Februāra beigās savu ceļojumu pie lasītājiem aizsāka rakstnieces Evitas Hofmanes romāna "Simulacra" varoņi (izdevniecība "Latvijas Mediji").
Tā centrā ir stāsts par jaunu vīrieti, Filipu, viņa dzīvi un tās jēgas meklējumiem pēc bērnībā pārciestās ilgstošās vardarbības un nesenās jaunākā brāļa nāves. Romāns atklāj, kā, vairīdamies, bet vienlaikus juzdams nepieciešamību pēc cilvēciska kontakta, Filips Zviedrijā izveidojis juteklisku un provocējošu kabarē uzvedumu, tādējādi graudams robežas un piespiežot skatītājus ieskatīties dvēseles tumšākajos nostūros.
Rakstniece Evita Hofmane dzimusi un augusi Valmierā, bet nu dzīvo Rīgā un strādā kultūras jomā. 2017. gadā absolvējusi Latvijas Rakstnieku savienības programmas "Literārā Akadēmija" Prozas meistardarbnīcu, viņas radītie stāsti publicēti Latvijas nozīmīgākajos literārajos medijos. "Simulacra" ir rakstnieces otrā grāmata, 2021. gadā izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nāca debijas stāstu krājums "Durvis". Tas bija iekļauts Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā spilgtākās debijas kategorijā. Abu grāmatu izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.
Pēc "Simulacras" izlasīšanas Evitas Hofmanes studiju biedrene, rakstniece Rolanda Bula uzsvērusi, ka romāna sižeta vizualizēšana lasītājiem būšot jaudīgs ceļojums, jo trīs daļu modernais literārais darbs lasāms un baudāms lēni, turklāt atklājot ne tikai pagātni un tagadni, bet arī ceļojumus Viņsaules tīmeklī. "Fils visu laiku kaut ko meklē, un tagadne reizēm pārvēršas bīstamos eksperimentos ar nelāgiem cilvēkiem. Iespējams, atbildes par bērnību angārā. Iespējams, atbildes par Viņsaules tīmekļa pastāvēšanu paralēlajā pasaulē. Nākotnē viņam jāsameklē apliecinājums vai noliegums tēzei, ka cilvēkā labā ir vairāk nekā ļaunā."
Tāpat kā krājums "Durvis", arī "Simulacra" atklāj jūsu bagāto un interesanto latviešu valodu, tomēr nosaukumā izvēlējāties izmantot svešvārdu, kādēļ?
E. Hofmane: Pateicos. Ja cilvēkam ir tik bagāta dzimtā valoda, tad romāna nosaukumā drīkst izmantot svešvārdu.
Šobrīd sabiedrībā aktualizējies vardarbības temats. Vai rakstīt par to ieteica rakstnieces intuīcija jeb romāns tapa, atsaucoties uz notiekošo un diskutēto ap mums?
Rakstot vismaz apzināti par sabiedrības norisēm nedomāju.
Vardarbība ir pastāvējusi vienmēr, turklāt diemžēl visās tās daudzveidīgajās formās, tā allaž būs daudzu cilvēku ikdienas sastāvdaļa.
Jautājums, vai to akceptējam kā neizbēgamu dzīves reāliju, vai par to runājam, rakstām, reaģējam. Klusums nav atbilde, un klusumā nav atbilžu. Vardarbība rada jaunu vardarbību. Upuru upurus. Vairumam no mums ir savi veidi, kā kupējam notikumus, piedzīvoto. Neizstāstām, glabājam sevī, ļaujam tam saēst sevi no iekšas vai arī izreaģējam sabiedrībai akceptējamās vai arī nepieņemamās formās. Arī radošā rakstīšana ir viena no reakcijas formām. Romāns "Simulacra" vēsta par brīvību. Ticību, cerību un mīlestību. Daudzi dzīvo blakus atvērtām durvīm un nespēj, neuzdrošinās, baidās pa tām iziet. Tomēr ne vienmēr ieslodzījums ir reāls, atslēgas ir mūsu prātā.
Ko jums nozīmē būt latviešu rakstniecei, rakstīt samērā mazam skaitam lasītājiem, pārstāvēt mazas tautas valodu?
Tas ir liktenis.
Rakstīt esat mācījusies "Literārās Akadēmijas" Prozas meistardarbnīcā, tāpēc jautāšu – vai rakstnieks ir profesija jeb nepieciešamība?