Klusumā nav atbilžu. Saruna ar romāna "Simulacra" autori Evitu Hofmani

Februāra beigās savu ceļojumu pie lasītājiem aizsāka rakstnieces Evitas Hofmanes romāna "Simulacra" varoņi (izdevniecība "Latvijas Mediji").

Tā centrā ir stāsts par jaunu vīrieti, Filipu, viņa dzīvi un tās jēgas meklējumiem pēc bērnībā pārciestās ilgstošās vardarbības un nesenās jaunākā brāļa nāves. Romāns atklāj, kā, vairīdamies, bet vienlaikus juzdams nepieciešamību pēc cilvēciska kontakta, Filips Zviedrijā izveidojis juteklisku un provocējošu kabarē uzvedumu, tādējādi graudams robežas un piespiežot skatītājus ieskatīties dvēseles tumšākajos nostūros. 

Rakstniece Evita Hofmane dzimusi un augusi Valmierā, bet nu dzīvo Rīgā un strādā kultūras jomā. 2017. gadā absolvējusi Latvijas Rakstnieku savienības programmas "Literārā Akadēmija" Prozas meistardarbnīcu, viņas radītie stāsti publicēti Latvijas nozīmīgākajos literārajos medijos. "Simulacra" ir rakstnieces otrā grāmata, 2021. gadā izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nāca debijas stāstu krājums "Durvis". Tas bija iekļauts Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā spilgtākās debijas kategorijā. Abu grāmatu izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.

Pēc "Simulacras" izlasīšanas Evitas Hofmanes studiju biedrene, rakstniece Rolanda Bula uzsvērusi, ka romāna sižeta vizualizēšana lasītājiem būšot jaudīgs ceļojums, jo trīs daļu modernais literārais darbs lasāms un baudāms lēni, turklāt atklājot ne tikai pagātni un tagadni, bet arī ceļojumus Viņsaules tīmeklī. "Fils visu laiku kaut ko meklē, un tagadne reizēm pārvēršas bīstamos eksperimentos ar nelāgiem cilvēkiem. Iespējams, atbildes par bērnību angārā. Iespējams, atbildes par Viņsaules tīmekļa pastāvēšanu paralēlajā pasaulē. Nākotnē viņam jāsameklē apliecinājums vai noliegums tēzei, ka cilvēkā labā ir vairāk nekā ļaunā."

Tāpat kā krājums "Durvis", arī "Simulacra" atklāj jūsu bagāto un interesanto latviešu valodu, tomēr nosaukumā izvēlējāties izmantot svešvārdu, kādēļ?

E. Hofmane: Pateicos. Ja cilvēkam ir tik bagāta dzimtā valoda, tad romāna nosaukumā drīkst izmantot svešvārdu.

Šobrīd sabiedrībā aktualizējies vardarbības temats. Vai rakstīt par to ieteica rakstnieces intuīcija jeb romāns tapa, atsaucoties uz notiekošo un diskutēto ap mums?

Rakstot vismaz apzināti par sabiedrības norisēm nedomāju. 

Vardarbība ir pastāvējusi vienmēr, turklāt diemžēl visās tās daudzveidīgajās formās, tā allaž būs daudzu cilvēku ikdienas sastāvdaļa. 

Jautājums, vai to akceptējam kā neizbēgamu dzīves reāliju, vai par to runājam, rakstām, reaģējam. Klusums nav atbilde, un klusumā nav atbilžu. Vardarbība rada jaunu vardarbību. Upuru upurus. Vairumam no mums ir savi veidi, kā kupējam notikumus, piedzīvoto. Neizstāstām, glabājam sevī, ļaujam tam saēst sevi no iekšas vai arī izreaģējam sabiedrībai akceptējamās vai arī nepieņemamās formās. Arī radošā rakstīšana ir viena no reakcijas formām. Romāns "Simulacra" vēsta par brīvību. Ticību, cerību un mīlestību. Daudzi dzīvo blakus atvērtām durvīm un nespēj, neuzdrošinās, baidās pa tām iziet. Tomēr ne vienmēr ieslodzījums ir reāls, atslēgas ir mūsu prātā.

