14 °C
Rakstīt par jauniem mūziķiem ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem daudzu līdzīgu vidū. Un ne jau tikai tādēļ, ka mūzika vispār nav formulējama vārdos, tātad šeit uzreiz būtu pirmā principiāli neatrisināmā problēma.
Mākslinieki ir jauni un jūtīgi, un nevienam negribas sabojāt dzīvi, un, ja viņi vēl spēlē ērģeles, tad ir pavisam traki. Tomēr bez paaudžu nomaiņas nekādi neiztikt. Tātad lietas būtība – Daniils Mickevičs ir pianists, pagājušajā gadā viņš kļuvis par Jāzepa Vītola Starptautiskā konkursa laureātu, nopietni panākumi gūti arī konkursos ārpus Latvijas, patlaban viņš studē pie Sergeja Osokina, un 2024. gada 7. jūnijā Melngalvju namā izskanēja mūziķa solokoncerts. Atgriežoties pie iepriekšējās tēzes – drošāk būtu apmeklēt Rīgas festivāla atklāšanas koncertu ar Radio kora priekšnesumu tajā pašā vakarā, taču pirmo aicinājumu saņēmu tieši uz klaviermūzikai neapšaubāmi piemēroto Melngalvju namu. Daniila Mickeviča uzstāšanās ar klarnetisti Annu Mariju Kubecku pāris mēnešu iepriekš atstāja teicamu priekšstatu arī par pianistu, bet viņa soloprogramma šo iespaidu tikai nostiprināja. Ņemot vērā vispārzināmo tendenci koncertu organizētājiem balstīties uz pāris slaveniem vārdiem, nekad nav par lieku ieteikt viņiem raudzīties plašāk un šajā gadījumā uzrunāt arī Daniilu Mickeviču vēl un vēlreiz.
Un tagad jau var droši apcerēt, kādas bija priekšnesuma būtiskākās vērtības un kā tomēr pietrūka. Programmu sauca "No Mocarta līdz Ravelam", un, vēl nezinot neko tuvāk, šis pieteikums līdz ar neiztrūkstošajiem jokiem par Pāvilostas pianisma skolu izraisīja minējumu, ka pa vidu droši vien būs Marhilēviča un Kulakova klavierdarbi. Protams, arhīvos patiešām var sameklēt šādus un līdzīgus retumus, lai gan reālāka iespēja būtu sastapties ar Alberta Jēruma, Imanta Mežaraupa, Arnolda Šturma klaviermūziku. Tomēr nē – šoreiz programma pilnībā klasiska. Starp Volfganga Amadeja Mocarta Divpadsmito sonāti Fa mažorā un Morisa Ravela "Valsi" publika klausījās Franča Šūberta, Kloda Debisī un Friderika Šopēna opusus, bet pašās beigās Roberta Šūmaņa arabeska. Un šāda programmas izvēle Daniilam Mickevičam radīja papildu slodzi, jo vienmēr ir jautājums – ko jaunu solists var pateikt mūzikā, kas arī Melngalvju namā pirms un pēc tā atjaunošanas spēlēta neskaitāmas reizes? Kādēļ tieši šie standartrepertuāra piemēri? Uzreiz jāteic, ka vispārliecinošāko atbildi pianists deva Šūberta ekspromtu ciklā (četros skaņdarbos, kam vēlāk piešķirts 90. opusa numurs), taču jau Mocarta sonātes lasījums nelika vilties. Šis atskaņojums vēstīja ne tikai par to, ka klasicisma sonātēs dubultekspozīcija laikam gan nepieciešama arī tādēļ, lai pianistam un viņa draugiem pakāpeniski noņemtu satraukumu – turpat bija ielūkošanās Mocarta skaņuraksta teatrālajos afektos (lai saprastu Vīnes klasiķa sonātes, klausieties viņa operas, un droši vien arī otrādi), turpat bija arī izlīdzināts frāzējums un artikulācijas daudzveidība.
