22.4 °C
Bez liekiem ievadiem – 2024. gada festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" noslēdzās 11. maijā ar triju koncertu ciklu Lielajā ģildē. Vispirms – pianista Roberta Fleica soloprogramma, pēc tam – "Trio Fabel" (jeb klarnetiste Anna Gāgane, čellists Kristaps Bergs un pianiste Linda Leine), bet noslēgumā pianists Vestards Šimkus, kurš pirmatskaņoja Ilonas Breģes Trešo klavierkoncertu, kad publika jau bija iepazinusi vēl četrus citus opusus Normunda Šnē vadītā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" priekšnesumā.
Skaņdarbu klāsts bagātīgs, un tas šoreiz parādīja latviešu komponistu augsto iztēles un profesionalitātes līmeni. Līdz ar dažādību arī vienas paaudzes ietvaros – Oskars Herliņš domā un raksta pavisam citādi nekā Ruta Paidere, Georga Pelēča radošais rokraksts ir pavisam atšķirīgs no Ilonas Breģes estētikas. Un arī šādā sablīvējumā tā ir tikai izlase – līdz ar to var iztēloties, ka nākamajā gadā savukārt publika klausīsies Jura Karlsona un Paula Dambja, Līvas Blūmas un Evijas Skuķes jaundarbus.
Tikpat svarīga kā jaundarbu esamība ir arī mūsdienu mūzikas otrie, trešie, ceturtie atskaņojumi. Īpaši tad, ja autori dzīvo ārzemēs – tā nu pirmoreiz koncertzālē dzirdēju ne tikai Asijas Ahmetžanovas 2023. gada simfonisko partitūru "Aprés le chant", bet arī Rutas Paideres 2008. gada klavierdarbu "Periodos", un tieši uz šiem diviem opusiem attiecināms iepriekšminētais mākslinieciskas tēlainības un profesionālu kvalitāšu savijums. Sekojot principam spēlēt ne tikai pirmatskaņojumus, Roberts Fleics Lielajā ģildē bija atskatījies uz pagājušā gada Cēsu mākslas festivāla programmu "Klusās rezonanses", no kuras nāca Jāņa Petraškeviča opuss "Klusā balss". Petraškeviča skaņuraksta rakursi te sasaucās ar Paideres pārstāvēto stilistiku, par "Kluso rezonanšu" noskaņām atgādināja Ansela Kaugera "Empty Rooms" (jauna interpretācija pēc Agneses Egliņas versijas) un Ernesta Valta Circeņa "paysages qui", bet papildu kontrasti iezīmējās ar otra jaundarba – Lindas Leimanes "Crystal" – virtuozitāti, kolorītu un spriegumu. No klasiķiem šoreiz – Pēteris Vasks ar fantāziju "Izdegušās zemes ainavas", un šis lasījums apstiprināja iepriekš gūtos priekšstatus, ka Roberta Fleica spēles spēcīgākās puses ir komponistu pausto ideju precīzs, racionāls un sonori uzskatāms atveidojums; koncerta gaita atklāja arī to, ka pirmoreiz dzirdēto Lindas Leimanes, Rutas Paideres un Ernesta Valta Circeņa darbu iedzīvinājumus ļoti labprāt salīdzinātu ar citu pianistu interpretācijām.
Līdzīgi ar turpinājumu "Trio Fabel" koncertā – Anna Gāgane, Kristaps Bergs un Linda Leine spēlēja un dziedāja Georga Pelēča "Lirisko triptihu par latviešu tautasdziesmu tēmām", un tad nu nākamo priekšnesumu šim darbam varētu sniegt Sabīne Meijere, Miša Maiskis un Marta Argeriha. Taču, ja pavisam nopietni – Pelēča mūzika patiešām sasniegusi ārzemju interpretus, tas pats ar Kristu Auznieku (viņš "Trio Fabel" sastāvam bija uzrakstījis partitūru "Description without Place"), un domāju, ka vēl citus atskaņotājus uzrunātu gan Oskara Herliņa "Three Sci-fi stories" liriskās nianses, gan Žanetes Spirkas "Dubultlīniju" tembrālās saskaņas, gan arī Andra Dzenīša "Lietus ģeogrāfijas" neparedzamie raksturi un pavērsieni. Īsi sakot – "Trio Fabel" spēlētā mūzika bija stilistiski un konceptuāli kontrastaina, un šajā koncertā tikai Lielās ģildes akustika liedza pienācīgi uztvert un novērtēt klarnetistes, čellista un pianistes snieguma labos nodomus un priekšnesuma izsmalcinātākās detaļas.
