Eduards Tralmaks: Esmu optimists, mēģinu visā atrast pozitīvo

Latvijas hokejists Eduards Tralmaks lieliski sācis sezonu Čehijas hokeja ekstralīgā, kur viņš pārstāv hokeja leģendai Jaromīram Jāgram piederošo Kladno "Rītirži" vienību.

Sezonas pirmajās četrās spēlēs palicis bez punktiem, nākamajos desmit mačos viņš ir guvis astoņus vārtus, dalot trešo vietu līgas labāko snaiperu sarakstā, kā arī ar 11 rezultativitātes punktiem būdams otrs labākais savā komandā. Eiropas hokejā viņš ir atgriezies pēc desmit gadiem Ziemeļamerikā, kur ne tikai spēlēja hokeju augstā līmenī, pārstāvot Amerikas hokeja līgas klubu Providensas "Bruins", bet ieguva arī izglītību. "Varu droši teikt, ka Kladno esmu atradis īsto komandu šai sezonai. Pagaidām viss mani apmierina gan laukumā, gan ārpus tā. Viss, ko varētu vēlēties, ir pieejams, tāpēc panākumi neizpaliek," intervijā "Latvijas Avīzei" saka 26 gadus vecais hokejists.

E. Tralmaks: Pats sezonas sākums bija pasmags, un pirmās piecas sešas spēles manā izpildījumā nebija pārāk labas. Tam gan ir izskaidrojums, jo pēc operācijas vēlu sāku gatavoties, līdz augusta vidum nevarēju slidot un ieskrieties nācās jau sezonas gaitā. Šobrīd spēle ir aizgājusi, ceru, ka tas tā turpināsies.

Ko nācās operēt?

Ceļgala mediālo kolaterālo saiti, kura bija trīs reizes plīsusi. Iepriekšējo sezonu visu laiku ar to mocījos, bet pirmo reizi to sarāvu pirms diviem gadiem. Pēc sezonas apsēdos ar ķirurgu un izrunājām situāciju, viņš ieteica operēt. Ja es nebūtu sportists, tad to varētu arī nedarīt, bet, tā kā joprojām vēlos spēlēt hokeju augstā līmenī, tad vajadzēja kaut ko darīt lietas labā.

Pēc desmit gadiem Ziemeļamerikā nebija plāna tur atgriezties arī šosezon?

Protams, sākumā bija tāds plāns, jo tā man sirdij ir tuva vieta. Arī tāpēc, ka Ziemeļamerikā sezona sākas mēnesi vēlāk nekā Eiropā, un tas man nāktu par labu, jo būtu paguvis pilnībā sagatavoties sezonai. Diemžēl tādu īstu piedāvājumu no AHL klubiem nebija. 

Komandas it kā interesējās, bija jautājumi par manu veselības stāvokli, bet piedāvājumi bija tādi, ka bija skaidrs, ka mani vismaz sākumā nosūtītu uz zemāko līgu ECHL. 

Tāpēc izdomāju, ka sākšu hokeja gaitas Eiropā.

Nenožēlo?

Nē, jo tas nenozīmē, ka pēc labas sezonas Eiropā es nevarēšu atgriezties Ziemeļamerikā. Labs piemērs ir Uvis Balinskis, kurš pēc labas sezonas Čehijā nu 27 gadu vecumā spēlē NHL. Protams, tas nav viegli, jo atgriezties ir grūtāk, bet nav neiespējami. Ja viss turpināsies, kā tagad, tad var tikt atpakaļ, galvenais ir labi spēlēt un progresēt.

Čehijas līgā nav zemāks līmenis par to, kurā spēlēji Ziemeļamerikā?

Grūti salīdzināt, jo liela nozīme ir laukumu izmēriem. AHL spēle ir ātrāka, mazāks laukums, mazāk vietas, ātrāk jāpieņem lēmumi. Arī hokejs citāds, te, Čehijā, vairāk ir sistemātisks hokejs, ieskriešanās no savas zonas, es teiktu, tāds taktisks hokejs. AHL iemet ripu zonā, ej un cīnies, uzvari divcīņu, atspēlē aizsargam, seko metiens, ej uz vārtiem cīnīties par atlēkušo ripu. Tur hokejs ir haotiskāks, bet ātrāks. Čehijā līmenis ir ļoti augsts, tas mani pat nedaudz pārsteidza. Daži ārzemnieki, ar kuriem te esmu runājis, uzskata, ka Čehijā ir trešā spēcīgākā līga Eiropā pēc Šveices un Zviedrijas. Galvenais, ka varu pilnveidoties. Tieši tāpēc izvēlējos Kladno, jo zināju, ka man būs iespēja spēlēt tādu hokeju, kādu es gribētu. Ja Amerikā man bija uzdevums kā trešās ceturtās maiņas spēlētājam vienkārši cīnīties, tad 

šeit es redzu, ka pilnveidojos, jo tieku laukumā vairākumā un mazākumā, spēles laiks ir lielāks.

