9 °C
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programma 2023. gada 24. novembrī Lielajā ģildē bija rūpīgi izplānota, un, kā koncerta gaita to parādīja, arī gudri izplānota. Šoreiz programmā tikai divi lieldarbi, kas radīti aptuveni vienā laika periodā – Sergeja Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts rakstīts 1909. gadā, un pirmatskaņojumu spēlēja pats komponists, Karla Nilsena Ceturtā simfonija rakstīta 1916. gadā, un pirmatskaņojumu diriģēja pats komponists.
Tālāk gan atšķirības, jo abi opusi ir stipri dažādi, kā jau tas parasti notiek izcilu individualitāšu gadījumā. Un līdzīgi par interpretiem – Kristīna Poska ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pastāvīgā viesdiriģente, jo viņai ir savs skatījums, viņai ir, ko teikt; par pianistu Georgiju Osokinu šāds viedoklis ir gandrīz katram koncertapmeklētājam. Tādēļ arī zāle bija pilnībā piepildīta, jo publika jau iepriekš ir informēta, ka Georgija Osokina interpretācijas nav tādas kā pārējiem – šai ziņā viņš atšķiras gan no vecākā brāļa un tēva, gan no citiem sevi pierādījušiem māksliniekiem. Tā notika arī šoreiz.
Vēl viena koncertpublikai labi zināma patiesība – mūzika ir pilnīga abstrakcija, kas vienlaikus iedarbojas uz katru cilvēku personiski, šo īpašību vienmēr saglabājot vēsturiski mainīgos apstākļos. Visi lieliski saprata, kas tie?i pateikts Friderika Šopēna do minora prelūdijā, ko solists spēlēja kā piedevu, un jau tā bija saskarsme ar pārlaicīgo. Taču attiecībā uz Trešā klavierkoncerta autoru Osokins paudis savus uzskatus arī intervijā ar vārdiem: “Rahmaņinova mūzika ir liturģija par cilvēcību un labestību”. Pilnībā pievienojos, un tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ 24. novembra interpretācija mani personiski uzrunāja.
Kā jau to varēja gaidīt, interpretācijas centrā bija Georgija Osokina vēstījums, un tikai pēc tam orķestra un diriģentes vēstījums. Turpat arī ierastie pianista spēles raksturlielumi – individualizēta agoģika, nepārtraukti niansētas ritma variācijas, uzmanību saistošs dinamiskais zīmējums un brīnišķīgs, skanīgs, viscaur izlīdzināts klavieru tonis. Šīs kvalitātes tad arī palīdzēja solistam īstenot monumentālo formas izklāstu un iedzīvināt skaņuraksta virtuozitāti (atkal jāpiebilst – to, cik sarežģīts ir šis klavierkoncerts, jādomā, zināja ikkatrs Lielās ģildes klausītājs), un uz pianista profesionālajām spējām tad arī balstījās interpretācijas satura atklāsme un emocionālais piepildījums. Emociju tur patiešām bija daudz – turklāt precīzi pārdomātu un strukturētu. Jāpiebilst tikai, ka Georgijs Osokins neapšaubāmi saprata Trešā klavierkoncerta atšķirību no Rahmaņinova otrā daiļrades perioda opusiem, tādēļ arī šeit mūzikas ekstātiskās virsotnes bija tik aizraujošas, un liriskie tēli sasniedza tik spilgtu psiholoģisku iedarbību. “Simfonisko deju” vai “Rapsodijas par Paganīni tēmu” traģisms nāk vēlāk.
Viens no vēsturiskajiem priekšnesumiem, kuru labprāt būtu dzirdējis, ir Sergeja Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts ar pašu komponistu un Gustava Mālera vadīto Ņujorkas filharmonijas orķestri. Jādomā, ka tur, neraugoties uz autora personību, uz pianista dominanti, arī diriģents pielika savu mākslinieciskās suverenitātes daļu, un tieši šī rakursa pietrūka 24. novembra lasījumam. Orķestra mākslinieki uzmanīgi sekoja pianista domai, tas tiesa; muzikālā kopaina bija ritmiski un emocionāli saskanīga, arī tas tiesa; un diriģente veica savu lomu dramaturģiskās arhitektonikas uzbūvē, arī tur nav ko iebilst. Tomēr ar pilnu sparu, izteiksmību un sevis paša radošās domas klātbūtni orķestris interpretācijas gaitai pieslēdzās pārāk epizodiski. Varbūt tādēļ, lai tīri akustiski nenomāktu solistu (jo tā diemžēl ir Lielā ģilde, nevis īsti nopietna koncertzāle). Bet varbūt tāda bija vienošanās par spēles noteikumiem. Jebkurā gadījumā interesanti apcerēt domu, kas būtu sanācis, piemēram, no Georgija Osokina un Leonīda Vīgnera dialoga; katrā ziņā Osokins šo vai citu Rahmaņinova klavierkoncertu būtu pelnījis nospēlēt kopā ar Andra Nelsona vai kāda cita izcila mūsdienu diriģenta vadītu orķestri.
Lai nu kā, no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Kristīnas Poskas visu cerēto sagaidīju programmas otrajā daļā ar spožu, intensīvu un kontrastainu Karla Nilsena Ceturtās simfonijas interpretāciju. Pirmām kārtām – Rahmaņinovu spēlē daudz (te gan uzreiz var iebilst – un kā ar Ceturto klavierkoncertu, operu “Frančeska da Rimini”, vairumu solodziesmu?), taču Nilsena darbi repertuārā ir jauninājums – no viņa simfonisko opusu lasījumiem atmiņā saglabājies tikai Otrās simfonijas “Četri temperamenti” priekšnesums. Tagad Ceturtā simfonija, arī ar kaut nedaudz programmatisku pieturas punktu – virsraksts dāņu valodā “Det Uudslukkelige” tulkots gan kā “Nevaldāmā”, gan kā “Neapslāpējamā”. Taču visā pārējā ziņā tā atkal ir pilnīga abstrakcija, un Kristīna Poska teicami uztvēra Nilsena simfonijas stilistisko daudzpusību diapazonā no neoklasicisma skaidrības līdz ekspresionisma tonālajām maiņām, ritma spriegumam un orķestra krāsu triepieniem. Tādēļ arī orķestris muzicēja tik krāšņi un saliedēti, tādēļ arī diriģentes redzējums pārliecināja ar mākslinieciskās dramaturģijas viengabalainību un ko?u nian?u gammu.
Līdzās stīgu grupai, metāla pūšaminstrumentiem un perkusionistiem noteikti jāizceļ izvērstās koka pūšaminstrumentu ansambļa ainas, kur uzstājās flautistes Maija Zandberga, Egija Sproģe un Vita Rozēna-Gaļicka, obojisti Egils Upatnieks, Dainis Cimermanis un Jana Zeļenska, klarnetisti Mārtiņš Circenis, Sigurds Lallo un Jānis Igaunis un fagotisti Jānis Semjonovs, Normunds Zvejnieks un Klaudio Lambroni. Lūk, tieši viņi pelnījuši īpašu atzinību – ne tikai Nilsena skaņuraksta iedzīvinājumā, bet arī citos koncertos. Protams, uz šāda pamata iespējams droši balstīt vēl citu Karla Nilsena simfonisko partitūru atskaņojumus, kas Latvijā katrā ziņā ir nepieciešami – atgādināšu tikai par Trešo simfoniju jeb “Sinfonia espansiva” un ne mazāk izcilo vijoļkoncertu.
