"Mums ir skaitliski ļoti liela piektā kolonna." Šadurskis par krievu skolu reformas fonu un sekām

"Ja tolaik būtu lēmums, ka viss notiek valsts valodā, tas kļūtu par farsu," tā savulaik ieviesto bilingvālo izglītības sistēmu kādreizējās Latvijas krievu skolās pamato bijušais izglītības ministrs (07.11.2002.–09.03.2004. un 11.02.2016.–26.11.2018.) Kārlis Šadurskis.

Turpinot publikāciju sēriju (pirmais raksts ""Lēni, pa zilbēm": uz skolu tikai latviešu valodā" – "Latvijas Avīzes" 21. novembra numurā), iztaujājam daudz pieredzējušo politiķi par viņa aizsāktās reformas gaitu un šobrīd sasniegto punktu.

Ieviešot bilingvālo apmācības sistēmu mazākumtautību izglītībā, virsmērķis bija stiprināt Latviju kā vienkopienas valsti un integrēt sabiedrību uz latviešu valodas bāzes. Kā mums ar to ir veicies?

K. Šadurskis: Es teiktu, ka mums ir skaitliski ļoti liela piektā kolonna. Pēc Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī viena daļa saprata, ka tagad jāpaklusē. Bet laiku pa laikam redzam, ka Valsts drošības dienests vienu otru sumpurni izķer. Acīmredzot ir pietiekami liela iedzīvotāju daļa, kas simpatizē Putina režīmam. Viņi šobrīd ir klusi, bet nekur jau viņi nav pazuduši.

Jūsu laikā tika aizsākta mazākumtautību izglītības jeb krievu skolu reforma. Kā jūs raksturotu, kādā punktā šobrīd ar to esam nonākuši?

Normatīvi laikam viss ir izdarīts. No šī mācību gada pilnīgi viss mācību process notiek valsts valodā – visās klašu grupās, ieskaitot pirmsskolu. Bet kā tas strādās praksē, to vēl redzēsim. Un tas ir ļoti atkarīgs no pašvaldībām. Kur bija lielākā problēma ar mazākumtautību izglītības iestādēm? Palika tie paši skolotāji, tie paši direktori. No direktora ir ļoti atkarīgs, kāda ir gaisotne skolā, piemēram, kā tiek mācīta vēsture, vai atbilstoši standartam vai tomēr ne. Skolotāju paaudzei ir jānomainās. Tagad, kad notiek šī pilnā pāreja uz valsts valodu, daļa no tiem, kas izlikās, ka strādā bilingvāli, bet patiesībā turpināja strādāt krieviski, no skolas ir aizgājuši. Daļa ir pensionējušies, daļa aizgāja pēc tam, kad tika pieņemtas stingrākas prasības, tostarp arī lojalitātes kritēriji.

Uz ko tieši šobrīd būtu jākoncentrējas pašvaldībām?

Manuprāt, smagākais spēku pielikšanas punkts šobrīd ir tieši bērnudārzs. Tur bieži vien ir ļoti krieviska vide. Un te būtu ļoti svarīgi, tostarp noteikti arī Rīgas pašvaldībai, piestrādāt pie pirmsskolas izglītības iestāžu un skolu direktoriem un prasīt, lai viņu darbs pilnībā atbilstu tam, ko nosaka normatīvi. Protams, ka ar krievu bērniņu ir jārunā krieviski, ja viņš neko nesaprot latviski. Bet tur ir jābūt skaidram plānam, kā arvien vairāk un vairāk mēs ar viņu runājam latviski. Bērnudārzā bērniem nebūs nekādu ideoloģisku šķēršļu brīvi apgūt latviešu valodu un emocionāli, savā vērtību sistēmā integrēties Latvijā. Bet, ja šī integrēšanās nav notikusi agrīnā bērnībā, tad tas ir daudz grūtāk.

Kāpēc neatkarīgā valstī šis ceļš līdz vienotai izglītības sistēmai latviešu valodā kopumā tomēr bija tik ilgs?

Faktiski mums ir bijuši trīs posmi izglītības valodas pārējai. Tas bija 2002.–2004. gads, kad sākām bilingvālo izglītību. Tad bija 2016.–2019. gads Kučinska valdības laikā, kad pārgājām uz vidusskolas posmu pilnībā valsts valodā, bet pamatskolā ieviesām kāpjošu valsts valodas proporciju. 

