7 °C
Vienā no mūsu skaistajām pilsētām Cēsīs mīt krēslu meistars Jānis Ēvele. Viņš gadiem pazīstams ar prasmi atjaunot ne vien praktiskos Vidzemes un graciozos Vīnes krēslus, bet arī citus senus priekšmetus. Kā meistars skaidro: “Reizēm man uz darbnīcu atnāk ar mantu maisā, t. i., atved vien dēlīšus no bijušā krēsla vai cita sena priekšmeta.” Un darbnīcā top brīnumdarbi, atdzimst senās autentiskās mēbeles.
Jāņa Ēveles veikumu – atjaunotos krēslus – varēja aplūkot pasākuma “Satiec savu meistaru 2023!” krēslu izstādē Vecpiebalgas kultūras namā un Dziesmu svētku tautas lietišķās mākslas izstādē “Mēs”.
Tā nopietni ar krēslu remontēšanu meistars nodarbojas apmēram 25 gadus, pirms tam bija pievērsies tehnikai. Šajā sakarā 2002. gadā Jānis Ēvele ieguva Latvijas Amatniecības kameras mēbeļu remontētāja meistara diplomu. Un paskaidro, ka speciāli izraudzījās šādu profesiju, jo viņš mēbeles nerestaurē vārda tiešā nozīmē, bet remontē/atjauno. Meistars atklāj, ka jau agrāk strādājis ar koku. Bet nopietni šim darbam pievērsies, “Krēslinieku” muzeja vadītājas Īrisas Vainovskas mudināts, vai varot uztaisīt no jauna Vidzemes krēslu...
Vīnes krēsli, vērpjamie ratiņi
Ieejot darbnīcā, redzam Vidzemes krēslus – vēl atjaunojamu un tādu, kas atguvis sākotnējo izskatu.
Meistars skaidro, ka autentiskos Vidzemes krēslus Latvijā ražoja līdz 1940. gadam un visvairāk, ap simts, meistaru bija Vaidavas pusē – Pārgaujā un Gaujas otrajā pusē. Un vienīgā vizuālā liecība par krēslu izgatavošanu pirmskara laikā ir filmā par meistaru Tanni: “Es šim krēslu izgatavošanas procesam esmu riktīgi izgājis cauri – sekundi pēc sekundes, lai to saprastu.”
Vidzemes un vispār atjaunotajiem krēsliem visbiežāk bojātas ir krēsla kājas. Tas izskaidrojams ar to, ka parasti šādas mēbeles glabāja šķūnītī, kur ir melnzeme. Rezultātā tās iznāca novirpot un pa jaunam ielikt konstrukcijā.
Toties Vīnes mēbeles, tostarp krēslus, Latvijā ieveda tikai līdz Pirmajam pasaules karam. Pēc tam līdz 1940. gadam vairākas firmas, kā “Apmans”, “J. Miķelsons un biedrs” un “Jeriņš” pie mums uz vietas sāka ražot Vīnes tipa krēslus. Atšķirībā no Vidzemes krēsliem, kur varēja sēsties droši, Vīnes krēslu sēdvirsmai ir smalks pinums, kas var neizturēt lielu slodzi.
Tādēļ kopš šo krēslu ražošanas sākuma 1860. gadā to īpašnieki Tonets un Koņs rekomendēja uz sēdvirsmas likt nelielu spilventiņu, lai samazinātu vertikālo slodzi.
Jānim Ēvelem patīk senās lietas. Un darbnīcā redzams, ka atjauno ne vien krēslus, bet arī vērpjamos ratiņus, kuri stāv rindā uz “atdzimšanu”: “Kad sāku atjaunot/labot vērpjamos ratiņus, sāku štukot, kā izgatavot to tievās, garās kājas. Kā rīkojās agrāk?”
Vaicājot, kur vēl izgatavo un izmanto ratiņus, Jānis Ēvele atbild: “Līdzīgus mūsu ratiņiem ražo kaut kur Īrijā, kur gandrīz katrā saimniecībā audzē aitas.”
Izcilie krēsli meistara mājās
Šoreiz ierasto teicienu “Kurpnieks – bez kurpēm” nevar attiecināt uz Jāni Ēveli, jo viņam mājās ir paša atjaunota krēslu kolekcija. Vispirms meistars norāda uz savu izveidoto dizainu krēslam pie datora: “Veikalā iegādājamie datora krēsli man neder, jo tie darināti no mākslīgās ādas, ir daudz metālisko detaļu un nav ērti, jo pēc pāris stundām jau sāk sāpēt mugura. Tā kā piemērotus atrast neiespējami, iegādājos pēc interneta sludinājuma viena krēsla dažas detaļas. Pārējās izgatavoju, un tagad man ir savs autentisks datora krēsls. Uz to skatoties, nezinātājs nepateiks, ka tā pirmsākumos bija vien dažas detaļas.”
Nākamā izcilā krēsla izgatavošanai Jāni Ēveli ierosināja sieva. Viņa internetā atrada “Rustikas” stila krēslu un pavaicāja, ko viņš par tādu saka. Meistars atceras: “Tas bija “Rustikas” stila krēsls, kurš man patīk. Uz tāda ir ērti gan sēdēt, gan atbalstīt muguru.” Jāpiemin, ka šo karaliski cēlo krēslu varēja aplūkot arī ievadā minētajā pasākumā Vecpiebalgas kultūras namā, kas norisa arī viņa jubilejas sakarā. Un tagad goda istabas vidū iespaidīgi izskatās “Rustikas” stila krēsli pie tikpat iespaidīga ozolkoka galda.
