Anastasija Ļovina iestudējumā "Mātes piens" padomju laika politisko kontekstu un režīma smadzeņu deformēšanas metodes atstāj fonā.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris savu pamatrepertuāru jau vairākus gadus papildina ar visai savdabīgiem priekšnesumiem, kuri ierindojas tā saucamajā aktieru iniciatīvu programmā. Pasākuma būtību veido teātra vēlme atbalstīt tos cilvēkus, kuru radošā enerģija repertuāra ietvaros netiek pilnībā izmantota, kuri grib būt uz skatuves, darboties un kuriem ir ieceres, kas varētu piesaistīt publikas interesi.
Lielākoties tie ir aktieru veidoti mazās formas iestudējumi, kuros ar materiāla izvēli vai tēmas pieteikumu parādās pašu izauklēts skatījums uz dažādām dzīves parādībām vai jautājumiem, kas sabiedrības uzmanību tiecas pievērst vienojošiem faktoriem divu kultūru līdzāspastāvēšanas apstākļos.
Cilvēki, likteņi, notikumi, attiecības, izvēles, rīcība, priekšstati, aizspriedumi, tradīcijas, paradumi – nekas dzīvē nepazūd bez pēdām un viss kopā veido mūsu vēsturi, tādēļ ir svarīgi par to runāt, lai katram būtu iespēja savā apziņā fiksēt to redzespunktu, kas neļauj kropļot vēstures faktus un palīdz izprast kultūru, kurā esi dzimis vai izvēlējies dzīvot.
Anastasijas Ļovinas centieni kaut kā pietuvoties tamlīdzīgai izpratnei ir aizveduši aktrisi līdz Noras Ikstenas daudzslāņainajam romānam "Mātes piens", un viņa ir izšķīrusies piedāvāt plašākai publikai pašas veidotu literārā darba scēnisko lasījumu. Visu romāna sarežģīto struktūru, kurā cieši saaužas vismaz trīs paaudžu sieviešu likteņi, ietilpināt vienā īsā izrādē, protams, nav iespējams, tāpēc
aktrise sava dramatizējuma centrālo līniju balsta uz meitas atmiņu stāstījumu, izmantojot mātes dienasgrāmatas fragmentus.
Sēžot padomju laikus – 20. gs. 70. līdz 80. gadus – nosacīti raksturojošā stūrītī uz skatuves un tērpusies pionieru formā, Anastasija Ļovina uzsāk stāstu par izteikti netipiskām mātes un meitas attiecībām, kas sākas piedzimšanas brīdī, mātei atsakoties barot savu bērnu ar krūti. Tālākais atmiņu kamola ritinājums apstājas pie mātes zīmējumiem, kuros atainota bērna dzimšana, un vijas cauri izvilkumiem no mātes dienasgrāmatas, caur kuriem meita cenšas izprast mātes apsēstību ar darbu un noslēpumaini noslēgto dzīvi un apjaust, vai tajā bija vieta arī mīlestībai pret savu bērnu.
Būdama talantīga ārste, māte visu savu dzīvi ziedo medicīnai, bet studiju laikā Ļeņingradā, saduroties ar padomju varas kroplo realitāti, viņa zaudē iespēju veidot zinātnieces karjeru. Atgriežoties Latvijā, viņas vienīgā alternatīva ir strādāt par ginekoloģi kādā provinces ambulancē un paslepus izmēģināt savus atklājumus apaugļošanas jomā. Lielāko daļu skatuves laika aktrise iestudējumā velta šo mātes darba epizožu atainošanai, pūloties savā spēlē fiksēt tos emocionālos stāvokļus, kas kontrastē ar mātes apātisko izturēšanos pret meitu, tādējādi it kā dodot iespēju visai izrādei kopumā pievērsties tām ētiskajām kategorijām, kuras romāna autore ir ietvērusi mātes piena metaforā, taču iestudējuma veidotāja šo iespēju nav mācējusi vai gribējusi izmantot.
Zināma liekulība okupācijas laikā bija izdzīvošanas jautājums, ja negribēji tikt represēts, vajadzēja vismaz ārēji izlikties, ka tici komunisma idejām, dubultie standarti lēnām un neatlaidīgi iesūcās visos mūsu eksistences slāņos un noteica cilvēku uzvedību publiskajā telpā. Pārkāpt izdzīvošanas instinktiem spēj tikai atsevišķi indivīdi, un tas ir normāli, lai tauta neizmirtu un saglabātu savu identitāti.