Un liels pagrieziena punkts bija Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gadā. Tad ministres Muižnieces laikā tika pieņemta šī pilnīgā pāreja uz izglītību valsts valodā.

Tad sekoja visi šie pārejas periodi, kas tagad ir noslēgušies.

Vai bilingvālā sistēma bija nepieciešams starpposms, vai tomēr tas kavēja sasniegt mērķus ātrāk?

Redzat, šeit visu laiku pastāvēja tāds sacīkstes princips ar to Saeimas deputātu daļu – promaskavisko daļu –, kura vienmēr ir bijusi pietiekami liela, kur vienmēr ir bijuši vismaz 20 deputāti, kas var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai (ST). Un jebkurš lēmums šajā jomā tika apstrīdēts ST. Tāpēc bija ļoti svarīga diskusiju kvalitāte Saeimā, skaidrs leģitīmais mērķis un skaidri redzams tas, ka nav mazāk ierobežojošu normu, lai panāktu šo leģitīmo mērķi. Faktiski visas lietas Satversmes tiesā mēs vinnējām. Vienīgais izņēmums bija par privāto augstskolu pāreju uz valsts valodu, bet tad iesniedzēji bija tik viltīgi, ka viņi nerunāja par krievu valodu, viņi runāja par Eiropas valodām. Tas arī tika labots, un Eiropas valodu proporcija tika nostiprināta. Līdz ar to šīs lietas uzvarētājs ieguva neko.

Pakāpeniskums bija vajadzīgs, lai vispār tiktu uz priekšu?

Tieši tā. Atgriežamies 2002. gadā, kad notiek sarežģītas Latvijas iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā. Pasaules attīstīto valstu noskaņojums tad bija, ka Krievija ir mainījusies, ar to vajag uzturēt attiecības, Krieviju vajag ieintegrēt, nevis atgrūst. Tikmēr pati Krievija visās starptautiskajās institūcijās, kur tā bija – gan Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, gan Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā – sēja nemitīgas žēlabas, nemitīgas sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā, tajā skaitā izglītības jomā. Un tur bija ļoti liela ieklausīšanās.

Piemēram, pēc tādas odiozas personas kā Rogozins [Dmitrijs Rogozins, savulaik bijis Krievijas Valsts domes vicespīkers, vēlāk Krievijas vēstnieks NATO. – Red.] iesnieguma Eiropas Padomē, ka Latvijā viss ir ļoti slikti, te nāca pārbaudes. Man iznāca runāt ar visiem šiem pārbaudītājiem. Bija arī viena ļoti interesanta dāma no Francijas, kura, atbraukusi uz Latviju, vispirms tikās ar Tatjanu Ždanoku, pēc tam atnāca uz ministriju parunāt ar mani un kolēģiem. 

Viņai bija šausmīgi daudz pārmetumu, ka mēs ierobežojam cittautību bērnus. 

Lai arī tas bija drusciņ huligānisms no manas puses, sacīju viņai, ka faktiski mēs skatījāmies, kā Francija rīkojās pēc Otrā pasaules kara, kad Elzasā piektdienā vēl bija vācu skola un pirmdienā jau franču skola. Bet ka mēs nevarējām to realizēt, jo Francijai bija iespēja uz Elzasu nosūtīt ļoti daudz pedagogu no pārējās Francijas. Mums šādas iespējas nebija, tāpēc mēs gājām šo bilingvālo ceļu. Ar to arī mūsu saruna tajā brīdī beidzās.

Cik daudz bija aicinājumu nekaitināt krievus! Vienu brīdi man pat pārmeta, ka, redz, pirms tu sāki savas reformas, pie lielā staba [tolaik vēl nenojauktais Pārdaugavas okupeklis. – Red.] nekas nenotika, bet tagad, lūk, viss ir – "nemirstīgo pulki" un visas tās šausmas, kas notika 9. maijā pie okupekļa. Pārmeta, ka tas viss ir it kā tāpēc, ka ir izprovocēti Latvijas krievi, kuri tagad cīnoties par savām tiesībām.

Jums bija jācīnās vairākās frontēs – noskaņojums daļā pašmāju sabiedrības un skolās, opozīcija Saeimā, starptautiskās institūcijas. Bet kāda bija tā saukto latvisko partiju attieksme pret Šadurska reformām?

