Krāšņu dzīvi nodzīvot. Saruna ar Antru Stafecku pirms jaunā albuma koncertturnejas

Nupat Rīgā aizsākot un turpinot Cēsīs, Liepājā, Ogrē, Jelgavā un Valmierā līdz pat aprīļa vidum un, iespējams, vēlāk arī citviet Latvijas koncertnamos, jauno albumu "Manas zemes sirds" skatītāju līdzpārdzīvojumam nodod mūziķi Antra Stafecka un Ingars Viļums.

Pirms koncertiem Ingars Viļums paudis, ka domāt, runāt un nu jau arī rakstīt par dzīves pamatvērtībām kļuvis par viņa ikdienu. Mūziķis ticot, ka visslēptākajos prāta nostūros katram bijis mirklis, kas licis aizdomāties par dzīvi, tās ritējumu, nozīmi un jēgu tajā: "Un tad ar sirds gudrības un intuīcijas palīdzību cilvēks ir sācis iet pats savu patiesības ceļu. Nav vajadzīgs ilgs laiks un maldīšanās, lai saprastu, kas ir īstas un patiesas šīs dzīves ceļa vērtības. Mūsu senči tās jau sen ir aprakstījuši un nodevuši mums no paaudzes paaudzē. Atliek vien atrast īsto brīdi īslaicīgi "modernajā" pasaulē, lai ieklausītos nemainīgajā dzīves īstenībā."

Līdzīgi uzskata arī dziedātāja Antra Stafecka. Sarunā ar "Kultūrzīmēm" viņa uzsver, ka emocionāli piesātinātās dziesmas, kas veltītas Latvijas dabai, cilvēkiem, dzīves ceļiem, sakņojas latviskajā kultūrā un identitātē. Janvāra beigās ar dziesmu "Baltu dzīvi nodzīvot" Stafecka un grupa "Jumprava" triumfēja aptaujas "Muzikālā banka 2024" finālšovā, kur tā atzīta par 2024. gada vērtīgāko popa un roka dziesmu.

Antra Stafecka.

Foto: Publicitātes

Kāds būs jaunais albums "Manas zemes sirds"?

A. Stafecka: Pats albuma nosaukums pie mums atnāca teju organiski. Jau pagājušā gada martā radās dziesma "Dziļumā", kuras piedziedājumā skan vārdi "manas zemes sirds", un, vēlāk noklausoties veikumu, sapratām, ka cits nosaukums albumam nemaz nav jāmeklē, tieši šis trīs vārdu salikums tik ļoti rezonē ar visu, kas pausts mūsu dziesmās. Pats albums būs diezgan krāsains, tas sāksies ar spraigām dejām, emocionālām dziesmām, raitiem soļiem, protams, būs arī muzikāls baudījums, kur pabarot dvēselīti, dziļumiņu, kā gan bez "Dzīpariem", kā gan bez "Baltu dzīvi nodzīvoti". Arī ārēji, apģērba ziņā būsim gaiši, gadiem ritot, pat pašiem neapzinoties, abi ar Ingaru esam sevi ietērpuši baltā, balti būs arī koncerti, bet pats albums gan būs emocionāli krāsains. Balts simbolizē gaišu enerģiju, domas, tīru prātu un baltas drānas papildina albumā ietverto gaišo enerģiju.

Dziedot no jums plūst pozitīvi lādēta enerģija, no kurienes tā rodas?

Lielākoties enerģiju gūstu savos bērnos, viņi ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, iedvesma, liels dzinulis, ko sasniegt. Arī atbildības sajūta un – kā gan savādāk? Citreiz gan pat nenojaušu, no kurienes rodas šis spēks, jo līdzīgi citiem mēdz būt brīži, kad iedvesmas trūkst un tā vien gribas saritināties zem sedziņas un pat degungalu neizbāzt ārā, pabūt vienkārši vienai pašai ar sevi. Tomēr uzskatu, ka gribasspēks mīt mūsos pašos, tas vienkārši jāatrod pat nedomājot. Tas nav vien par mani, bet par jebkuru – visi strādājam, raujamies dzīves ritenī. Spēks ir arī komandā, jādomā pozitīvi, tas slēpjas vai ikvienā notikumā un lietā, bet jāmēģina saredzēt tikai gaišais, lai cik dažkārt tas nākas grūti. Gribasspēks esam mēs paši, tik, cik mākam ieraudzīt dienu un rītdienu.

