"Šis atkal ir Kārļa Auškāpa laiks". Saruna ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi teātra zinātnieces Margaritas Ziedas grāmata "Dzīvot no tā, kā nav", kas veltīta talantīgajam, neparastajam un diemžēl lielā mērā jau drīz pēc aiziešanas mūžībā piemirstajam režisoram Kārlim Auškāpam. Vakar viņam apritētu 79 gadi.

Kā ieinteresējāties par Kārļa Auškāpa darbu un dzīvi?

M. Zieda: Kārļa Auškāpa veidotie inscenējumi un izrādes, kurās viņš spēlēja kā aktieris, mani aizrāva skolas laikā. Astoņdesmitajos gados "Stepes vilku", "Tumšā mitekļa valdnieku" skatījos daudzas reizes. Mani pievilka dīvainā maģija, kas bija šajās izrādēs. Citas realitātes sajūtamā klātbūtne. Mistika, transcendence – tās latviešu teātrī var sastapt reti. Kārļa Auškāpa izrādēs tās bija. Tiesa, šādās kategorijās, kā arī par šo darbu tēmām vairāk domāju tagad. Tolaik piesaistīja noslēpums. Abas augšminētās bija mazās zāles izrādes. Uz lielās skatuves tolaik spēlēja "Šerloku Holmsu". Mani skolas biedri no vecākajām klasēm uz pārmaiņām stāvēja naktī biļešu rindā pie Dailes teātra kases, lai redzētu Kārļa Auškāpa veidoto "Holmsu". Tā bija kulta izrāde Rīgā, ko gribēja redzēt visi.

Arī "Šerloku Holmsu" un tāpat viņa veidoto "Džonu Neilandu" tolaik skatījos daudzas reizes, bet mani pievilka tieši šīs abas mazajā zālē spēlētās. Un tagad tiešām sāku atcerēties – kamēr manas skolas laiku draudzenes jūsmoja par aktieriem Andri Bērziņu, Vari Vētru, Ivaru Kalniņu, Jāni Paukštello, manu uzmanību saistīja aktieris Kārlis Auškāps – "Brandā", "Elizabetē, Anglijas karalienē", "Kraujā". Skaista, spēcīga, ļoti pievilcīga personība.

Auškāpa izrāžu suģestija pievilka un palika. Arī vēlāk, deviņdesmito gadu sākumā, kad jau mācījos Maskavas Teātra institūtā un pirmajā kursā bija jāizvēlas mācību prakses vieta, izvēlējos to Dailes teātrī pie Kārļa Auškāpa, kurš tolaik iestudēja Pītera Šēfera "Letisu un Mīlašķi". Nonācu uzreiz teātra prakses epicentrā – mans uzdevums bija suflēt Ausmai Kantānei. Tiem, kuri zina šo fenomenālo aktrisi, sapratīs, ka tā bija neiespējamā misija. Man tas bija laimīgs laiks – būt klāt izrādes tapšanai ar liela formāta personībām un ļoti augsta ranga māksliniekiem. Un tikai tagad, veidojot padziļinātu izpēti, sapratu, cik traģisks Kārlim Auškāpam pašam bija šis laiks. Radīt izrādi par to, kā līdzcilvēkiem "dot plašumu, dot dzīvību, dot gaismu", pašam balansējot uz nebūtības robežas.

Kārlis Auškāps jaunības gados.

Foto: no M. Ziedas grāmatas "Dzīvot no tā, kā nav"

Vai tiešām tik sen jau dzimis pirmais impulss, kas jūs mudināja uzrakstīt viņam veltītu grāmatu?

