Var upi saukt par Dūnu vai Dvīnu, mums vienmēr būs Saule, Pērkons, Daugava

"Dziesma dejo, deja skan" — otrais piegājiens bija gaidīts un nedaudz negaidīts, likās pildīts, bet nedaudz nepiepildīts. Tas nemaz nav slikti, ka pēc vienas pilnmēness nakts gribas vēl.

+24 foto

"Dziesma dejo.Deja skan."

Ģenerālmēģinājums "Dziesma dejo.Deja skan."

Ģenerālmēģinājums "Dziesma dejo.Deja skan."

1 / 2

Foto: Jānis Romanovskis/publicitātes

To pilnībā apliecināja izrādes dalībnieki 9. augusta naktī, bagātīgi svētīdami Agri Daņiļēviču un Edžu Arumu ar improvizēto Daugavas ūdeni Mežparkā, Sidraba birzs maliņā. Nedaudz atgādināja senus nostāstus par mūsu senčiem, kas kristīgo ticību mazgājuši Daugavā. Tikai šoreiz Daugavas ūdens svētīja uzveduma producentus un mazgāja nost tos atlikušos sovjetisma sārņus, kas vēl aizvien pielipuši mūsu Deju svētkiem. Te jācitē mūsu dejas vaidelote Vija Vētra, kas kādā intervijā 2023. gada augustā burtiski teica šos vārdus: "Mūsu Deju svētkiem nākotnē jākļūst par tautas lūgšanu dejā, kādi būtībā jau ir Dziesmu svētki. Varbūt ir mēģināts kaut ko lietas labā darīt, bet tas nav rezultējies, un iemesls ir redzams. Ļoti daudz sovjetu mentalitātes, un tas traucē."

Tas, ka Aruma–Daņiļēviča vadībā rīkotāju komanda spēj piedāvāt aizraujošu koru un amatierdejotāju izrādi, bija skaidrs jau pirms četriem gadiem. Kas otrajā piegājienā bija inovatīvs?

Folkloristi ļoti cenšas, skatītāji grib kopā dziedāt un dejot

Folkloras kopu un danču draugu ieviešana uzvedumā pati par sevi ir ļoti laba doma un šķiet arī pamatota — tautas likteņupe un tautas dziesma, ko tur vairāk teikt. Novadi dzied un dzied, un dzied, bet nenāk klāt, viņu dziesma paliek kaut kur tālumā, pagātnē. Ja tāda ir iecere, tad jāteic, ka tā ir novecojusi — folkloras kustība jau savu spēku parādījusi, un nav vairs tie laiki, kad folkloras kopas tikai sastādītas pie ieejas Lielajā estrādē, lai dzied, kamēr skatītāji plūst garām uz galveno notikumu. Tautas vērtību nesēji tomēr palika kaut kur tālu, tālu… tikai nevarēja saprast — kur? Senatnē? Varbūt nesenā Atmodas laika reminiscencē?

Sargājošais uguns aplis jau daudz labāk izjūtams un skaidrāk pamatots — tēvu zeme jāsargā un tieši tagad. Perfekti!

Vēl iespaidīgāka bija nāves masku parādīšanās pavisam otrā estrādes malā un tāds kā uzbrukums. Gribējās dziedāt un dejot "Nāve, nāve, nāc jel drīz…", bet tad tās nāves kaut kur pagaisa un no dancošanas nekas nesanāca.

Uzveduma sākumā ieskanējās vairāku pazīstamu tautasdziesmu motīvi. Skatītāji uztvēra folkloras sparu un jau dziedāja līdzi, bet… še tev! Pirmais pantiņš izskanējis, un jau cita melodija, kas pārtrauc uzsākto kopdziedāšanu. Pēc pāris mēģinājumiem publika met mieru un vairs nedzied. Tikai beigās, kad skan populāras melodijas un, protams, tā īstā un vienīgā dziesma, kas iederas tēmā — proti, "Saule, Pērkons, Daugava" — publika dzied kopā ar astoņtūkstošgalvaino dalībnieku pulku. Skan vareni. 

Ko darīt ar Deju svētkiem? Pozitīvie piemēri

Jāpiekrīt Vijai Vētrai par visiem tūkstoš procentiem, ka Dziesmu svētki ir tautas lūgšana, bet — ko darīt ar Deju svētkiem?

Diemžēl „Dūnas“ uzvedums atbild uz šo jautājumu tieši tikpat daudz kā 2022. gadā — tas ir, tikai ieskicē problēmu loku un piedāvā risinājumus, kuri pārsvarā nešķiet jauni.

Ūdens baseina izmantošana kā papildinājums dejas laukumam bija visiespaidīgākais jauninājums. Tas patiešām ir izdevies no visiem aspektiem un ir viens no „trim vaļiem“, kas padara dažus deju priekšnesumus aizraujošus. Tātad — „Klabdancis“, kas jau iepriekšējā reizē bija, varbūt, pati labākā deja, šoreiz pa daļai notiek ūdenī. Ūdenī šļakstās, piedodiet, dejo džinsaini jaunieši, bet fonā vairākas deju kopas. Tam seko Sūnas „Audēju“ šļakstdeja, un tad skatītāji tikai vēro, kā samirkušie dejotāji skrien prom un viņu vietā izskrien sausie. Tikai — kas notiek aiz jautrajām ūdens dzirnavām? Laikam kāds dejo, bet uzmanība viņiem netiek veltīta.