Šajā nometnē bija zināma greizsirdība. Piemēram, Nacionālā apvienība vienmēr centās pieņemt kaut ko, kas labi skan. Īpaši pirms 2002. gada Saeimas vēlēšanām, kad Izglītības likumā īsi pirms vēlēšanām tika iebalsota norma, ka visa izglītība ir valsts valodā. Tas bija Izglītības likumā, bet attiecībā uz vispārējo izglītību speciālais likums ir Vispārējās izglītības likums, kur netika izdarīts nekas. Līdz ar to likumu kolīzijas rezultātā nu nebūtu nekā. Un mums toreiz Repšes valdības laikā tad nācās sakārtot šo lietu, nosakot šo 40/60 procentuālo daļu – cik priekšmetu jāmācas latviski, cik – krieviski.

"Rokas nost no krievu skolām!" Viens no plakātiem krievu valodā, kāds regulāri parādījās to politiķu organizētajos mītiņos Rīgā, kas iebilda pret mācīšanos valsts valodā Latvijā. Attēlā: pikets pie Izglītības un zinātnes ministrijas 2014. gada martā.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Kāpēc tieši 40/60, un kāpēc bilingvāli?

Nav jēgas pieņemt normu, kas nestrādās. Toreiz mums bija ļoti laba sadarbība ar ANO Attīstības programmas Latviešu valodas programmu, kas nodarbojās ar krievu skolotāju apmācību, metodikas mācīšanu, valodas mācīšanu, lai viņi varētu strādāt bilingvāli. Un tad bija skaidrs, apmēram kādu proporciju, ja viss notiek godīgi, mēs tehniski varam pacelt. No tā radās šī 40/60 valodas proporcija. Ja tolaik būtu lēmums – viss valsts valodā, tas kļūtu par farsu. Jūs jau varat uzlikt "ķieģeli" Brīvības ielā, ka tālāk nedrīkst braukt, bet cilvēkiem kaut kur ir jābrauc. Un, ja nav iespējas to tehniski nodrošināt, tad tas arī nestrādās.

Vai, reformējot mazākumtautību izglītības sistēmu, kaut ko varēja darīt citādi?

Noteikti varēja darīt daudz vairāk tūlīt pēc valsts neatkarības atgūšanas. Jo tad tā krieviskā, komunistiskā puse bija stipri pierāvusies. Viens otrs pat laidās prom no Latvijas, jo domāja, ka tagad būs slikti. Tomēr redzot, ka Latvija nelieto brutālas metodes un ir demokrātiska, ievēro cilvēktiesības pilnā spektrā, tad pamazām šīs balsis atkal atdzīvojās. Tajā pirmajā brīdī varēja izdarīt vairāk.

Jums ir versijas, kāpēc jūs priekšgājēji šim jautājumam neķērās klāt?

Es jau nevaru ielīst katra dvēselē. Varbūt vienu otru tas neinteresēja. Varbūt viens otrs sajuta, ka tas ir pa smagu. Arī mums negāja gludi. Un ir skaidrs: jo stiprāka tajā brīdī ir valdība, jo stiprāka koalīcija; jo drošākas koalīcijas balsis, jo vienkāršāk šis process notiek Saeimā.

Saeimā 2004. gadā debatēs par bilingvālās izglītības sistēmas ieviešanu no reformas pretiniekiem nemitīgi skanēja dažādi draudi, solot pretdarbību un sekas. Tā sauktie krievu skolu aizstāvji bija arī izvesti ielās. Vai šī spriedze ietekmēja pašu likumprojektu?

Tas radīja vairāk tādu emocionālu spriedzi, jo protestu bija tiešām ļoti daudz. 

Protams, ka šīs visas prokrieviskās organizācijas ļoti labi saprata, ka izglītības pāreja uz valsts valodu lielā mērā izmainīs to, kādas būs nākamās Latvijas paaudzes. Ka šeit varbūt vairs nebūs šīs piektās kolonnas. 

Izskatot likuma grozījumus, otrajā lasījumā Saeimā tika pieņemts radikālāks variants, bet trešajā lasījumā atgriezāmies pie valdības sākotnējā priekšlikuma. Pēc otrā lasījuma Saeima bija pielēmusi stingrākus ierobežojumus attiecībā uz tiem mācību priekšmetiem, kurus var pasniegt mazākumtautību valodā.