Impulss radās daudz vēlāk – pandēmijas laikā, mudinot Ievu Struku uzrakstīt grāmatu par Astrīdu Kairišu. Tas notika neilgi pēc aktrises došanās mūžībā. Visi teātri bija ciet. Nekādas pulcēšanās nenotika. Piedāvāju Ievai palīdzību – uzrakstīt nodaļu par Astrīdas Kairišas dzīvesbiedru Kārli Auškāpu, jo labi zināju viņa darbu. Ieva ieteica man labāk uzrakstīt otru grāmatu – par Kārli Auškāpu. Runājām un sapratām, ka varētu iznākt interesants grāmatu diptihs ar nosaukumu "Drāma un Daile." Par divām liela formāta personībām un spilgtiem māksliniekiem un diviem teātriem. Taču, lai šo darbu paveiktu, bija vajadzīgs ļoti daudz laika. Sākotnēji manā rīcībā bija tikai personīgās atmiņas par izrādēm un šo lielā formāta personību. Bija nepieciešams pamatīgs izpētes darbs.

Domājot par režisoriem, Kārļa Auškāpa vārds nav no tiem, kas nāk prātā pirmais – tomēr viņš iestudējis ļoti spilgtas izrādes. Kā jums šķiet, kādēļ viņš ir palicis savā ziņā nepamanīts?

Teātra vēsturē Kārļa Auškāpa vārds ar pienākošos godu un cieņu ir ierakstīts gan Edītes Tišheizeres monumentālajā grāmatā "Dailes teātris", gan teātra zinātnieku pētnieciskajos darbos "Latvijas teātris 70. gados", "Latvijas teātris 80. gados" un "Latvijas teātris 90. gados", gan daudzos rakstos Latvijas presē. Un tajā pašā laikā jāpiekrīt, ka šī ļoti neparastā personība latviešu teātrī ir palikusi uzmanības perifērijā.

Tam ir vairāki iemesli. Galvenais, manuprāt, – Kārļa Auškāpa mākslinieka liktenis iekrita radikālos pārmaiņu laikos. Padomju Savienībai sabrūkot, pēkšņi izmainījās viss. Latvija kļuva brīva valsts, bet, ekonomikai sabrūkot, milzīgs skatītāju skaits nonāca nabadzībā. Kārļa Auškāpa lielais nopelns ir tas, ka viņam izdevās saglabāt Dailes teātri. Atcerēsimies, ka deviņdesmitajos gados Latvijā gāja bojā trīs teātri – Jaunatnes teātris ar divām trupām un Operetes teātris. Ļoti reāla bija iespēja, ka arī Dailes teātra mums šodien vairs nebūtu.

Kārļa Auškāpa piedalīšanās republikas sacensībās modernajās dejās vainagojās ar otro vietu.

Foto: no M. Ziedas grāmatas "Dzīvot no tā, kā nav"

Būdams māksliniecisko spēku pilnbriedā, četrdesmit gadu vecumā viņš kļuva par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju, kas tolaik bija milzīgs kolektīvs ar vairāk nekā astoņdesmit aktieriem. Kārlim Auškāpam izdevās saglabāt teātri, bet viņš upurēja sevi kā mākslinieku. Šīs radikālās izmaiņas pārcirta viņa astoņdesmitajos gados aizsākto savdabīgo, latviešu teātrim ļoti neparasto māksliniecisko meklējumu ceļu. Vai šis upuris bija tā vērts? To viņš jautā sev pats kādā vēlāko gadu intervijā. Viens no tuvākajiem Kārļa Auškāpa laikabiedriem, aktieris Juris Strenga, sastopoties Klapkalnciemā, teica, ka viņš to redz kā liela gara un talanta traģēdiju. Tās Kārļa Auškāpa izrādes, kas tapa pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, būtiski atšķīrās no viņa uzvedumiem deviņdesmitajos gados un vēlāk. Skatītāji, kuru teātra pieredze sākās ap gadsimtu miju un pat vēl pirms tās, sastapās jau ar pavisam citu Kārļa Auškāpa teātri. Un viņiem ir pavisam cits priekšstats par šī mākslinieka mērogu.