Dziesmas "Baltu dzīvi nodzīvoti" video stāstā dominējošākais spēks ir daba. Vai pati arī izjūtat Latvijas dabas enerģiju?

Grūti būtu iedomāties kādu, kuram gan nepatiktu būt dabā, pastaigāt pa Daugavmalu, iziet meža taku… Daba man bijusi tuva vienmēr, tā šķiet svēta. Ja kāds jautātu, vai esmu patriote, atbilde paustu, ka mans patriotisms saistīts ar mūsu zemi, mūsu dabu. Mēs dzīvojam brīnišķīgā zemē, te daba blakus ikvienam, Latvija ir tik bagātīgi izrotāta ar daudzkrāsainiem gadalaikiem, mežiem, pat lielpilsētā Rīgā ir parki un zaļās zonas. Īsti tik tiešām nespēju noticēt, ka pasaulē dzīvo arī tādi cilvēki, kuriem nav saskarsmes ar dabu, katrs taču zināmā mērā pēc tās ilgojas. Tā ir enerģijas krātuve, svaigs gaiss, koki, viss!

Pēc sociālajos tīklos paustā, daudzi "Muzikālajā bankā" esot balsojuši ne vien par spēcīgo mūziku, skatītājus uzrunājušas dziesmā nosauktās jūsu un grupas "Jumprava" izdziedātās tautas vērtības.

Iespējams, caur latviešiem tik tuvo tautasdziesmu formu uzrunājam cilvēku dvēseles. Tautasdziesmas laikam gan varētu nosaukt par tautas kodu. Klausāmies jau dažāda stila mūziku, un, neapšaubāmi, katrā no tiem kāds var atrast savai sirdij svarīgo informāciju, bet tautasdziesmā ielikts viss. Tiesa, vieglā formā izlasot četrrindīti, tā liekas vienkārša, bet, lasot dziļāku sajūtu un emociju meklējumos, tautasdziesmā precīzā veidā tiek pateikta pilnība, ja ieklausās, tad var iepeldēt Visuma emocijās. Cik kodu slēpjas tajā, nevaram pat aptvert, vien sajust un saprast.

Atceros, kad pirms diviem gadiem iepazināmies ar Ingaru un sākām domāt par kopēju projektu, mēģinājām izprast, par ko vēlamies vēstīt klausītājiem. Sapratām, ka par mīlestību runāts pietiekami daudz, bet par cilvēcīgumu, pasaulīgumu, par to, kā viens otru ietekmējam, kā viss veidojas, tiek runāts mazliet mazāk.

Dziesma jau skan vien trīs minūtes, bet tautasdziesmu vārdu spēks ir tik liels, ka šīs trīs minūtes ļauj klausītāju apstādināt un aicina padomāt – kas notiek, kā es jūtos…

Turpinot: "Ne es viena nemācēju baltu dzīvi nodzīvot…"

Mēs jau visi gribētu iedomāties, cik skaisti cilvēks varētu dzīvot. Cik tas īstenībā būtu vienkārši – tikai būt patiesam, tikai būt cilvēcīgam un empātiskam… Tas jau dots katram, jo jebkurš piedzimst tīrs, naivs, trausls visā savā būtībā un dvēselē. Šī dziesma aizskar ne vien cilvēka tīro sākumu, bet arī bieži aizmirsto pamatvērtību – cilvēcību. Mēs visi dzīvojam uz vienas zemes, un gaiss jāelpo kopā, bet tas nepaliek tīrāks no negācijām un nelabām lietām. No tiesas žēl, ka dzīvojam tādā pasaulē, kur valda sistēma un lieli vārdi.