Ko jums nozīmē būt latviešu rakstniecei, rakstīt samērā mazam skaitam lasītājiem, pārstāvēt mazas tautas valodu?

Tas ir liktenis.

Rakstīt esat mācījusies "Literārās Akadēmijas" Prozas meistardarbnīcā, tāpēc jautāšu – vai rakstnieks ir profesija jeb nepieciešamība?

Radošā rakstīšana ir ļoti slikti apmaksāts hobijs. Pirms dažiem gadiem teiktu, ka man tā ir nepieciešamība, taču šobrīd tā vairs nav. Iespējams, ja tikai kārtīgi saņemtos, es varētu arī nerakstīt. 

Tiesa, patlaban šādu iespējamību neizskatu, jo ir pamatotas bažas, ka mani literārie varoņi un radošās idejas neļaus ilgstoši prokrastinēt, atgriezties ērtajā literatūras patērētāja lomā.

Viennozīmīgi patērētāja un vērotāja loma būtu daudz omulīgāka un mierīgāka, bet ne man un ne šobrīd.

Vai esat uzskaitījusi, rakstot pavadītās stundas?

Nē. Tas nav iespējams, jo prātā allaž tiek skicēts. Idejas tiek piefiksētas, noliktas nobriest, citkārt raža tiek vākta daudzus gadus pēc tam, kad iesēta pirmā sēkla. Zināmā mērā varu teikt, ka romānu rakstīju sen, tikai fiziskā manifestācija noritēja pakāpeniski. Tai Evitai, kura reiz, sensenos laikos, Valmieras 4. vidusskolā staigāja saplēstos džinsos, kad pilsētā vēl, manas omammas vārdiem runājot, neviens tā nestaigāja, prātā noteikti mita doma par romānu, kurā skan mūzika.

Domas par romānu nāca pakāpeniski. 2017. gadā ierunājās Elīza, ieskanējās rokgrupa "Simulacra", kopā ceļojām, atradām kontrapunktus dzīvē un mūzikā. 2020. gadā manā radošajā dzīvē iebrāzās Filips, kuru, iespējams, kāds lasītājs atcerēsies, saticis debijas krājuma "Durvis" stāstā "Grūst", toreiz, to uzrakstot, jutu, ka manuskripts ir gandrīz gatavs. Aptuveni gadu pēc pirmās tikšanās ar Filipu es turēju rokās "Durvis".

Pati romāna ideja dzima 2020. gada pavasarī un bija tīrs pandēmijas laika auglis, radies kādas distancētas pastaigas laikā. 

Pandēmija bija bezgala īpatns laiks, kad mums tika liegtas daudzas lietas, ko līdz tam bijām uzskatījuši par pašsaprotamām, viena no tām – brīvība.

Mana un varoņu Filipa un Elīzas dzīves līnijas savienojās 2021. gadā, laikā, kad gaidīju iznākam "Durvis". Stāsts "Grūst" un romāns "Simulacra" ir saistīti gan sižetiski, gan hronoloģiski. Manuskripta pirmo versiju izdevniecībā iesniedzu 2021. gada septembrī, divas nedēļas, pirms klajā nāca stāstu krājums, pēdējās korekcijas tika veiktas pēc diviem gadiem, 2023. gada rudenī. Stāstu krājumā "Durvis" apkopoti deviņi stāsti, kas tapa no 2017. līdz 2021. gadam, un tas veltīts visiem, kuri bijuši, ir un būs tepat, blakus. Līdzīgi varu teikt arī par Filu – viņš turpināja būt blakus, izklaidēt un neizvācās no manas galvas.

Evita Hofmane, "Simulacra".

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Savos literārajos darbos rakstāt par vientulību, mistiku, cilvēcību. Kur rodas jūsu tēli un viņu piedzīvotais?