Kāpēc bija jāatkāpjas no stingrākām prasībām?

Ļoti vienkārši – balsu skaits.

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī savu lomu spēlēja?

Man bija tāda interesanta saruna ar prezidenti, bet tas nu lai paliek vēsturei… Bet šīs bija pastāvīgas sacīkstes, un mēs jau nedrīkstējām zaudēt nevienu maču. Jebkura atkāpšanās, jebkura rezultāta nesasniegšana tūlīt pretējai pusei nestu uzvaras gaviles.

Pret jums personīgi tika izvērsta nikna kampaņa, nodēvējot jūs par "melno Kārli". Kā toreiz jutāties?

Viņi uztaisīja klipu, izmantojot rokgrupas "Pink Floyd" dziesmu "The Wall" ("Siena"), par ko vēlāk viņiem bija tiesu darbi par autortiesību pārkāpumu. Bet man tas klips par "melno Kārli" tīri labi patika un laiku pa laikam tas mūsu mājās skanēja. Tad vienu reizi, klausoties oriģinālo "Pink Floyd" dziesmu, man meita saka: "Bet, tēti, tur taču skan nepareizi vārdi…" Jāatzīst, ka viņu uztaisītais klips man liekas interesantāks par oriģinālo "Pink Floyd" versiju.

Apdraudējuma sajūtas nebija?

Grūti teikt. Vienreiz man bija saruna tolaik vēl Drošības policijā, kur man ieteica, kā labāk rīkoties, kā labāk nerīkoties. Bet visām šīm aktivitātēm bija sava pozitīvā puse. Dažās labās Saeimas vēlēšanās man nekāda kampaņa nebija vajadzīga. Jo tā pretējā puse bija visu lieliski nokampaņojusi pret mani, līdz ar to man to plusiņu bija pietiekami daudz.

2022. gadā no Saeimas tribīnes par bilingvālās izglītības posmu sacījāt, ka diemžēl bija palikušas vaļā durvis tiem, kas latviski negribēja mācīt un likumu apgāja. Vai par to agrāk nebija zināms?

Kad 2004. gadā ieviesa slaveno valodu proporciju 40/60 vidusskolas posmā, bija ļoti daudz šmaukšanās. Kad Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) inspektors atnāk uz skolu, tad: piedodiet, tieši šodien mums viss ir krieviski. Bija skaidrs, ka tā notiek. Bet, redziet, valdība nokrita 2004. gada pavasarī, līdz ar to tās pārmaiņas, kas sākās tā gada septembrī, jau bija mana pēcteča laikā. Jā, tās durvis bija palikušas vaļā. Bet arī nebija iespējams tās pilnīgi aiztaisīt, piemēram, pedagogu trūkuma dēļ. Un nedrīkstēja pieļaut, ka formāli mums kaut kas ir, bet reāli mums nav skolotāju, kas to var darīt, līdz ar to tas faktiski nenotiek.

Bija arī citas šmaukšanās. Piemēram, mēs pieņēmām formulējumu, ka centralizēto eksāmenu saturs ir valsts valodā. Likās, ka ar to pietiek. Man tobrīd pat prātā neienāca, ka mani pēcteči ministrijā pieļaus, ka eksāmena atbildes gan var būt krieviski un darbus var rakstīt krieviski.

Vai visi šie "caurumi" nav noveduši pie tā, ka pašlaik daļa skolēnu klasē īsti nespēj mācīties latviešu valodā?

Godīgi sakot, domāju, ka īsti nav tādi, kas nevar mācīties, bet varbūt ir daļa skolēnu, kas negrib mācīties valsts valodā. 

Te sava loma ir arī tam, ka latviešiem ilgā periodā nav bijis vēsturiskās pieredzes integrēt citus, bet ir bijusi vēsturiskā pieredze integrēties pašiem citā kultūrvidē, citā valodas vidē. 

Un vēl aizvien ļoti bieži, tikko kā sadzirdi, ka sarunu biedrs runā ar akcentu, esi gatavs pāriet uz krievu valodu.

Izglītības kvalitātes valsts dienests, nesen veicot pārbaudi bijušajās mazākumtautību skolās, konstatēja, ka trešajā daļā skolu ir problēmas ar pāreju uz izglītību valsts valodā. Ir arī skolotāji, kas esošo situāciju vērtē kā dziļu krīzi. Kā jūs uz to raugāties?