"Sinfonietta Rīga" interpretācijās, pie kurām diriģents un orķestra mākslinieki tieši tāpat bija rūpīgi strādājuši un kuras Lielās ģildes telpā radīja ideālam tuvāku tembrāli akustisko iespaidu, 11. maijā skanēja četri jaundarbi. Un būtībā arī piektais – jo Asijas Ahmetžanovas "Aprés le chant" bija Latvijas pirmatskaņojums, un viņas mūzika te varētu skanēt daudz biežāk. Katrā ziņā laikmetīgās kompozīcijas tehnikas šajā partitūrā pauda bagātīgus emocionālos impulsus un zemstrāvas, un līdzīgu gandarījumu, līdzīgu suģestiju raisīja arī Santas Bušs "Lo ferm voler q’el cor m’intra... (lacuna)" – arī šeit oriģinālas idejas tika īstenotas ar dramaturģisku meistarību, tādējādi vienlīdz abstraktā un tēlainā valodā formulējot vārdos neizsakāmo un tikai mūzikā izstāstāmo. Šķiet, ka šai ziņā problemātiskāka bija Armanda Skuķa jaundarba "acis’" un Edgara Mākena "Mūzikas lielam ansamblim" uztvere un recepcija – instrumentācijai komponisti bija veltījuši daudz uzmanības, dramaturģiskajai arhitektonikai – arī, taču, vai rezultāts un ceļā uz to izvēlētie izteiksmes līdzekļi pilnībā atbilda autoru iecerētajam vēstījumam, par to neesmu drošs.
Pārliecību par māksliniecisko ieceru visprecīzāko atbilstību to reālajam īstenojumam, par muzikālās semantikas risinājumiem šim nolūkam vispiemērotākajā emociju un izjūtu gammā nešaubīgi atstāja Ilonas Breģes jaunradītais Trešais klavierkoncerts. Protams, arī tādēļ, ka šeit komponiste bija atradusi teicamus interpretus – ja reiz Vestards Šimkus pievēršas mūsdienu latviešu mūzikai, tad viņam tur ir ko teikt, un Normunda Šnē vadītais "Sinfonietta Rīga" ansamblis pianista iedvesmai pievienojās. Taču arī pats skaņdarbs izdevies īsti iedvesmojošs, šī opusa daudzkrāsainās lappuses tādējādi kļuva par veiksmīgu noslēgumu visam iepriekšdzirdēto partitūru kopumam. Starp citu, Ilonas Breģes Otro klavierkoncertu neesmu dzirdējis nekad, un Pirmo arī ne. Varbūt tagad atskaņotājiem būtu atkal vērts ielūkoties šajās pirms vairākiem gadu desmitiem radītajās partitūrās? Ja ne Vestardam Šimkum, tad Lindai Leinei, ja ne Robertam Fleicam, tad Andrejam Osokinam, Daniilam Mickevičam, Evelīnai Jēkabsonei. Jebkurā gadījumā 2024. gada "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" liecināja par latviešu komponistu un interpretu nopietnu sadarbību, un tādēļ vien jādomā, ka aptuveni otrā vai trešā sastapšanās ar Žanetes Spirkas, Ernesta Valta Circeņa un Asijas Ahmetžanovas daiļradi nepaliks pēdējā – būs vēl citi koncerti, būs vēl citi atklājumi.
