28. augustā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos koncertizrāde "Kodiens". Tai pamatā ļoti spilgtas un izaicinošas personības, dzejnieka un rakstnieka Čārlza Bukovska daiļrade, kura personība izraisījusi pat karstas diskusijas starp pašiem aktieriem. Izrādē piedalās skatuves mākslinieki Gints Grāvelis, Juris Bartkevičs un Ērika Eglija-Grāvele.

Pirms pirmizrādes tiekos ar tās dramaturgu Matīsu Gricmani, lai uzzinātu vairāk par iestudējuma tapšanas procesu, dzeju teātrī, kā arī ieskatu jau viņa topošajā darbā nākamajā Dailes teātra sezonā.

Kā iepazinies ar Čārlza Bukovska daiļradi?

M. Gricmanis: Mani ar viņu iepazīstināja Jāņa Elsberga grāmata (Čārlzs Bukovskis, "Kodiens", "Neputns", 2020, tulkotājs J. Elsbergs. – Red.). Šis dzejnieks vairākus gadus ir strādājis pie Čārlza Bukovska tulkojumiem un atdzejojumiem, un Jāņa Elsberga sastādītā grāmata "Kodiens" stāvēja visu laiku Jurim Žagaram kabinetā. Mēs daudz runājām par dzejas izrādēm. Vai šis formāts mūsdienās var strādāt? Pagājušogad saistībā ar Pēteri Pētersonu daudz domājām par poētisko teātri, kas pastāvēja septiņdesmitajos gados. Taču tā nav dzeja klasiskā izpratnē, jo tur nav atskaņu, stipri ritmizētas valodas. Čārlzs Bukovskis izmanto sadzīvisku valodu, tāpēc tas ir ļoti liels izaicinājums. 

Tā kā teātris ir lielā mērā saistīts ar bohēmu, tad mēs arī skatītājiem gribam piedāvāt tādu pārdzīvojumu izklaides formā. Bukovskis šim liekas ļoti piemērots.

Būtībā Čārlzs Bukovskis pats ir tāds bohēmas simbols.

Viena lieta, kas likās atbilstoša teātrim, ir viņa lasījumi, ar kuriem viņš uzstājās visā Amerikā, vēlāk arī Eiropā. Būtībā tas sakrīt ar šo laiku Latvijā, kad dzeja kļuva ļoti populāra (padomju laika otrā puse). Piemēram, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis kļuva par ikonām, cilvēki gāja viņus klausīties. Šobrīd ir grūtāk iztēloties, ka cilvēki ietu vienkārši klausīties dzejas lasījumus. Ir aprakstīts, ka naktslokālu un bāru īpašniekiem bija izdevīgāk samaksāt viņiem par uzstāšanos nekā īrēt kādu rokmūzikas grupu. Tas tiešām ir fenomens, ka viņš spēj ar cilvēkiem sarunāties. Ļoti negants, bieži ironisks, bet tajā pašā laikā viņam īstenībā ir ļoti bail uzstāties, jo viņš ir pieradis visu laiku būt viens. Teātrī varam parādīt, ka ir viens cilvēks, kurā sadzīvo divas dabas.