Kaut kāds pārejas periods, protams, būs. Bet, ja mēs saprastu, ka nepietiekami mācām skolā matemātiku, tad droši vien arī būtu – "skolas nav gatavas", "pedagogi nav gatavi", "bērni nav gatavi", tāpēc "nevajag", "atliekam", "nedarām". Bet ir jādara!

Ja mēs pieļaujam kaut kādas valodas segregācijas izglītībā, tad tās pilnīgi automātiski pārnesas uz visu sabiedrību. Ģimenē, protams, ir pilnīga valodas brīvība, bet skola ir tas posms, kas veido mūsu nākotnes sabiedrību. Un tas taču ir absolūti nenormāli, ja mūsu jaunā paaudze nav spējīga latviski saprasties. Ko es vienmēr esmu sacījis arī Eiropas komisāriem, kas te braukāja, ka mēs, ļaujot iegūt izglītību krievu valodā, apzogam jauniešus. Jo viņi nespēs ieņemt virkni profesiju, kur ir nepieciešama brīva, pilnvērtīga latviešu valodas lietošana. No vienas puses, mēs varam teikt, ka tā ir kaut kāda diskriminācija, liekot mācīties ne dzimtajā valodā, bet daudz lielāka diskriminācija ir ierobežot jauniešu nākotnes iespējas, karjeras iespējas.

Kā šobrīd būtu jāreaģē politikas veidotājiem uz šo IKVD secinājumu par konstatētajām problēmām daļā skolu?

Strādāt ar pašvaldībām, strādāt ar augstskolām, kurās ir pedagoģijas programmas. Un, protams, ir jārada daudz lielāka pievilcība pedagoga profesijai, lai tie jaunieši, kas jūt šo aicinājumu un spējas, lai viņi, apsildījuši degunu skolā, neaiziet citur, kur ir vieglāk un labāk.

Strādājot bijušajā krievu skolā, jebkura priekšmeta pasniedzējam paralēli jābūt arī zināmā mērā latviešu valodas skolotājam. Vai pedagogiem par to nebūtu jāpiemaksā?

Skaidrs, ka pedagogam šajā gadījumā ir jāstrādā ne gluži vieglajā valodā, bet tomēr virzībā uz šo vieglo valodu. Bet te nav tikai problēma cittautiešiem. Piemēram, matemātikā visvērtīgākie ir teksta uzdevumi, jo izteiksmju pārveidošanas rutīna nav tas, kas trenē domāšanu un attīsta intelektu. Ja tev ir vārdiem aprakstīta problēma, pats vērtīgākais ir izveidot tās risināšanas algoritmu. Bet teksta uzdevumi mūsu centralizētajos eksāmenos vienmēr ir klupšanas akmens, tajā skaitā arī latviešiem – neprasme lasīt, neprasme uztvert vārdiski aprakstītu problēmu.

No jaunajiem skolotājiem, kuri vēl nesen studējuši pedagoģiju universitātē, saklausīju pārsteigumu par to, ka akadēmiskā vide vismaz pirms pāris gadiem vēl negāja kopsolī ar gaidāmo reformu. Pietrūka akadēmiskā atbalsta. Kā jūs vērtējat šo sazobi reformas īstenošanas gaitā?

Akadēmiskajai videi vienmēr būs lielāka inerce. Iedomājieties, ja jūs strādājat augstskolā gadu gadiem un vienmēr viss bija labi. Un pēkšņi tev liek darīt kaut ko citādi. Tad, protams, programmu nosaukumos parādās jaunie vārdi, bet lasa jau tāpat pa vecam. Piemēram, kad beidzu darbu Kučinska valdībā 2018. gada nogalē, kad faktiski notika pāreja uz "Skolu 2030", tur arī bija daudz dažādu savdabību. Viena lieta, kas patiešām bija problēma, ka metodiskais atbalsts pēc tam faktiski neturpinājās. Protams, var jau attaisnoties ar to, ka tās bija lielākoties Eiropas fondu naudas, kuras tika apgūtas, un jaunais plānošanas periods, kur atkal bija grūtības ar finansēm. Bet pedagogiem ļoti pietrūka metodisko materiālu un atbalsta, kas bija plānots, bet netika izstrādāts. Tur objektīvi bija problēmas.