Bieži neizdodas, kā dziesmā teikts, "Zeltu nest, mīt sudrabu kājiņām..."

Manī šī dziesma pauž par mazotnes sapņiem, kuros iztēlojāmies lielas lietas – kāds vēlējās kļūt par pilotu, kāds par policistu; katram bija mazie vai lielie sapņi, bet galvenokārt pieaugot cerējām iegūt mieru, laimi, visi mēdz dzīvi iztēloties kā pasaku. Protams, ir daži, kuriem tas arī izdodas, un ir prieks par šiem skaistajiem izņēmumiem, bet lielākoties cilvēki pieļauj kļūdas, un, cerams, vismaz daļa no šīm kļūdām arī mācās. Grūtākais laikam gan ir tas, ka, neizdodoties pirmo reizi, sāp sirds, un tad viņi, paši neapzinoties, šo nelaimīguma sajūtu iedveš arī citos.

Dziesma pauž saukli – ne jau es viena nemācēju baltu dzīvi nodzīvoti. Ja arī man sanāk pieļaut kādu kļūdu un cits vēl uz to norāda, tad tas ir vēstījums tieši viņam – mīļais, ne jau es viena tāda…

Ingars Viļums ir albuma mūzikas autors. Cik liela tajā ir jūsu darba daļa?

Darbs notika mijiedarbībā, iesākumā, vēl pirms tapa pašas dziesmas, ļoti daudz runājām, filozofējām un tādējādi nonācām līdz tēmai, par ko vēlamies runāt katrā dziesmā. Es iesaistījos it visā – muzikāli, arī vārdu vācelītes ķidāšanā, tomēr Ingars ir mūsu galvenais vārdu guru, ļoti skaisti mākot atrast pašus kodolīgākos vārdus un kodus. Ingars ir lielais meistars, kurš spēj salikt un atrast tās visīstākās notis, kas katrā no dziesmu rindiņām ietver mūsu kopējās diskusijas. Es esmu kā baltā feja – atlidoju un parunājamies, un tad es ar zizlīti īpašu vietu mirdzumam pielieku skaistos brīnumpulverīšus.

"Sajukusi valodiņa"… Jauniešu sarunās arvien vairāk skan angļu valodā teiktais. Vai izjūtat bažas par latviešu valodas turpinājumu?

Mēdz teikt, ka viss mainās, pat ja citreiz grūti pieņemt jauno, tas ienāk neprasīdams. Var arī teikt, ka viena cilvēka varā nav iespējams daudz mainīt, laikam jāplūst līdzi un jāmainās pašam. Tomēr – cik ļoti paveicies tiem bērniem, kuru vecākiem rūp par vecmodīgu dēvētais mācību stils un kuri mājās kopj latviešu valodu! Pareiza runa ir būtiska, citādi valodā ienāk tik neizprotami slengi, ka jāatzīstas, reizēm pat lāgā nesaprotu, ko runā apkārtējie jaunieši! Nesaprotu!

Tiesa, atceros laikus, kad pati biju pusaudze un kopā ar draudzenēm čalojām vecāku klātbūtnē, un, kaut gan mums nemaz nebija daudz svešvārdu, anglicismu, un latviešu valoda bija diezgan skaidra, vecāki, gluži kā tagad, aizrādīja, ka nesaprotot, par ko runājam.

Tomēr, ja vēlamies sevi parādīt un pierādīt pasaulē, valodas ir jāmācās. Valodu zināšanas jau ir uzskatāmas par vienu no vislielākajām bagātībām, bet vienlaikus jārūpējas, lai mūsu pašu valoda skanētu vēl ilgi un plaši.

Mēs uz šīs pasaules esam maza valstiņa, bet mūsu valoda ir skanīga un skaista. Latviešu valoda ir jācildina, ir jārunā mūsu valsts valodā, jādzied, ja nedarīsim paši, kurš gan cits to darīs?