vēsturisko. Viens no senākajiem zināmajiem tekstiem ir "Svētās Šušanikas ciešanas", ko sarakstīja Jakobs Curtaveli. To dēvē pat par pirmo gruzīnu feminisma tekstu.

Bet nozīmīgākais gruzīnu literatūras teksts no tiem laikiem varētu būt "Bruņinieks panteras ādā" – Šotas Rustaveli poēma, kas radīta 12. gadsimtā. To novērtē tieši sižeta, taustāmu varoņu, vēsturiskā konteksta un filozofiskā simbolisma dēļ. Nekas līdzīgs pēc tam nav radīts vēl kādus 800 gadus. Toreiz vēl nebija literāro balvu, bet, manuprāt, par šo Gruzija jau būtu varējusi dabūt Būkera vai Nobela balvu.

Gruzīnu modernā literatūra gūst arvien vairāk atzinību, īpaši, kad Gruzija bija godaviesa statusā Frankfurtes grāmatu mesē 2018. gadā. Ir cerība, ka atpazīstamība tikai augs starptautiskā līmenī. 

Ļoti daudzi gruzīnu literatūras teksti tagad jau piedzīvojuši tulkojumus lielajās valodās, tā tiek nodrošināta pamatīga pieejamība mūsu bagātīgajām literārajām tradīcijām.

Kā ar padomju laiku?

Toreiz nebija viegli, bet mums bija daudzi vareni autori, kuriem bija traģisks liktenis. Piemēram, Mikheli Javakhišvili (nošauts Staļina represiju laikā 1937. gadā. – Red.).

Un mūsdienās?

Es varētu nosaukt Aku Morčiladzi, Arčilu Kikodzi, Tamtu Melašvili, Nairu Gelašvili, Lašu Bugadzi un citus, ko ir vērtīgi palasīt. Starp citu, slavenā Nino Karatišvili, kas šobrīd raksta vācu valodā, arī ir dzimusi Gruzijā.

Vai gruzīnu literatūrā šobrīd valda kādas noteiktas tēmas un tendences?

Grūti jau nosaukt ko konkrētu. 

Tomēr saskatu, ka gruzīnu literatūra tiecas integrēties pasaules kontekstā. 

Autori raksta par savu kultūras mantojumu, vēsturisko pieredzi un radošajiem izaicinājumiem.

Kā tu redzi sevi šajā gruzīnu literatūras ainavā? Vai tu būtu vispostmodernākais autors?

Būtu ļoti ambiciozi teikt, ka esmu vis- vis- (liec te, kuru vārdu gribi) autors Gruzijā. Šajā istabā noteikti šobrīd esmu vispostmodernākais. Man pavisam noteikti ļoti patīk postmodernisms, vairāk par visu citu. Tas man nozīmē vākt ķieģelīti pa ķieģelītim pagātnes žanru, romānu un tendenču drupu, tad būvēt pašam savu stāstu. Viss taču jau ir uzrakstīts un pateikts, viss ir kopijas, kopija, kopija, kopija…

Runā, ka "Šajā romānā visi mirst" ir intertekstualitātes meka.

Man ļoti patīk intertekstualitāte. Dažreiz es prātoju – vai tik tā nav radīta, lai attaisnotu plaģiātu. Viens no intertekstualitātes mīnusiem ir tad, kad lasītāji nesaprot norādes, te nestrādās izlikšanās par gudru. 

Intertekstualitātes īstenā vērtība ir tad, kad lasītājam ir atpazīšanas bauda. Protams, nav jau jābūt lasījušam vai skatījušam visu to pašu, ko lasīja un skatīja autors. 

Tomēr primāri tekstam jābūt vienkārši labam, nevis nokopētam.

Un dekonstrukcija?

Es to esmu mēģinājis savā pirmajā romānā, bet īsti izdevās tikai "Šajā romānā visi mirst". Te jau viss teksts ir par formu. Pat nosaukums norāda, ka ir svarīgi, KAS notiek, nevis KĀ tas notiek. Citiem vārdiem – forma ir svarīgāka par saturu.

Kā ar taviem kolēģiem autoriem? Komunicējat? Kurš tevi iedvesmo?

Gruzija ir maza valsts, un visi te zina visus. Es komunicēju ar kolēģiem galvenokārt tad, kad notiek literārie pasākumi, lokāli vai starptautiski, arī grāmatu mesēs. Godīgi sakot, nav neviena tāda, ko varētu nosaukt no tuvējā loka un kurš mani iedvesmotu. Man ir tikai daži iecienītākie ārzemju autori: Žuze Saramgu, Kurts Vonnegūts, Terijs Pračets, Italo Kalvīno, Duglass Adamss. Jebkura laba grāmata ietekmē mani pozitīvi, jo, kad lasu kaut ko lielisku, tas mani nekavējoties iedvesmo radīt kaut ko līdzīgu.

Ļoti iespaidīgs saraksts.

Var jau redzēt, ka viņi ir mani mīļākie autori tāpēc, ka arī man pašam patīk izpriecāties rakstot. Ja tas patīk arī lasītājam, tad mana misija ir izpildīta. 

Smiekli ir ļoti svarīgi, kad centies aizķert lasītāja jūtas. Ir taču tā, ka beigu beigās mums patīk tas, kas mūs iepriecina, liek smaidīt un palīdz pārvarēt ikdienas rutīnu un stresu. 

Tā nu ir: iedomājies, ka tu vari kaut ko radīt tikai un vienīgi ar baltas papīra lapas, 33 burtu, pāris punktu un komatu palīdzību, un tas turklāt vēl arī izraisa smaidu… Kas var būt labāks motivators rakstniecībai?

Kā tu jūties, ka tavs romāns no nelielās gruzīnu valodas tiek pārcelts tikpat nelielajā latviešu valodā?

Jebkuram tekstam ir nepieciešams lasītājs, citādi tā ir dienasgrāmata. Nīls Geimens esot teicis: tu uzraksti vienu grāmatu, bet tad viena grāmata pārtop par tūkstoš grāmatām, jo katram lasītājam būs sava versija par tevis radītu stāstu. Tā arī ar katru jaunu tulkojumu – tā ir iespēja man un maniem romāniem tikt lasītiem daudz plašākā lokā un versijās, esmu ļoti iepriecināts, ka "Šajā romānā visi mirst" tagad būs lasāms arī latviski. Tas man arī liek nedaudz nervozēt, jo nevar zināt, kā patiks… Ir taču tūkstošiem grāmatu, un tu, autors, centies nozagt kāda laiku ar šo vienu, kaut arī nav nekādu "laika atgriešanas" iespēju. Ja lielākā daļa lasītāju teiks, ka bija vērts tērēt divas stundas, 26 minūtes un vēl pāris sekundes šai grāmatai, tad es būšu laimīgs.

Grāmata tapa ar programmas "Radošā Eiropa" atbalstu.