Jaromīrs Jāgrs šosezon spēlēs?

Nevar izslēgt. Viņš nenoliedzami ir cilvēks leģenda. Ir klāt katrā treniņā, visus uzdevumus dara kopā ar pārējiem. Domāju, ka viņš gatavojas. Redz, ka ir izveidojusies pēdējo desmit gadu laikā labākā komanda, viņš grib būt daļa no tās. Sākumā viņš maču laikā bija uz treneru soliņa, bet tad parādījās Jakubs Vorāčeks, arī leģendārs vārds hokeja pasaulē, tāpēc Jāgrs tagad mačus vēro no ložas, bet pirms spēles, pārtraukumos un pēc mača ir ģērbtuvē.

Pieminēji Vorāčeku, kurš atbild par spēli vairākumā. Tu nevienādos sastāvos esi iemetis piecus vārtus.

Man ir paveicies ar treneriem un arī komandas biedriem. Bija Tomāšs Plekanecs, kurš gan tagad karjeru ir noslēdzis, tāpat Jakubs Klepišs, Mihaels Frolīks. Tie ir vīri, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni. Viņiem ir daudz ko iedot, es cenšos no katra paņemt kaut sīkumiņu, jo zinu, ka tas man palīdzēs. Noteikti Vorāčeks ir ļoti liela daļa no maniem panākumiem vairākumā. Kad viņš atnāca, uzreiz ievēroja, ka man ir labs metiens. Viņš pats savulaik vairākumā spēlēja tajā pašā pozīcijā, kurā es, tāpēc treniņos visu laiku man dod visādus padomus, skaidro situācijas. Tas ļoti palīdz. Man arī negribas viņu pievilt, tāpēc jāmet "goli".

Tavs metiens, neapstādinot ripu, patiešām ir iespaidīgs. Kāpēc iepriekš tā nemeti?

Es pats vienmēr esmu zinājis, ka man ir labs metiens, bet Ziemeļamerikā nebija iespēju to izmantot, jo AHL nelika vairākumā, bet pirms tam universitātē uzticējās vienam citam spēlētājam, kurš sevi bija pierādījis vēl junioros. 

Kladno sanāca tā, ka sākumā kā komandas jauniņais biju otrajā vairākuma brigādē, bet es parādīju, ka varu ripu trāpīt tur, kur gribu, piedevām spēcīgi trāpīt. 

Vispirms treniņos, tad arī spēlē, drīz jau biju pirmajā vairākuma brigādē. Šobrīd ir pārliecība, ka to varu un sanāk.

Kladno ir hokeja pilsēta?

Noteikti. Te atliek paskatīties uz halles griestiem, kur izkārti simboliskie krekli, lai saprastu, kāda kalibra hokejisti nākuši vai gājuši cauri Kladno hokejam. Diemžēl pēdējo 15–20 gadu laikā Kladno nav lielu panākumu, un ir grūti noturēt fanus, ja spēlē par pēdējām vietām. Budžets arī ir uz pusi, ja ne vēl mazāks kā lielajām komandām – Prāgas "Spartai" vai Pardubicei. Taču šogad esam parādījuši faniem, ka esam spējīgi cīnīties par ko vairāk, ne tikai palikšanu ekstralīgā. Fanu skaits tribīnēs pieaug ar katru spēli. Arī fanu kultūru nevar salīdzināt ar Ameriku. Tur spēles laikā tribīnes ir klusas, te visu laiku kaut ko skandē, dzied. Pēc spēlēm pasakāmies faniem, viņi mums, tas iedod foršu sajūtu.

Eiropai ir arī citi plusi?

Pluss ir tas, ka nav pārlidojumu, gandrīz katru vakaru esi savā gultā, nevis viesnīcās. Ir tikai divas komandas, pie kurām braucam dienu pirms spēles. Uz pārējiem mačiem ir rīta ieslidošanās treniņš savā arēnā, tad dodamies ceļā, bet pēc spēles mājās. Nav tāda noguruma, ēd mājas ēdienu, komfortablāk jūties. Dzīvoties pa viesnīcām Amerikā, tā nav mana mīļākā izklaide.

Toties tagad pašam jāgatavo ēst?

Tas gan, bet man tas ir pat labāk, jo kā sportists esmu pieradis rutīnai, noteiktiem ēdieniem, kas dod lielo enerģiju un vairāk spēka. 

