14.2 °C
Izskaņai tuvojas 2024. gada "Rīgas Operas festivāls" un "Rīgas festivāls". 14. jūnijā, neraugoties uz to, ka šajā datumā Komunistiskā režīma deportāciju piemiņas dienas koncertu ir gana daudz, Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojums vienalga pulcēja pilnu Latvijas Nacionālās operas zāli.
Nākamajā dienā Dzintaru brīvdabas koncertzālē klausītāju mazāk – varbūt tādēļ, ka līdztekus "Rīgas festivālam" (kurš, kā redzams, 15. jūnijā notiek Jūrmalā) joprojām turpinās arī "Rīgas Operas festivāls", varbūt arī tādēļ, ka ērģeļmūzikas cienītājiem jāaizpilda Svētā Jāņa baznīca. Lai nu kā, klausītāji arī Dzintaros bija pietiekamā skaitā, tomēr kvantitāte vienalga nenodrošināja vēlamo kvalitāti (ieslēgti mobilie telefoni un līdzīgas bēdas) – opernama publika tomēr izturējās pieklājīgāk.
Tātad 14. jūnijā – Džuzepes Verdi Rekviēms. Kanonisks opuss, ko 2018. gada Starptautiskajā Garīgās mūzikas festivālā diriģējis Gintars Rinkevičs, bet vēl šīgada martā Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla noslēgumā – Atvars Lakstīgala. Turpretī tagad opernamā atšķirība redzama uzreiz – Mārtiņa Ozoliņa pārraudzītajā interpretācijā piedalās ne tikai Valsts akadēmiskais koris "Latvija", bet arī Latvijas Nacionālās operas koris. Un šādā apjomā Valsts akadēmiskajam korim patiesībā vajadzētu būt visos koncertos, it īpaši tad, ja blakus stājas grandiozs simfoniskais orķestris, jo, kā to parādīja, piemēram, nesenais Hektora Berlioza Rekviēma atskaņojums, ar mazāku sastāvu ir grūti. Un šoreiz kvantitāte tiešām bija samērojama ar kvalitāti – lieliski dzirdami bija klusāko posmu suģestējošie akcenti, un arī citkārt apvienotā kora sniegums izcēlās ar dziedājuma skaidrību, emocionālu krāšņumu un tembrālu līdzsvarojumu.
Kādēļ klausīties Verdi Rekviēmu vairāk nekā reizi mūžā un tieši opernamā?
Pirmā atbilde – tādēļ, ka Verdi ir operkomponists, un viņa skatījums uz liturģisko žanru izvēršas pavisam citāds nekā Berlioza, Brāmsa vai Dvoržāka Rekviēmos. Mūzika līdzinās operas ainām ar tām radniecīgu emocionālo specifiku un iedarbību, un vēl jo pārsteidzošāka ir mākslinieciskā dramaturģija. "Dies irae" galvenā tēma regulāri atgriežas tad, kad to vismazāk gaida, arī citi tematiskā materiāla izvedumi un kontrasti sniedzas pāri atsevišķu daļu robežām. Rezultāts piesaista uzmanību arī tad, ja intonāciju sfēra un stils ne īpaši uzrunā, un zīmīgi, ka arī šī sēru mesa apstiprina paradoksu, ka līdzās Dvoržākam kā izņēmumam izcilākos Rekviēma paraugus radījuši tieši ateisti – Verdi, Brāmss, Berliozs, Mocarts, Britens un pāri visam Ligeti.
Protams, tādēļ nevajag pārspīlēt un dziedāt tenora partiju vienvienīgā asarainā tonī atbilstoši operu tēlojumiem – liturģiskā mūzika vienalga prasa zināmu diferenciāciju. Tomēr solistu kvartets arī šeit piederēja labākajai priekšnesuma daļai – Mateo Lipi varēja uztvert kā profesionālu mākslinieku, Jūlijas Vasiļjevas soprāns izgaismojās daudzveidīgās dramatiskās krāsās, vēl jo spilgtāka un lokanāka nianšu gamma piemita Elminas Hasanas mecosoprānam, bet Egils Siliņš uzstājas ar tikpat lielu pārliecību un tembrālu individualitāti kā agrāk.
