Ir pievakare Ukrainas ciematā Doneckas apgabala nomalē. Apdzīvotās vietas nosaukumu neminu, jo tā būtu visai vērtīga informācija krievu iebrucējiem. Ciemats, kā jau daudzi citi šeit, izskatās visai nabadzīgs.
Vien četras mājas, no kurām divās palikuši vietējie iedzīvotāji, bet divas citas atvēlētas ukraiņu karavīriem no Nacionālās gvardes. Pārējās mājas sen pamestas un tagad daļēji sabrukušas. No šejienes līdz vietai, ko nosacīti var saukt par frontes līniju, ir nedaudz mazāk par 40 kilometriem. Zināmā mērā visai droša vieta, tādēļ šeit izvietojies gvardes bataljona apgādes vads, kura komandieris ir profesionālais aktieris, jaunākais leitnants Vadims Kovaļovs, ar segvārdu Kuba, vien 33 gadu vecs. Pie vakariņu galda viņš visiem pastāsta, ka ukraiņu izlūki brīdinājuši – naktī gaidāms pamatīgs krievu gaisa uzbrukums.
Man diena bijusi pietiekami nogurdinoša, nobraukts vairāk par 700 kilometru, un nemaz nemēģinu būt ilgi nomodā, lai varētu pārliecināties, vai izlūkdienesta sagādātā informācija apstiprināsies. Jau ap vienpadsmitiem vakarā sākas – Slovjanskas virzienā lido šahedi, pret tiem tiek atklāta uguns. Jau no rīta uzzinu, ka pēc pusnakts sācies gaisa uzbrukums Kijivai un citām pilsētām. Šajā laikā brīdinājuma paziņojums par uzbrukumu iekrāsojis visu Ukrainas teritoriju sarkanā krāsā. Līdz ar gaisa trauksmi to visi var ieraudzīt savos mobilajos telefonos. Sarkanā krāsa nozīmē, ka šādi iekrāsotās teritorijas nav drošas un ieteicams doties uz patvertni.
Krievu gūstekņu izlikšanās
Vēl pirms tam dienā esmu devies pie bataljona 8. rotas karavīriem, kas izvietojušies citā ciemā. Tur dzīvo automašīnu vadītāji un nedaudz karavīru, kas atgriezušies no pozīcijām atpūsties. Uzzinu, ka pie viņiem atrodas arī divi "ciemiņi" – krievu gūstekņi. Izved abus divus. Vēlāk man pastāsta, ka drošības dienests ar viņiem tā stiprāk "pastrādājis" un tādēļ abi izklāstījuši patiesību par sevi. Pagātnē, kā jau daudzi uz karu nosūtītie krievi, viņi bijuši notiesāti. Viens – par slepkavību, taču man viņš par to nestāsta. Tēlo pavisam vienkāršu un vientiesīgu cilvēku. Abi divi cenšas radīt iespaidu, ka nekad neko nav zinājuši par nopietnākām lietām. Tas nav pārsteigums, lielākā daļa padevušos krievu stāsta, ka gluži vienkārši vēlējušies tikai labi nopelnīt, bet par karu, tā šausmām un ukraiņu civiliedzīvotāju slepkavošanu neko neesot zinājuši. Viens no viņiem man stāsta, ka karot neesot grasījies. Sākumā četrus mēnešus dienējis komandantūrā Mariupolē, tad nosūtīts uz fronti. Vaicāju abiem, kas ar viņiem notiks, ja tiks apmainīti pret ukraiņiem. Saku – jūs atkal nosūtīs atpakaļ uz fronti karot pret ukraiņiem. Nē, nē, es to nedarīšu, viņš kategoriski apgalvo. Otrs, pagātnē par slepkavību tiesātais gūsteknis, ir bijis ievērojami nopietnāks karotājs, esot divas reizes uz trim mēnešiem parakstījis līgumu ar specvienību "Ahmat". Šo informāciju no viņa ieguvuši Ukrainas drošības dienesta vīri. Kāds kareivis man pastāsta, ka informācija par abiem gūstekņiem netikšot publiskota.
Lai abi atkopjas, saņemas spēkā, un tad viņus pārģērbšot ukraiņu karavīru formā un likšot evakuēt no kaujas zonas ievainotos ukraiņus.
Mūsu sarunas laikā gaisā parādās krievu izlūkdrons. Atskan automātu kārtas, un tas aizlido.
Situācija kļūst smagāka
Vakariņas paēstas, visi apgādes vīri noguruši pēc garās dienas, dzeru kafiju un sarunājos ar Kubu. Kā viņš tiek galā ar saviem pienākumiem, kā motivē sevi ceturtajā kara gadā? "Tagad mana motivācija atšķiras no tā, kāda tā bija kara sākumā. Par to nākas domāt un visu laiku piestrādāt, arī tādēļ, lai nenojūgtos. Manam dēliņam Markam 5. oktobrī paliks divi mēneši, un tā ir mana galvenā motivācija. Ja tu jautā, kāda ir situācija, tad teikšu vienkārši – ienaidnieks neapstājas, mēs katru dienu zaudējam cilvēkus. Kļūst tikai sliktāk un smagāk. Varbūt tad, kad krievi aizies līdz tādām lielām pilsētām kā Dnipro vai Harkiva, beidzot nāks palīgā Eiropa un visi kopā padzīsim krievus," man ukrainiski stāsta Kuba. Tas nesagādā problēmas, jau krietni sen esmu iemanījies saprast lielāko daļu teiktā. Par prieku viņiem cenšos kaut ko nelielu pateikt ukrainiski.
Pagaidām gan neesot patīkami redzēt, kā uz krievu provokācijām reaģē eiropieši. "Eiropa patiesi ir impotenta. Kā tā var būt, ka ielido piecpadsmit droni, bet poļi stāv un skatās!" spriež vada komandieris.
Viņa teiktais labi saskan ar bataljona loģistikas vadītāja majora Alekseja Jakimenko jeb Fozi teikto. Viņa sieva ar diviem bērniem kopš kara sākuma dzīvo Polijā. Dažas reizes atvaļinājuma laikā varējis viņus apciemot. "Mums tur ir pazīstami kādi desmit poļi, un neviens no viņiem neteica, ka aizstāvēs Poliju, ja uzbruks krievi. Visi braukšot prom, kurš uz Vāciju, kurš uz Spāniju. To man grūti saprast. Kad tur biju beidzamo reizi, viņi vaicāja, ko darīšu. Atbildēju, ka pēc atvaļinājuma atgriezīšos Ukrainā savā vienībā. Viņi neticīgi paskatījās uz mani kā uz kādu garīgi slimu cilvēku," man stāsta Fozi.
Arī viņa tēvs, atvaļināts virsnieks, lielajam karam sākoties, nav ticējis, ka ukraiņi spēs noturēt iebrucējus. "Droši vien tam pamatā mūsu gara spēks, apliecinājums, ka senais ukraiņu kazaku kaujas spars nav zudis.