Man patīk labāk pašam pagatavot, nevis ēst viesnīcu ēdienu. Atkarībā, protams, kāda viesnīca, bet ir bijušas reizes, kad vista ir sakaltusi un tā tālāk. 

Es sev ēdienu taisu kādus piecus gadus noteikti, vienu un to pašu.

Sportisti parasti pirms spēlēm ēd makaronus ar vistu. Tu arī?

Nē, rīsus ar saldajiem kartupeļiem kā ogļhidrātus, papriku, salātus un parasti arī vistu. To esmu iemācījies labi pagatavot. Protams, makaroni ir cieņā sportistu vidū, jo tie ir ogļhidrāti, kas dod spēku uzreiz, labi un ātri pārstrādājas, bet man kaut kā labāk patīk rīsi.

Nākamnedēļ Latvijas izlase Rīgā aizvadīs pārbaudes mačus ar Franciju. Tavs uzvārds izlases kontekstā skanējis pēdējos divus gadus, bet uz pasaules čempionātu beigās tā arī neesi aicināts. Vai nav kāds melns kaķis pārskrējis starp tevi un Hariju Vītoliņu?

Nē, nekā tāda nav, vismaz es tā domāju, jo visu es varu arī nezināt, varbūt ir kaut kas, kas viņam manī nepatīk. Novembrī spēlēšu, tad varēšu izrunāties ar treneri, jo līdz šim izlases kontekstā man komunikācija notikusi ar ģenerālmenedžeri Rūdolfu Kalvīti. Man ir 26 gadi, neesmu vairs jauniņais, tāpēc vēlētos tiešu un skaidru valodu, jo diemžēl ir bijis, ka man saka vienu, bet beigās viss sanāk pretēji. Iepriekšējā sezonā man saka, ka viss būs kārtībā, gatavojies, es gaidu to pēdējo zvanu, bet tas tā arī nepienāk. 

Ja mani neredz izlasē, lai to pasaka, es neapvainošos, jo tāds ir hokejs, galvenais, lai saka to, ko domā... 

Citādi tas atgādina Ameriku, kur lej zeltu ausīs, bet rīkojas pretēji. Man patīk, ka cilvēki ir skaidri un patiesi. Ja man dod cerību uzspēlēt pasaules čempionātā mājās, Latvijā, kas ir viens no hokejista sapņiem, bet beigās sanāk kā sanāk, tad tajā brīdī ir skumji. Bet es neturu nekādas sliktas domas. Nākamnedēļ esmu gatavs beidzot sevi atrādīt.

Kā tu nokļuvi hokejā, pats gribēji vai vecāku ideja?

Četru gadu vecumā pats jau neko īsti nevari izdomāt, viss sākās ar vecākiem. Tētis un mamma nāk no Alūksnes. Tētim bērnībā nebija iespēju trenēties hokejā, halle tālu, tāpēc, kad viņi pārcēlās uz Rīgu, tad bija viena liela vēlēšanās, lai dēls būtu hokejists. Tā viss sākās. Neatceros, ko pats sākumā domāju, tētis teica, ka bijuši arī kašķi, bet pēc tam, kad iemācījos cik necik slidot, tad hokejs ļoti iepatikās. Liels paldies vecākiem, bez viņiem mēs te nerunātu. Tētis pirms darba veda uz treniņiem, kas citreiz sākās jau sešos no rīta.

Kā nokļuvi ASV, vai izglītība uzreiz bija mērķis?

Aizbraucu 16 gados, tobrīd par tālāko daudz nezināju, vienkārši bija zvans no ASV, ka ir komanda, kura par mani interesējas. Man gribējās lēkt iekšā piedzīvojumos, vecāki parunāja un piekrita. Nezināju, kā būs. Tobrīd pat nezināju, kādas tur līgas, nezināju, ka ir tāda studentu līga, pie sevis domāju, aizbraukšu un pēc pāris gadiem spēlēšu jau NHL. Tur iepazīstoties, iegūstot draugus, uzzināju, kādas ir iespējas, diezgan ātri sapratu, ka mērķis ir tikt universitātē, spēlēt un mācīties. Izglītība ir lieta, kas vienmēr noderēs dzīvē. To gribēju paveikt paša spēkiem, jo īpaši universitātē, kur laba hokeja programma. Četri gadi Meinas Universitātē bija foršākie manas līdzšinējās dzīves gadi. Protams, mācības ir tikpat svarīgas kā hokejs, jo, ja nemācīsies, tad tur nepaliksi. Es ieguvu biznesa vadības bakalaura grādu. Varēju arī ko citu, man patika inženierzinātnes, arī IT joma, programmēt, bet tad sapratu, ka ar spēlēšanu to savienot būtu daudz grūtāk, jo mācībām būtu jāvelta daudz vairāk laika.