Ģenerālmēģinājums "Dziesma dejo.Deja skan."

Foto: Jānis Romanovskis/publicitātes

Manā skatījumā ļoti laba deja bija „Soliņdeja“, var teikt — brīnišķīgs folkloras šovs ar akrobātikas elementiem. Šis šaurām aprindām ir labi pazīstams jau labu laiku, jo to ārzemniekiem izrāda „Rīgas Danči“, bet pašmāju publika reti ko tādu redzējusi un vēl tik lielā laukumā. Īsta vīrišķības parāde, kādas mūsu skatuviskajā dejā ir gaužām maz. Te jauni puiši dejo un lec, met kūleņus un ritentiņus, spēlē kukuriņus, kāds pat uzmet salto. Ja vēl slavenais tīmekļa ietekmelis SPEEDs pamētātu savus atmuguriskos, tad neviens asu mēli netrītu gar viņa ādas krāsu vai nepareizi izvēlētu vietu savas meistarības izrādīšanai. Šai dejai var likt visas desmit balles ar plusu — vislielākās skatītāju ovācijas un sajūsmas saucieni ne tikai no daiļā dzimuma puses.

Veiksmīgi un asprātīgi momenti — veļas dēļu saspēle ar dejotājiem, kuri neprot laikā apstāties, kad muzikanti saka „stop“. Tā taču ir sena tautas spēle „Kripata, krapata“, bet režisoram, laikam, bija nosaukums no prāta izkritis.

Ļoti sirsnīgā latgaliešu „Zīdi, zīdi, rudzu vōrpa…“ kā pantomīmiska deja — tautumeita dejo ar četriem brāļiem kā baltiem gulbjiem, līdz viņu pāri Daugavai aizved… īstenībā klēpī aiznes precinieks. Tāds pozitīvi vērsts „Pūt, vējiņi“ motīvs ar laimīgām beigām.

Ko patiešām darīt ar Deju svētkiem? Vajadzīgs padoms

Jāpadomā, vai tā ir vai nav dejotāju problēma, ka skatuvisko deju horeogrāfijas vairāk izskatās pēc fona piedejošanas skaistai melodijai un jaukai dziesmai, vai tomēr Deju svētki ir svētki dejai — liela diena, kur dejojam tā, ka skatītāji dejo līdzi. Tāpat kā Dziesmu svētkos dzied skatītāji kopā ar kori. Dejotāji, protams, varētu atteikties dejot, bet tad jāatsakās visiem reizē, kas izjauktu svētkus.

„Dūnas“ uzvedumā ievēroju, ka šoreiz dejām ir lieliska un pārsvarā ļoti dejiska mūzika. Piemēram, „Klabdancī“ un „Audēju dejā“ skatītāji jau no pirmajām taktīm izjūt dejas mūziku. Tikai — tās ir sen sacerētas dejas un arī mūzika sena. Kas jauks no jauna? Arņa Veisbārža „Es bitītei namu daru“ nav nekāda deja, bet kā dejas mūzika tā ir tāda, ka gribas dziedāt līdzi. Atliek tikai izveidot labu horeogrāfiju — tādu, ka dejotāji dejo ar asarām acīs. Protams, „Kas dimd, kas rīb?“ ir ļoti spēcīga dejas mūzika un, ja vēl Auļu spars, tad dejai jābūt UHHHHH! Šie ir tikai pieminējumi, lielākā daļa mūzikas ir tāda, bet ar deju nu tā ir, kā ir. 

Viena lieta man likās nesaprotama. Starp skatītājiem un dejotājiem kopā ar kori bija ne tikai maģiskais ūdens klajs, bet arī betona krastmala. Divas stundas šī pelēkā betona masa bija tukša aun ar savu tukšō pelēkumu nospiedoša. Divas reizes pa to uz priekšu un atpakaļ „izlīda“ koristu virknes, bet dejotāji tikai beigās, un pie tam ne jau tautas tērpos, bet džinsiņās un krekliņos tērptas meitenes.

Īsta multimediāla viedvasara

Elektriskajā strāvā un uz tās pamata balstītajā tehnoloģijā veidota visaugstākā līmeņa izrāde. Tas būtu labs nosaukums, kā atšifrēt neizrunājamo vārdu „Dūna, Dvīna, Djūna“. Lāzergaismas, ko papildina apaļvaidzis Mēness un dzīvās uguns lāpas — tas jau pierasts. Pārsteidzoši laba ideja bija par gaismu atstarojošajiem apļiem dejotāju rokās. Tās tiešām bija kā „lielizmēra viedierīces“, kuras varēja vicināt, mest zemē, mest gaisā un pat salocīt četrās daļās. Elastīga pieeja, radošs gars un brīnišķīgs rezultāts.

Šis bija labākais no trim vasaras festivāliem, kur redzējām skatuves deju, tautas deju un arī Daņiļeviča deju.