22 °C
"Kad pētu un rakstu par kādu tēmu, mani ne tik daudz interesē saukļi vai sausi fakti, bet gan cilvēciskais saturs un attieksme. Ko par kādu notikumu domā satiktie un uzrunātie ļaudis, kas rodams laikabiedru liecībās, kāda palikusi ietekme uz visu sabiedrību? Protams, ka visā rakstītajā ir arī manis paša pieredze un attieksme. Tas ir mans rakstīšanas stils, un Kaucmindes grāmatas gadījumā – noteikti arī krietna daļa no manas sirds," sarunā pēc grāmatas "Kaucmindes pakavs" atklāšanas pasākuma man atzina žurnālists un literāts Andris Grīnbergs.
Grāmatu izdevis apgāds "Latvijas Mediji", tās atvēršanas svētki notiek trīs dažādās, autoram svarīgās Latvijas vietās – jau notikuši Latvijas Zinātņu akadēmijā un Kaucmindes pilī, bet piektdien, 31. jūlijā, plkst. 16 notiks Jēkabpils Tautas namā. Grāmata izdota ar Bauskas novada pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma" Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programmas atbalstu.
Grāmatā autora rakstīšanas manierē apkopots unikāls materiāls par Kaucmindes Mājturības semināru, skolu un institūtu. Zinātājiem vārds "kaucmindietes" ir ļoti ietilpīgs, tas saistās ar izcilu saimnieciskumu, nevainojamu galda kultūru, inteliģentu mājsaimniecības vadīšanu. Līdz pat mūsdienām Kaucmindes vārds ir arī saglabājies kā Latvijas mājturības kultūras zīmols, kas vienlaicīgi apzīmē arī izglītotu, prasmīgu un elegantu, vārdu sakot, latviešu saimnieci.
Kaucmindes fenomens
Leģendārais statuss sakņojas vēsturē. Latviešiem visvairāk tas saistīts ar 20. gadsimta starpkaru periodu 20.–30. gados. Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība jaundibinātās Latvijas Republikas valdības uzdevumā 1923. gadā Kaucmindes muižā atklāj divas atsevišķas mācību iestādes – mājturības skolu un mājturības semināru –, kas ātri vien iegūst lielu prestižu visā Latvijā.
Taču ir arī pavisam cita Kaucminde – pils, ko vietējie Baltijas vācu aristokrāti Pāleni dažus kilometrus no Bauskas beidza būvēt 1780. gadā. Vēlāk no 1909. līdz 1912. gadam tur notikusi vērienīga muižas centra pārbūve, izveidojot unikālu pakavveida ēku, kāda tā redzama arī šodien. Veidojoties Latvijas brīvvalstij, īpašumu Pāleniem atņēma, Kaucminde nonāca latviešu valdījumā. 1944. gadā "atbrīvotāji" pilī iekārtoja Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, kas vēlāk ieguva sovhoztehnikuma nosaukumu. Grāmatas autors Andris Grīnbergs iezīmē muižas ceļu no Pālenu dzimtas rezidences un uzplaukuma pirmās Latvijas brīvvalsts laikā līdz teju pilnīgam sabrukumam jau šajā gadsimtā un cerībai uz atjaunotni. Īpaši tagad, kad par Kaucmindes īpašnieci kļuvusi latviešu arhitekte un būvuzņēmēja Aiva Dreimane Ozolzīle.
Mūsdienās Kaucmindes vārdam ir arī smeldzīga piegarša, jo pēc valsts un pašvaldības īpašumu deviņdesmito gadu privatizācijas viļņiem šī vieta ilgi stāvēja pamesta, lēnām sāka pārvērsties graustā, simbolizējot vienaldzību par tik nozīmīgu, bet nolaistu kultūras mantojumu.
Arī par to raksta un atbildes meklē Andris Grīnbergs, vienlaikus pašam piedaloties pakāpeniskās pils atdzimšanas talkās, kopš tā nonākusi jaunās īpašnieces rokās.
Par Kaucmindē saimniekojušajiem cilvēkiem autors piedāvā arī citus interesantus faktus, pieminot dažus spilgtākos Pālenu dzimtas pārstāvjus. Piemēram, pēdējais Kaucmindes muižas īpašnieks bijis grāfs Pauls fon der Pālens, kurš vadījis vērienīgo pārbūvi par pakavveida ēku, 1920. gadā pilnīgi norobežojies no sadarbības ar Latvijas valsti un ārzemēs kā Kurzemes bruņniecības priekšstāvis cīnījies par baronu īpašumu saglabāšanu. Visu vērtīgāko mantu Pāleni no Kaucmindes un Latvijas izveduši jau 1915. un 1919. gadā.
Taču īpašu uzmanību un vietu autors savā grāmatā atvēlējis Kaucmindes periodam, kad izglītojošās jaunās sievietes kļuvušas par zinošas latviešu saimnieces simbolu.
