Sandra Vensko: Kārdinājums neelpot. Kāpēc okupācijas vēsturi nedrīkst aizmirst

Nav nemaz tik sen, kopš 1940. gada 5. augusts Latvijai aizvēra durvis uz Eiropu. Tika pārvilkts dzelzs priekškars visam, ko Latvija kā neatkarīga valsts bija sasniegusi divdesmit gados, manta tika pārdalīta, karogi nomainīti, ceļš paklausīgas un vadāmas nācijas izveidei vaļā.

Aizritējuši tieši astoņdesmit seši gadi, kopš Latviju pievienoja milzu kopienai, Padomju Savienībai. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas bija deportēti 15 424 cilvēki, vairāki tūkstoši arī pirms tam arestēti. Sausa matemātika, kas vēlāk ietekmēja bēgļu plūsmu uz Eiropu un vēlāk – uz ASV. 

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Kad 1944. gadā no Latvijas teritorijas aizplūda vairāk nekā 200 000 bēgļu, kuri zaudēja visu, izņemot ilgas pēc savas zemes un mājām, Latviju pārkrāsoja vēl un vēl sarkanāku. Pie varas esošie izmainīja kultūras notikumu gaitu un valsts struktūru, ieviesa pārmaiņas izglītības sistēmā, kultūras norises neizbēgami notika ar nodevu pieskaņu, plūda sarkanā krāsa. Reāli izmainījās vēstures gaita, ikvienu Latvijas teritorijā strikti pakļaujot stingram padomju režīmam, mācīja melot. Nemitīga saukļu barotavas veidošana, pieminekļi, literatūra, teātris, pat mūzika par godu, par godu, par godu… un dejas, lauku klubi ar kaušanos fonā, piekrastes uzecēšanas iekārtas, lai kāds neaizmūk, šaušana, lai brīdinātu, baidītu un pazemotu nepaklausīgos.

Izreklamētās tautu draudzības vārdā nenokrita ne mats no galvas, katram savi pieskatītāji, draugi, paziņas, pulciņu vadītāji, kadru daļas personāls, personas, kas prata turēt muti ciet un pazemīgi māt ar galvu.

Jā, bēgļu un izsūtīto tūkstoši ir tā zaudētā Latvijas sabiedrības daļa, kam viss tika izpostīts – atņemta valsts, karā iznīcināti jauni cilvēki, ģimenes mentāli un fiziski sagrautas, holokausts, un vēlāk – atlikušajā nācijas miesā iekodusies sveša kultūra un idejiskais pūķis, kad smaga un neapturama pāri Latvijas teritorijai vēlās krievu valoda. Un nav runa par cilvēkiem, kuriem vispār nebija izvēles tiesību, bet gan par to, cik viegli ir iznīcināt saknes kādai valstij, izraut saknes nācijai, kurai ir senumsens baltu valodas skanējums, dialektu apkopojums, kultūras mantojums. Iznīcinātās grāmatas, nevēlamā literatūra, jo tā neatbilstot jaunās varas principiem, tie nav simti, bet praktiski visa latviešu literatūra, kas piecdesmit gadus bija zem varas turētāju lupas, ko drīkst atstāt, ko iznīcināt. Kad deviņdesmitajos gados bibliotēku grāmatu klāstā pamazām atradās vieta arī bēgļu gaitās devušos latviešu rakstnieku darbiem, atklājās, ka ne tikai padomju lasītājs vairs neatceras aizliegto literātu vārdus, bet arī cilvēkos mīt bailes runāt, ka šādi rakstnieki, komponisti, mācību spēki veidojuši to Latvijas kultūras kopainu, kas šķita uz mūžiem norakta un nolīdzināta līdz ar nācijai piemītošo kolektīvo atmiņu.

Tas arī ir pamatā demokrātijas sargāšanai šodien, kāpēc ne tik mazā teritorijas ziņā, bet skaitliski mazā latviešu nācija pūlas nosargāt savu identitāti, ir viesmīlīga un uzmanīga, tomēr gluži kā putns sargā savu ligzdu.

Būtu naivi domāt, ka dzelzs priekškara veidotājiem, ideologiem pēc pusgadsimta nebūtu izdevies panākt to, ka paaudzes iebarošanai pietiek ar kādiem labumiem no kopīga katla.

Visvairāk mūsu demokrātiskajā vidē, un tāda vide mums noteikti valstī ir, pietrūkst domāšanas kulta, kas ir un kas nav īsts, kas reizēm izdomāts. Literatūra, atmiņas trenēšana un zināšanu apguve, valodu mācīšanās ir brīnišķīgs veids, kā atbrīvoties no senseniem dēstījumiem, kas aizēno notikumus, ko nedrīkst aizmirst, kad runā par iedomātu nebrīvestību šodien.

Vēsturiskā atmiņa ir tāda neredzama ierīce, ko mūsdienās prasmīgi iespējams vadīt attālināti, uzdodot melus par patiesību, laiku pa laikam uzspiežot uz jūtām, parādot notikumu fragmentus, izdzēšot datumus, uzvārdus, provocējot uz diskusiju praktiski par neko. Tehnoloģijas, MI, vienas dienas raudināšana, otrajā jau smiekli par alošanos, atpazīstam reklāmas formātu, krāsu spektra attēlojumu aptaujās, reitingu noformējumos mūzikas valodā. Kārdinājums neelpot, lai reizēm nepadalītos ar klaju, kliedzošu ziņu, bet tāds jau ir mērķis – šķelt, mulsināt, nepārbaudīt. Demokrātijas priekšrocība ir prasme izvērtēt rīcību, nevis saukļus, kā vajadzētu būt. Varbūt pienācis laiks pajautāt, kāpēc Latvijā bērni neapmeklē skolu?