Otrs iemesls ir saistīts ar to, ka Kārļa Auškāpa dziļākās un būtiskākās izrādes ir grūti dokumentēt, jo tie instrumenti, kas ir kritiķu un zinātnieku rīcībā, ir nepietiekami, lai pilnvērtīgi šo fenomenu atklātu un saglabātu vēsturei. Kā dokumentēt mistiku, transcendenci, garīgus ceļojumus?

Kārlis Auškāps ir britu režisora Pītera Bruka meklējumu turpinātājs latviešu teātrī. Viņu abu galvenais jautājums – kā teātrim kopā ar skatītājiem doties dziļumā, kā izrādei apvienoties kopā ar skatītāju, dodoties iekšā esības noslēpumos, garīgos meklējumos.

Kārļa Auškāpa izrāžu šķietami lielā vienkāršība un vienlaikus teju hipnotiskā suģestija, kas izslīd no aprakstiem, varētu būt viena no atbildēm, kāpēc viņš ir palicis īsti nepamanīts. Jo Latvijas vērtētāji ievērojami lielāku vērtību nekā citās kultūrzemēs piešķir tieši formai, ko iespējams aprakstīt. Mana pārliecība – ja Kārlis Auškāps būtu dzīvojis un strādājis citā – stabilā laikā, nevis deviņdesmito gadu jukās un haosā –, viņa izrādes būtu darījušas latviešu teātri dziļāku un bagātāku.

Nav noslēpums, ka grāmata tapa ļoti ilgi. Vai šajā laikā mainījās jūsu pašas ideja par to?

Kad ķēros pie izpētes, gribēju uzrakstīt teātra mākslinieka biogrāfiju, dzīvojot radikālu pārmaiņu laikos. Un mani interesēja jautājums, ko savulaik noformulēja teātra kritiķis Normunds Naumanis: "Ir taču neticami, ka cilvēks, kurš radījis tādas latviešu teātra vēsturei un skatītājiem būtiskas izrādes kā "Nāc uz manām trepēm spēlēties", "Šerloks Holmss", "Stepes vilks", "Dullais Dauka", "Tumšā mitekļa valdnieks", "Nāves deja" (..), vienā brīdī kā mākslinieks varētu "izbeigties". Es nezinu, kam tad jānotiek, lai tā būtu." Es gribēju saprast, kas notika, un grāmatā šī atbilde ir.

Grāmatas sākotnējā ideja būtiski mainījās, tiekoties un sarunājoties ar Kārļa Auškāpa laikabiedriem. Ļoti spēcīgām, krāšņām un tik ārkārtīgi dažādām personībām. Gan joprojām uzticamiem draugiem, gan ievainotajiem un sāpinātajiem. Atceros, ka, iznākot no sarunas ar Olgu Dreģi, kas sevi pozicionēja kā pretni, kā oponentu Kārlim Auškāpam, bija sajūta, ka esmu pabijusi kādā milzu spēkstacijā. Tāds teju paranormāls un vienlaikus paradoksāls efekts – biju uzlādēta ar milzīgu gaišu enerģiju. Sarunas ar Kārļa Auškāpa laikabiedriem pieslēdza grāmatai dzīvo enerģiju, un tā šajā darbā, manuprāt, ir spēcīga. "Dzīvot no tā, kā nav" – tas ir veltījums arī šiem fantastiskajiem, liela formāta teātra māksliniekiem, spilgtām personībām.

Daļa no viņiem jau aizgājuši mūžībā – Ausma Kantāne, Lilita Ozoliņa, Pēteris Liepiņš, Ilmārs Blumbergs. Bet daļa turpina strādāt teātrī – tie ir viņa 8. studijas audzēkņi Gints Grāvelis, Maija Doveika, Intars Rešetins, Lauris Dzelzītis. Jau citā laikā turpinot Kārļa Auškāpa ielikto dzīves un mākslas pārliecību. Laura Dzelzīša jaunākajos darbos Dailes teātrī pie pavisam citiem režisoriem var redzēt Kārļa Auškāpa ielikto īstuma spēku un artistiskumu.

Tomēr grāmata ir daudz vairāk nekā tikai Kārļa Auškāpa dzīve vai personība.

Mans lielais jautājums, rakstot šo grāmatu, ir par vērtībām. Domājot tieši par tām, kas deviņdesmitajos un nultajos brucinātas un noārdītas. Un par kurām Kārlis Auškāps turpināja iestāties, kad laika gars it kā diktēja kaut ko pavisam citu. Kārļa Auškāpa dzīves stāsts ir ne tikai par teātra vērtībām, bet arī par cilvēciskām vērtībām un par dzīves vērtībām. Par to, kā tās saglabāt, kad laiks mēģina uzspiest pavisam ko citu. Par to, kā dzīvot.

Grāmatā ir ļoti daudzpusīgi materiāli, kas aptver visu režisora mūžu. Kas jums pašai šķita visinteresantākais atklājums, ko pirms tam par Auškāpu nezinājāt?

Ļoti vērtīgas bija sarunas ar Kārļa Auškāpa laikabiedriem un tuviniekiem, kas iegājušas arī grāmatā. Tur varēja uzzināt ļoti daudz pārsteidzoša un nezināma.

Bet vislielākos pārsteigumus un atklājumus glabāja Kārļa Auškāpa dienasgrāmatas, lugu eksemplāri ar režisora piezīmēm, vēstules. Tās atļāva ielūkoties režisora iekšējā pasaulē, par kuru maz ko zināja pat viņa vistuvākie cilvēki. Vai nezināja vispār neko. Tās ir gan cilvēciski skaistas un garīgi bagātas, gan satriecošas un pat šokējošas lappuses.

Man bija liels pārsteigums un prieks arhīva ierakstos redzēt dokumentālus uzņēmumus no izrādes "Šerloks Holmss" tapšanas laika, kuros var redzēt šo patiešām ļoti īpašo Kārļa Auškāpa personības starojumu. Gaismu, kas nāk no cilvēka un kuru atceras daudzi. Un liels prieks bija ierakstos redzēt, ka izrādes "Stepes vilks", "Brands" un "Krauja" nav kaut kas pagātnē palicis, putekļains, bet tie ir lieli, dzīvi mākslas darbi. Grāmatu rakstīju Rīgā un Berlīnē, paralēli skatoties visjaunākos teātra iestudējumus. Un bija patiess prieks un gandarījums redzēt tik ļoti tiešā salīdzinājumā, ka Kārļa Auškāpa darbs ir pasaules līmeņa klase.

Neparasts ir arī grāmatas nosaukums.

Kārlis Auškāps savam dēlam Miķelim bija teicis, ka, ja viņš pats rakstītu par sevi grāmatu, viņš to nosauktu "Dihotomija". Apzinoties, ka viņā mājo divi cilvēki. Es grāmatu nosaucu "Dzīvot no tā, kā nav" – tāds virsraksts bija likts sarunai ar Ausmu Kantāni deviņdesmito gadu preses publikācijā, kad viņa atgriezās no Amerikas, kur bija atradusies līdzās Imantam Ziedonim, kad viņam tika veiktas vairākas sirds operācijas. Ausma Kantāne šo dīvaino formulu bija izlasījusi Jāņa Klīdzēja romānā "Dženifers", kur risinās dialogs par to, ka līdzās materiālajām vērtībām dzīvē ir arī vēl citas. Tādas, ko nevar ar roku aptaustīt. "Dzīvot no tā, kā nav" ir arī katra radoša cilvēka formula, uzskatīja Ausma Kantāne. Bet tai ir liela ietilpība, un lasītājs to var šifrēt pēc saviem ieskatiem.

Ja jums būtu jāraksturo Kārlis Auškāps trīs vārdos – saprotu, cik tas ir sarežģīti, – ko jūs sacītu?