Kā varēja gadīties, ka tikai pēdējos gados atklājās, ka daudzi skolotāji līdz šim skolā strādājuši ar nepietiekamām latviešu valodas zināšanām, lai arī likums to prasa?

Sākumā pedagogiem bija prasība prast valsts valodu B2 līmenī, kas patiesībā ir nepietiekami, lai mācītu šajā valodā. Vēlāk latiņa tika pacelta līdz augstākajam C1 līmenim. 

Sāksim ar to, ka lielai daļai pedagogu bija viltotas valsts valodas prasmes apliecības.

Kad tas process vēl nebija digitalizēts, viltotās apliecības atšķirt nebija iespējams. Kad tas viss ir reģistrēts un digitalizēts, viss ir skaidrs, viltojumu vairs nevar būt, kā tas bija ar vecajām apliecībām. Tāpēc ļoti būtiski bija mainīt nosacījumus, lai vecās apliecības vairs neder. Nu ja viņam bija viltota B2, tad tagad, mīlīt, tev ir jānokārto godīgi un likumīgi C1. Tad arī viena daļa aiziet prom no skolas, saprotot, ka to nevarēs. Daļa ilgstoši slimo…

Ja bija zināms, ka plaši tiek viltotas šīs apliecības, vai pret to nevarēja vērsties stingrāk?

Cik bija sarunas ar atbilstošiem dienestiem, viltojumus nebija iespējams identificēt. Bet gribu pastāstīt kādu interesantu gadījumu ar vienas Rīgas skolas direktori. Kad pārgājām uz vidusskolas izglītību valsts valodā, 1. septembra svinīgajā pasākumā viņa izvilka lapiņu, kas bija uzrakstīta, iespējams, latviešu valodā, bet krievu burtiem, un lauzītā valodā nolasīja, ka tagad valdība ir izdomājusi tā un tagad mums ir jāstrādā latviski. Piedodiet, bet tagad diemžēl būs tā. Protams, IKVD saņem atbilstošas sūdzības par to, kas tur notiek, un veic šai direktorei valodas prasmes pārbaudi, kuru viņa spīdoši nokārto. Viņa lieliski runā latviski, bet tā ir izteikta okupanta attieksme, dzīvojot valstī, kur okupācija beigusies.

Acīmredzot daļu sabiedrības ilgu laiku baroja cerība, ka latviešu valodu tomēr nevajadzēs.

Redziet, kad Saeima pieņem grozījumus likumā, tūlīt ir prasība Satversmes tiesā. Visi gaida, ko lems tiesa. Bet ja nu atceļ? Es taču neiešu mācīties! Mācīties vispār ir grūti. Valodu iemācīties brīvi un tekoši var tikai bērnībā, pēc tam tas ir ļoti grūti. Tām politiskajām partijām, kuras uz šī jautājuma dzīvoja – kādreiz "Par cilvēku tiesībām vienotā Latvijā", tad "Saskaņas centrs" un pēc tam "Saskaņa" –, tā bija viņu platformas sastāvdaļa: "Mūsu bērni mācīsies dzimtajā valodā." Un ja tu ceri, ka nevajadzēs latviešu valodu, nu tad labāk nē.

Kā jūs domājat, vai likumu apiešana par valsts valodas lietojumu skolās joprojām ir izplatīta?

Ja ir likums, vienmēr būs kāds, kas mēģina to apiet vai pārkāpt. Tā jau ir likuma būtība. Citādi likums nemaz nebūtu vajadzīgs. Bet laiks to atrisinās. Gribētos ātrāk. Bet izglītībā sliktas pārmaiņas var notikt ātri, labās pārmaiņas notiek lēni.

Progress šajā jomā noteikti būs. Mēs vienmēr gribēsim, lai tas notiek ātrāk, bet tas nenoliedzami būs. Bet vienmēr būs jaunieši, kuri, pabeidzot skolu, nezina vēsturi, matemātiku, fiziku vai ķīmiju. Būs arī tādi, kam ir vāji ar valodu. Starp citu, arī latviešu bērniem atkarībā no izglītības prestiža ģimenē ir ļoti dažāds vārdu krājums, ar ko bērni nonāk pirmajā klasē.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam