Koris un kamermūzika. Piecsimtgade un pirmatskaņojumi

Džovanni Pjērluidži da Palestrīna dzimis 1525. gada 17. decembrī un citā saulē devies 69 gadus vēlāk. Tiesa, muzikologi norādījuši, ka dzimšanas datums ir apokrifisks, diskutabls esot arī konkrētais gads, taču tas neapšaubāmi ir atskaites punkts, lai svinētu piecsimtgadi komponistam, kurš līdzās Orlando di Laso vispārēji atzīts par vienu no visu laiku izcilākajiem sakrālās mūzikas meistariem.

Tādēļ arī 28. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncerts 2025. gada 14. augustā Svētā Pētera baznīcā izskanēja ar pieteikumu "Pirmatskaņojumi. Palestrīna 500". Uzreiz jautājums – vai tad reizi piecsimt gados nepietiek ar Palestrīnas skaņdarbiem vien, it īpaši tādēļ, ka arī Orlando di Laso opusi Latvijā dziedāti tikai epizodiski? Un skepsi vēl palielināja detalizēta programma, kurā no Palestrīnas darbiem bija palikusi vienīgi nelielā motete "Sicut cervus". 

Tālāk sekoja Palestrīnas motīvos balstītās Lorenco Donati partitūras "Sicut cervus", "Anima raggiante" un "Sitivit anima mea", kas atšķirībā no pirmavota diez vai pārdzīvos gadsimtus, kopā ar solītajiem pirmatskaņojumiem – Jāņa Lūsēna ciklu "Pieci Rilkes dzejoļi" korim un sitaminstrumentiem, amerikāņu mistiķa Ramdāsa iedvesmoto Jāņa Rubika "Be Here Now" un Irīnas Mihailovskas "Via amoris". Un noslēgumā Jēkaba Jančevska nesen radītā partitūra "Lux aeterna", kur stīginstrumentu kantilēnas tagad pārliktas kora balsīm. Atbilstoši oriģinālās ieceres emociju plūdumam, lai gan šo darbu grūti ierindot atmiņā paliekošāko komponista darbu sarakstā.

Ja koncertu vērtē no atskaņojuma kvalitātes viedokļa, tad jāsecina, ka Māra Sirmā vadītais Valsts akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar perkusionistu Ernestu Mediņu atkal un joprojām ir teicamā formā. Atskaitot atsevišķus tembrāla disbalansa brīžus, nošuraksts iedzīvināts saskanīgi, ar kolorītu dziedājumu visās kora grupās, mūzikā pausto izjūtu mērķtiecīgu diferenciāciju un mākslinieciskās dramaturģijas izpratni. Problēmas, kā jau var nojaust, slēpjas citur, un tas pirmām kārtām definējams atziņā, ka vislielāko gandarījumu sniedza Palestrīnas motetes ritējums nedaudzu minūšu garumā. 

Citiem vārdiem sakot, Garīgās mūzikas festivāla 2025. gada jaundarbu koncerts visu līdz šim piedzīvoto vidū varbūt arī nav pats katastrofālākais, taču skaidrs, ka tā turpināt arī nav lielas jēgas. Kaut vai no racionālā viedokļa – šos opusus tagad, visticamāk, noliks arhīvā, kur par tiem vēlreiz atcerēsies komponistu simtgades koncertos. Varbūt vēl otrreiz, vēl pēc gadsimta, un tas tad arī būs vienīgais pienesums aktuālajai kultūras dzīvei.

Un te nevar īsti teikt, ka šie jaundarbi saucami par sliktiem vārda tiešajā nozīmē – respektīvi, ka komponisti būtu gājuši šķērsām pāri gaumes izjūtai vai elementārām formas likumībām. Taisnība, Jāņa Rubika "Be Here Now" un Irīnas Mihailovskas "Via amoris" struktūra pārliecīgi izstiepta, kamēr Jāni Lūsēnu no tā pasargājušas akadēmiskajā izglītībā iegūtās un tālāk noslīpētās iemaņas. Taču galvenā problēma visos gadījumos ir tā, ka šī mūzika izklausās nekāda – kaut kas notiek, kaut kas plūst, klausītājs pievērš uzmanību simpātiskai fonikai, bet nav nevienas spilgtākas idejas vai motīva, kam varētu pieķerties. Rezultātā iegrimu tādā kā transā, kur par vadlīnijām kļuva atsevišķas raksturiezīmes. Klakšķināšana un sēkšana norāda uz Lorenco Donati darbiem. Sitaminstrumenti? Tātad Lūsēna cikls. Kaut kas austrumniecisks? Tātad kārta pienākusi Jānim Rubikam. Elektronikas klātbūtne? Ahā, tagad iestājies pēdējais jaundarbs, un koncerts, paldies dievam, drīz būs galā. Un varēšu atgriezties pie Palestrīnas un Žoskēna Deprē, un Johana Okegema.

Mazās Mežotnes pils 17. koncertsezonas programma 16. augustā ar tradicionālo pieteikumu "Pēteris Vasks ielūdz. Vasara. Mežotne" pirmām kārtām aicināja iepazīt divus jaundarbus – Oskara Herliņa "Duo" angļu ragam un kontrabasam un Georga Pelēča kantāti "Credo" soprānam, angļu ragam un klavierēm. Turpat bija arī iespēja sastapties ar teicamiem profesionāļiem – ārzemēs strādājošo angļu raga solisti Amandu Tauriņu un kontrabasistu Matīsu Eisaku, kuriem pievienojās jaunā dziedātāja Etīna Emīlija Saulīte un Latvijā biežāk dzirdamais pianists Rihards Plešanovs.

Zinot visu iepriekšminēto, uz koncertu devos ar domu – lai nu kā būtu ar jaundarbiem un vokālu, vismaz instrumentālistu sniegums būs nopietns. Un tā arī bija – Pētera Vaska eksistenciālajā drāmā "Bass Trip" un programmas turpinājumā Matīsa Eisaka kontrabasa tembrs izgaismojās brīnišķīgās niansēs, Amandas Tauriņas spēle raisīja patiesu valdzinājumu, un tieši tāpat varēja paļauties uz Riharda Plešanova priekšnesumu. Taču arī citi koncerta aspekti nelika vilties, kur katrā ziņā jānovērtē Etīnas Emīlijas Saulītes panākumi interpretāciju izveidē un muzikālo emociju atainojumā. Tādas pašas simpātijas izsauca jaunradītās partitūras, jo Oskara Herliņa "Duo" jau no paša sākuma pārliecināja ar liriskā tematisma dziļumu, kam sekoja tikpat saistoša un pārdomāta tālākattīstība, un līdzīgi ar Georga Pelēča "Credo". Mūzikas semantika te drīzāk sasaucās ar Andra Dzenīša cikla "Trīs Knuta Skujenieka dzejoļi" pirmajā un trešajā daļā atspoguļoto pasauli, un abos gadījumos priecēja gan skaņuraksta kontrasti un līdzsvarotā forma, gan komponistu veikuma individuālie vaibsti.

Bez šaubām, arī 16. augusta programma nebija bez ēnas pusēm. Dziedātāja uzņēmās pārāk smagu nastu (pa divām Arvīda Žilinska, Romualda Kalsona, Tālivalža Ķeniņa solodziesmām), lai gan loģiskāk būtu bijis kaut ko no tā aizstāt ar Andra Dzenīša cikla pilnu lasījumu. Gan jau šis repertuārs noderēs arī turpmākajos Etīnas Emīlijas Saulītes koncertos, jo katrs no programmā pārstāvētajiem komponistiem noteikti pelna ievērību. Rezumējot – ceru sagaidīt jaunu atskaņojumu Oskara Herliņa "Duo", piemēram, Janas Zeļenskas un Oskara Bokanova versijā ātrāk par komponista simtgades koncertu, un arī Georga Pelēča "Credo" lakoniskajai formai ir zināmas priekšrocības viņa daiļrades monumentālo paraugu vidū.