Sakot ar 15. augustu un beidzot ar septembra vidu, Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un tā mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais klausītājus aicina uz jau 27. Starptautisko garīgās mūzikas festivālu – gada vērienīgāko sakrālās mūzikas notikumu Latvijā. 

Šogad sešos koncertos Rīgas Sv. Pētera baznīcā, Kultūras centrā "Ulbrokas pērle" un Rīgas Domā dzirdēsim kori "Latvija" gan tā mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā, gan Igaunijas Nacionālā vīru kora mākslinieciskā vadītāja Mika Ileojas, gan izcilā Vīnes klasiķu darbu interpreta, poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā. Sveiksim arī Gruzijas Valsts kori un tā diriģentu Arčilu Ušveridzi divos vieskoncertos ar bagātīgām gruzīnu kormūzikas programmām.

"Latvijas Avīze" diriģentu un festivāla māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo uzrunāja aktīvā mēģinājumu starplaikā, un samērā īsajā sarunā runājām gan par profesionālo koru spēku un garīgās barības nepieciešamību, gan arī par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuri notiks nākamajā vasarā.

Festivāla reklāmā kā viens no mērķiem minēts sabiedrības garīgā līmeņa atjaunošana – vai tas izdodas, vai sabiedrības garīgais līmenis paceļas?

M. Sirmais: Ja domājam par sabiedrības garīgo stiprināšanu, tas vārdos skan cēli un skaisti, zem tiem varētu tikai parakstīties. Šaubos gan, vai tas sākotnēji bija apzināts mērķis, drīzāk Latvijas publikai un Rīgas tūristiem vienreiz gadā koncentrētā veidā vēlējāmies parādīt skaisto, bagāto un neizsmeļamo virzienu, kuru saucam par garīgo mūziku. 

Tie ir garīga satura materiāli, no vēstures zinām, ka savā laikā baznīca bija gan zinātnes, gan mākslas kurators, vislabākais piederēja baznīcai, arī mūzika.

Tās ir mesas, rekviēmi, dažādas garīgās kantātes, oratorijas, savukārt Valsts koris "Latvija" daudzus gadu desmitus ir kolektīvs, kurš kopā ar orķestri cēlis lielas formas skaņdarbus.

Svarīgi pieminēt, ka toreiz, kad pirms 27 gadiem aizsākām Garīgās mūzikas festivālu, vasaras festivālu vēl nemaz nebija. Deviņdesmito gadu beigās Rīgā strauji attīstījās tūrisms, viesu bija daudz, Vecrīga bija pilna, bet baznīcas kalpoja vien par apskates objektiem, koncertdzīve teātros, operā un koncertzālēs bija apstājusies, jo mākslinieki bija devušies vasaras atvaļinājumos. Var teikt, ka bijām pirmie, tagad savu festivālu taisa gan opera, gan Nacionālais simfoniskais orķestris.