Jirgena: Ar gadiem smadzenes piekūst... Izdienas pensija ir glābšanas spilvens

Latvijā vairāk nekā 20 gadus notiek neveiksmīgi mēģinājumi reformēt izdienas pensiju sistēmu, kamēr Igaunijā un Lietuvā tā jau ir atcelta, bet citur Eiropā notiek pakāpeniska atteikšanās no šādiem pabalstiem. Valsts kanceleja ir izstrādājusi jaunu, jau sesto kopš 2013. gada, reformas piedāvājumu, tomēr sistēma netiks pilnībā atcelta.

Izdienas pensijas tiek finansētas no valsts budžeta, nevis sociālā budžeta, un to izmaksas strauji aug — no 116 miljoniem eiro 2024. gadā līdz prognozētajiem vismaz 207 miljoniem 2030. gadā. Vidējais pensionēšanās vecums ir 49,7 gadi, bet gandrīz puse saņēmēju pēc tam vairs nestrādā, radot papildu slogu budžetam.
Pastāv arī īpašas priekšrocības un atšķirības aprēķinā, piemēram, tiesības ieskaitīt citur nostrādāto laiku stāžā un noteikti griesti tikai atsevišķām profesijām, piemēram, māksliniekiem.

Viorika Jirgena, bijusī prokurore: "Katrs cilvēks noveco citādi. Piemēram, ugunsdzēsējiem izdiena ir saistīta ar fiziskajām spējām. Bet nevajadzētu aizmirst, ka ir arī prāta spējas, kuras ar gadiem kļūst mazjaudīgākas. Esmu dzirdējusi viedokli, ka pieredzējuši prokurori nedrīkstētu zaudēt darba tirgu tā iemesla dēļ, ka viņiem ir uzkrāta pieredze, iemaņas un zināšanas. 

Spriežot pēc sevis, varu teikt, ka ar gadiem pienāk brīdis, kad tās informācijas ir tik daudz, ka smadzenes piekūst. 

No tevis gaida, jo tu visu zini. Kad uz galda nonāk korupcijas lietas, tā korupcija katru reizi ir citā sfērā, un katra no tām ir jāapgūst. Kaut vai, piemēram, bijušā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča lieta, kur jāiedziļinās un jāapgūst banku sistēma. Ar iepirkumiem arī tas pats – katrā situācijā kaut kas jauns un ik reizi kaut kas ir jāmācās klāt no citām sfērām. Ja man būtu jāstrādā līdz 65 gadiem, šaubos, vai to spētu. Jo prokuroram lielāka pieredze, jo tev dod arvien smagākas lietas un kļūst arvien grūtāk ar tām tikt galā. Tas tomēr ir saistīts ar vecumu, jo tad, kad biju jaunāka, man nebija šādu problēmu.

Kļūstot vecākam, būtu jāsaņem mazāka darba slodze. Bet mums ir otrādi – tu esi pietiekami gudrs, pieredzējis un tevi tā apkrauj ar darbiem, ka tu vienkārši sāc grimt.

Kad biju jauna, nenācu strādāt uz prokuratūru tādēļ, ka man kādreiz būs izdienas pensija. Par to vispār nedomāju. Nācu pavisam citu iemeslu dēļ, bet, kad strādā, sāc apjaust, ka izdienas pensija tomēr ir tāds kā glābšanas spilvens. Tu sāc pagurt un saproti, ka ir iespēja aiziet.

Kolēģi saka, ka pēc gada man gribēšoties tomēr strādāt. Varētu strādāt, piemēram, jurista darbu. Ir kolēģi, kuri kādreiz bija prokurori, bet tagad ir juristi prokuratūrā."