Tomēr vislielāko gandarījumu, vismaz koncerta pirmajā daļā, sniedza interpretācija Šūberta četriem ekspromtiem. Pirmkārt, tā ir virtuoza mūzika, ko jāmāk nospēlēt brīvi un plūstoši – un Daniils Mickevičs to spēja. Otrkārt un galvenokārt, tur ir tādi jūtu un domu dziļumi, kurus atveidot nenāktos viegli pat vispieredzējušākajam pianistam – taču 7. jūnija koncertā izgaismojās arī šīs dimensijas. Nepieciešamība gandrīz tūlītēji pārslēgties no liriskas tēlainības uz dramatiskām atklāsmēm solistu nekur neapmulsināja, visi daudzkārtējie kontrasti izskanēja plastiski un niansēti, un šis lasījums bija vistuvākais interpretācijas meistardarbam.
Koncerta turpinājumā ar klausītāja nedalītas uzmanības pievēršanu muzikālajai matērijai vairs negāja tik viegli. Jo, pirmkārt, pēc Debisī "Bergamaskas svītas" pianists ilgāku laiku spēlēja Šopēnu. Un ne jau nu poļu klasiķa balādes vai skerco, vai valšus, vai noktirnes – tas viss vēl būtu tīri labi panesams. Nē, šoreiz darba kārtībā bija "Andante spianato un Lielā spožā polonēze". Kaut ko tik tukšu un bezjēdzīgu sen nebiju dzirdējis. Un kamdēļ šīs daudzās notis ar stipri niecīgāku satura pienesumu? Lai parādītu, ka pianists spēj spēlēt virtuozi? Bet publikas vairākums taču to saprata jau programmas pirmajā daļā, turpretī tos, kuri neizslēdza mobilos telefonus, nepārliecinātu arī listomānija un līdzīgas cirka atrakcijas.
No solista panāktā mākslinieciskā piepildījuma viedokļa citu interpretāciju ēnā palika arī "Bergamaskas svīta" – pianists nepagāja garām ne lirisko ainu skaistumam, ne raksturā atraisītākām noskaņu plūsmām, tomēr Debisī mentalitāte un no tās izrietošā skaņveide kļuva par līdz galam neatminētu mīklu.
Cita lieta – Morisa Ravela "Valsis". Daudz biežāk par paša komponista radīto klavieru versiju šis opuss dzirdams simfoniskā orķestra koncertos, tātad soloprogrammās tas jebkurā gadījumā nozīmē pianistisku varoņdarbu. Un atkal – šeit bija ne tikai virtuozitāte; Daniils Mickevičs lieliski saprata, kas Ravela partitūrā pateikts, un prata to iedzīvināt ar gaumes izjūtu, precizitāti un aizrautību. Rezumējot – viens no šīs programmas mērķiem noteikti ir sasniegts, citiem vārdiem sakot, tagad ir vēlēšanās uzzināt, kā Daniils Mickevičs spēlē citu laikmetu un stilu mūziku, kā viņš tiktu galā ar principiāli atšķirīgiem pianisma modeļiem, kas rodami, piemēram, Šēnberga, Šostakoviča, Prokofjeva un, protams, Baha vai Bēthovena rakstībā. Jo 7. jūnija repertuārā sniegtās atbildes izklausījās spilgtas un pārdomātas.
Bez šaubām, nopietna pianista karjera nav iedomājama bez latviešu mūzikas – Ķeniņa, Garūtas, Mediņa un mūsdienu autoriem. Un vēlreiz – dodiet iespēju Daniilam Mickevičam atkal uzstāties kopā ar simfonisko orķestri. Nu, Šopēna un Lista klavierkoncertus varbūt arī nevajadzētu izvirzīt kā prioritātes, bet Rahmaņinova Ceturtais vai Revucka Otrais būtu pašā laikā.