Kārlis Auškāps ir no Dailes teātra liesmas – skaidrība, kaislība, vienkāršība.

Kas, rakstot grāmatu, jums pašai bija pats izaicinošākais?

"Atļauties būt nemodernam, tas varētu būt mūsdienīgi," rakstīja Kārlis Auškāps kādā no vēstulēm laikā, kad latviešu teātris bija ārkārtīgi pārņemts ar to, lai būtu moderns. Tas ir nesalīdzināmi grūtāk nekā iekļauties meinstrīmā. Un prasa ne tikai drosmi un spēku, bet arī ļoti lielu iekšēju pārliecību, ka tas ir tā vērts.

Šodien moderni būtu rakstīt grāmatu par Milo Rau vai Florentīnu Holcingeri. Bet to izdarīs ārzemju kolēģi. Man likās svarīgi tieši šodien mūsu kopējā domāšanā aktualizēt Kārļa Auškāpa personību un viņa septiņdesmito un astoņdesmito gadu radošos meklējumus.

Visgrūtākais bija konfrontācija ar laikabiedriem, kuri šo teātri nebija piedzīvojuši un kuriem tas viss likās pilnīgi nevajadzīgs. Tā ka brīžiem tiešām rokas nolaidās. Bet aiz manis bija lielu mākslinieku gars, sirdis un enerģija. Tas līdzsvaroja.

Grāmata tapa gadus piecus, un, laikam ejot, notika paradoksāla lieta – jautājumi, par kuriem domāju Kārļa Auškāpa sakarā, ne tik vien kā neatkāpās vakardienā, bet kļuva aizvien mūsdienīgāki, aizvien aktuālāki, aizvien būtiskāk šodienas teātra procesu un cilvēku iekšējo dzīvi skarošāki. Kā Latvijā, tā pasaulē. Un to jau var redzēt arī aktuālajā teātra afišā. Jaunajā Rīgas teātrī šobrīd top izrāde pēc Leonardo da Vinči dienasgrāmatām par cilvēka dvēseles meklējumiem. Dailes teātris rudenī aicina uz Hermaņa Heses "Sidhartu", cilvēka garīgajiem ceļojumiem. Turklāt teātra Lielajā zālē. Hese ir viens no būtiskākajiem Kārļa Auškāpa autoriem, un tā ir Kārļa Auškāpa mākslinieciskā programma – cilvēka garīgās izaugsmes ceļš. Jaunā "Sidharta" top sadarbībā ar Rūras triennāli, kas notiek ļoti lielos spēles laukumos. Visā pasaulē cilvēkos šobrīd ir iekšēja vajadzība pēc lielām, dziļām sarunām, pēc garīgiem meklējumiem. Šis atkal ir Kārļa Auškāpa laiks.

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam fragmentu no Margaritas Ziedas grāmatas "Dzīvot no tā, kā nav"

Opera un spodrās kurpes

Rīgas svētdienās bērni kopā ar vecākiem apmeklē Mākslas muzeju. Viņi iet uz visām izstādēm, kas notiek Rīgā. Dziļu un būtisku saskarsmi ar skatuves mākslām Kārlis Auškāps gūst Latvijas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī. Uz turieni viņš dodas kā skolnieks un ņem līdzi arī savu mazo brāli Raimondu. Pirmo reizi viņi kaut kur dodas kopā.

"Kārlis bija piecus gadus vecāks par mani. Un man pašam likās, ka es dabūju no viņa vairāk ciest. Bet es jau biju tāds sūdzmanis. Skrēju sūdzēt, un par to atkal tiku samizots. Fakts, ka man ir vecāks brālis, bija pluss tad, kad mēs sākām iet skolā. Tur lielie čaļi mani nekad neaiztika, jo es biju Kārļa brālis.

Pirmais, ko mēs sākām darīt kopā, un tur mums nebija nekāda interešu konflikta, tā bija opera. Es vēl biju pirmajā klasītē, kad brālis man pirmoreiz pateica – tagad tu nāksi līdzi! Tas bija janvāris, tā bija dienas izrāde – "Karmena". Un pēc tam iešana uz operu, tas bija tāds kā rituāls. Es jau nedrīkstēju aiziet kaut kā šā vai tā, bija jābūt perfekti nospodrinātām kurpēm, bija jāparāda brālim, vai ar tādām var iet uz operu. Ja papēži nebija nospodrināti, tad bija jāsāk visa pucēšana no jauna. Pašam vajadzēja iemācīties siet šlipsi, bija jābuktē bikses, ja kaut kas nebija pareizi, "tad tu uz operu nenāksi"."

Kārlim Auškāpam Opera vidusskolā "bija kaut kas svēts. Mūzika kā tāda man joprojām ir svēta. Opera ar visu to noslēpumu, to dīvaino saplūšanu, kur saplūst dažādi žanri kopā, dažādas pasaules… Un cilvēki nez kāpēc dzied, nevis sarunājas. Templis, jā. Kā vārti uz kādu citu pasauli. Ar visu to it kā papliko Operas kafejnīcu. Un tiem jaukajiem cilvēkiem, kas tur strādāja, un ar tām lielajām zvaigznēm, kas tur bija… Mēs taču bijām skolnieki. Un naudas mums nebija. Mūs laida iekšā ložā par brīvu."

Raimonds Auškāps skaidro, ka vecākiem bija pazīstama biļešu kontroliere, tāpēc viņiem bija iespēja noskatīties izrādes bez biļetēm.

Savukārt Kārļa Auškāpa klasesbiedre, mākslas zinātniece Laima Slava atceras, ka 49. vidusskolai, kur tobrīd abi mācījās, bija draudzības līgums ar Akadēmisko Latvijas Operas un baleta teātri. Bija nodibināts Operas draugu klubs, kas deva iespēju skolēniem apmeklēt izrādes bez ieejas maksas, un reizi nedēļā viņi tikās ar māksliniekiem – dziedātājiem, režisoriem, diriģentiem. Tas bija diriģentu Edgara Tona un Riharda Glāzupa laiks. Tā ir dziedātāju Laimas Andersones-Silāres, Kārļa Zariņa ēra. Rīgā tolaik uzstājās interesanti viesmākslinieki. Tad gan izrādes mēdza būt izpārdotas, taču skolēni varēja otrajā balkonā iespraukties uz stāvvietām. Un tad pēc izrādes slavenie mākslinieki tika sagaidīti pie dienesta ieejas. Tā reiz Rīgā dziedāja grieķu izcelsmes soprāns Teresa Strata, kas arī visā padomju zemē vēlāk kļuva pazīstama kā Franko Dzefirelli filmas "Traviata" titullomas izpildītāja. Toreiz Rīgā viņa izrādē "Madama Butterfly" dziedāja Čo-Čo-sanas lomu. Pēc izrādes uz ielas viņu sagaidīja saviļņotie skatītāji. Vidusskolēns Kārlis Auškāps sajūsmā pacēlis mākslinieci uz rokām un pārnesis pāri tramvaja sliedēm līdz "Rīgas" viesnīcas slieksnim.

Skolēni skatījās izrādes daudzas reizes. Kārļa Auškāpa absolūtais favorīts bija "Dons Karloss". Džuzepes Verdi mūzikā, dziedājumos un pašā stāstā pilnā spēkā izskan visas tēmas un jautājumi, kas tobrīd nodarbina viņu pašu. Sarežģītās attiecības ar tēva autoritārismu, pirmās mīlestības pušu šķeļošā jauda savijumā ar maigumu un tik būtiskā draugu brālība, kas nenodod. Un traģiskas nolemtības sajūta. "Dons Karloss" bija Kārļa Auškāpa mīļākā opera visa mūža garumā.