Autora privilēģija ir iejusties, vienā dzīvē izdzīvot neskaitāmus savu varoņu mūžus, nospēlēt lomas, īstenot sapņus. Rakstnieka atalgojums ir iztēles spēks. Mēs spējam likt uzziedēt tuksnesim, kur sen nav lijis, un sazināties ar tiem, kuri mīt Viņsaules tīmeklī.

Mēs šajā pasaulē ienākam vieni un vienatnē dodamies prom, tas, kas notiek pa vidu, ir individuāla pieredze. 

2023. gadā Pasaules Veselības organizācija atzina vientulību par globālu draudu veselībai. Tā indivīdam nodarot līdzīgu postu kā piecpadsmit izsmēķētas cigaretes dienā. 

Filips no "Simulacras" ironiski painteresētos, kā to tik smalki izdevies "izpīpēt". Mans romāns ir pateicība tiem, kas sevi sadedzināja ātri, bet kuru gaisma turpina sildīt. Vai varbūt tā bija maiga, glāsmaina un droša tumsa? Zinātājs atpazīs. Pateicos visiem, kuri jau atvēruši "Simulacru" un ienākuši, citus aicinu pievienoties manā hiperrealitātē.

Arvien vairāk ar satraukumu pieminam pieaugošo jauniešu skaitu, kurus neinteresē lasīšana. Vai esat domājusi, ko varētu darīt, lai šo situāciju mainītu?

Es to nesauktu par satraukumu, manas izjūtas drīzāk varētu raksturot kā rezignāciju purpura toņos. Objektīvi vērtējot – es to nevaru būtiski ietekmēt. Nelasīšanas liga gan nav piemeklējusi tikai bērnus un jauniešus, allaž bijuši cilvēki, kuri lasa, un tādi, kas nelasa. Atceros, kad vēl mācījos vispārizglītojošajā skolā, klasē bija aptuveni trīs cilvēki, kuri lasīja grāmatas: es, skolotāja un vēl kāds pusotrs. Arī toreiz, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, lasīt nebija stilīgi. Nelasa arī tie, par kuru profesijām pastāv maldīgs priekšstats, ka tajās strādājošie izlasa pat tās grāmatas, kas tikai virmo virs rakstnieku galvām un nekad netiks uzrakstītas. Labi zinām, kādā pabērna lomā skolās ir latviešu literatūra. Pat topošajiem bibliotēku informācijas speciālistiem, kuri Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžā apgūst profesiju, literatūra kā atsevišķs studiju priekšmets vismaz septiņus gadus bija izņemta no programmas. 

Vai bibliotekāriem mūsdienās vairs nav nepieciešamas literatūras zināšanas? Manuprāt, šīs zināšanas ir ārkārtīgi nepieciešamas, turklāt ne tikai virspusējas, bet padziļinātas. 

Labi, ka patlaban latviešu mūsdienu literatūras kurss atkal tiek apgūts.

Ko vajadzētu darīt? Mans ieteikums pirmsskolas izglītības iestāžu un vispārizglītojošo skolu pedagogiem un skolu bibliotekāriem būtu vismaz reizi mācību gadā atvest bērnus uz publisko bibliotēku, apmeklēt organizētās tikšanās ar autoriem, kā arī aicināt rakstniekus uz bērnudārziem un skolām.

Ko mēs, rakstnieki, varam darīt? Vispirms uzrakstīt savu grāmatu, neviens cits mūsu vietā to nevar izdarīt un nedarīs. Ļoti nozīmīgi ir tikties ar lasītājiem. Arī mums pašiem, rakstniekiem, vajadzētu lasīt to, ko raksta citi latviešu autori. Svarīgi cits citam pasniegt roku. Negrauzt saknes, jo tās mums visiem ir kopējas.

Ko mums vajadzētu darīt visiem kopā? Nenodzēst gaismu apvidus vai ciema pēdējā skolā, bibliotēkā, pasta nodaļā, kultūras centrā.