Cilvēki visos laikos ir bijuši diezgan lētticīgi. 19. gadsimta Francijā dzīvoja kāds kungs, vārdā Denis Vrēns Lukas (Denis Vrain-Lucas, 1816–1881), kuru laikabiedri sauca par "Balzaku viltojumu jomā". Viņš ne tikai aplaimoja publiku ar Poncija Pilāta "vēstuli", kurā romiešu amatpersona nožēlo savu izturēšanos pret Jēzu Kristu, bet arī ar 3000 "vēstulēm", kuras esot sacerējis Galileo Galilejs. 

Varētu šķist, ka puslīdz pie pilna prāta esošiem ļaudīm vajadzētu rasties šaubām par to, ka kaut kur zinātniekiem nezināmā vietā varēja glabāties tūkstošiem slavenā fiziķa vēstuļu un vairāk nekā divu gadsimtu laikā neviens par tām nenojauta. Dažiem radās, bet daudziem neradās. 1983. gadā starptautiskā prese plaši un smalki apsprieda "jaunatrastās" Hitlera dienasgrāmatas, lai gan atkal varētu likties, ka tādu atrašana ir maz ticama. Lai kā arī būtu, mēs varam par līdzcilvēku gatavību noticēt, pasmaidīt vai dusmoties, jo noticēts kaut kam, kā saka, ar baltiem diegiem šūtam.

Pavisam cita lieta ir mūsdienās, kad lētticībā apvainotie var atbildēt – "pats savām acīm redzēju!". Kā nojaušat, runa ir pat t. s. mākslīgā intelekta lietošanu video ģenerēšanā. Tas, ko mēs, iespējams, vēl nenojaušam, ir – mēs Latvijā ar šo vājprātu vēl īsti neesam saskārušies. Ir redzētas, piemēram, dažu politiķu pašu (Šlesers, Dombrava u. c.) veidoti vizuāli vēstījumi, kuru veidošanā izmantos MI, tomēr, pirmkārt, MI izmantošana ir labi redzama, un, otrkārt, nekā ļaunprātīga šajos vēstījumos nav.