Vai paša opernama vadītāja izvirzītajiem un arī realizētajiem mākslinieciskās kvalitātes kritērijiem atbilda Verdi Rekviēma lasījums kopumā? Ne gluži – operas orķestris bija labi sagatavots, un Mārtiņš Ozoliņš lielās dramaturģiskās līnijas pamatā pārvaldīja droši, taču ik pa laikam diriģenta iedvesmu nomainīja mazāk ieinteresēta kapelmeistara attieksme, un tad vokāli instrumentālās iestājas bija neveiklas arī lēnā tempā, un tad kora izpratne par vienu tonalitāti pārlieku atšķīrās no orķestra izpratnes par to pašu tonalitāti. Kā redzams, vēl ir kur tiekties.
Ludviga van Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts un Ceturtā simfonija līdzās Pētera Vaska opusam "Musica appassionata" – tāda bija Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" programma ar pianistu Georgiju Osokinu un franču diriģentu Remī Balo. Muzikoloģe Ieva Rozentāle šo diriģentu raksturoja kā kapelmeistaru, un šāds apzīmējums arī domāts bez īpaši kritiskām konotācijām – diriģents sagatavo orķestri, prasmīgi pārrauga temporitma maiņas un iezīmē mākslinieciskās dramaturģijas pavērsienus. Rezultāts ir likumsakarīgs – Georgijs Osokins veido interpretāciju, Georgijs Osokins nosaka stilistiski konceptuālo veidolu, Georgijs Osokins izceļas ar uzreiz atpazīstamo liriski trauslo un vienlaikus nospriegoto klavieru toni. Orķestra mākslinieki kā jau profesionāli trenēti un pieredzējuši mūziķi solistam labprāt pievienojas, jo viņi zina, ko dara, bet pilnīgu interpretācijas saliedējumu šādi panākt tomēr nav iespējams.
No otras puses, nevarētu teikt, ka Pētera Vaska skaņdarba "Musica appassionata" priekšnesums būtu neveiksmīgs, jo diriģenta iedziļināšanās partitūrā deva tādu iznākumu, kurā līdz klausītājiem nokļuva ne tikai skaņdarba formālā struktūra, bet arī pats vēstījums līdz ar visu dramatismu, simboliku un metafiziskajām dimensijām. Taču pietrūka vēlamās aizrautības un plūduma, ko parasti panāk latviešu diriģenti, kam Pētera Vaska mūzika ir labi zināma un kuri tādējādi uzreiz izveido emocionāli suģestējošu saikni starp skaņdarbu un klausītāju. Visbeidzot Bēthovena Ceturtā simfonija. Ļoti jauki – vispārzināms šedevrs, kas arī Dzintaru koncertzālē skanēja vienlīdz vitāli un līdzsvaroti. Taču – vai Remī Balo pienesums bija nopietnāks par orķestra galvenā diriģenta versiju vai vismaz atšķirīgs no Normunda Šnē redzējuma? Diemžēl nē – un, tiklīdz atslābst diriģenta doma, orķestris sāk spēlēt neprecīzi.
Grūti teikt, kādēļ kamerorķestrim "Sinfonietta Rīga" vajadzēja tieši franču viesmākslinieku, ja iespēja nav dota Kārlim Kundrātam, Aigaram Meri, Mārtiņam Bergam, galu galā Mārtiņam Ozoliņam. Turpretī, ja nu vajag dzimumu līdzsvaru – lūdzu atpakaļ Natāliju Ponomarčuku, un Oksana Liņiva arī noderētu. Tad būtu gan atgriešanās pie kolorītām Bēthovena interpretācijām, gan arī nepieciešamais atgādinājums par ukraiņu mūzikas vērtībām.
