Anastasija Ļovina iestudējumā "Mātes piens" padomju laika politisko kontekstu un režīma smadzeņu deformēšanas metodes atstāj fonā.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris savu pamatrepertuāru jau vairākus gadus papildina ar visai savdabīgiem priekšnesumiem, kuri ierindojas tā saucamajā aktieru iniciatīvu programmā. Pasākuma būtību veido teātra vēlme atbalstīt tos cilvēkus, kuru radošā enerģija repertuāra ietvaros netiek pilnībā izmantota, kuri grib būt uz skatuves, darboties un kuriem ir ieceres, kas varētu piesaistīt publikas interesi. 

Lielākoties tie ir aktieru veidoti mazās formas iestudējumi, kuros ar materiāla izvēli vai tēmas pieteikumu parādās pašu izauklēts skatījums uz dažādām dzīves parādībām vai jautājumiem, kas sabiedrības uzmanību tiecas pievērst vienojošiem faktoriem divu kultūru līdzāspastāvēšanas apstākļos. 

Evilena Protektore (no kreisās) un Anastasija Ļovina iejutušās lomās izrādē "Mātes piens".

Cilvēki, likteņi, notikumi, attiecības, izvēles, rīcība, priekšstati, aizspriedumi, tradīcijas, paradumi – nekas dzīvē nepazūd bez pēdām un viss kopā veido mūsu vēsturi, tādēļ ir svarīgi par to runāt, lai katram būtu iespēja savā apziņā fiksēt to redzespunktu, kas neļauj kropļot vēstures faktus un palīdz izprast kultūru, kurā esi dzimis vai izvēlējies dzīvot.

Anastasijas Ļovinas centieni kaut kā pietuvoties tamlīdzīgai izpratnei ir aizveduši aktrisi līdz Noras Ikstenas daudzslāņainajam romānam "Mātes piens", un viņa ir izšķīrusies piedāvāt plašākai publikai pašas veidotu literārā darba scēnisko lasījumu. Visu romāna sarežģīto struktūru, kurā cieši saaužas vismaz trīs paaudžu sieviešu likteņi, ietilpināt vienā īsā izrādē, protams, nav iespējams, tāpēc 

aktrise sava dramatizējuma centrālo līniju balsta uz meitas atmiņu stāstījumu, izmantojot mātes dienasgrāmatas fragmentus.

Sēžot padomju laikus – 20. gs. 70. līdz 80. gadus – nosacīti raksturojošā stūrītī uz skatuves un tērpusies pionieru formā, Anastasija Ļovina uzsāk stāstu par izteikti netipiskām mātes un meitas attiecībām, kas sākas piedzimšanas brīdī, mātei atsakoties barot savu bērnu ar krūti. Tālākais atmiņu kamola ritinājums apstājas pie mātes zīmējumiem, kuros atainota bērna dzimšana, un vijas cauri izvilkumiem no mātes dienasgrāmatas, caur kuriem meita cenšas izprast mātes apsēstību ar darbu un noslēpumaini noslēgto dzīvi un apjaust, vai tajā bija vieta arī mīlestībai pret savu bērnu.

Būdama talantīga ārste, māte visu savu dzīvi ziedo medicīnai, bet studiju laikā Ļeņingradā, saduroties ar padomju varas kroplo realitāti, viņa zaudē iespēju veidot zinātnieces karjeru. Atgriežoties Latvijā, viņas vienīgā alternatīva ir strādāt par ginekoloģi kādā provinces ambulancē un paslepus izmēģināt savus atklājumus apaugļošanas jomā. Lielāko daļu skatuves laika aktrise iestudējumā velta šo mātes darba epizožu atainošanai, pūloties savā spēlē fiksēt tos emocionālos stāvokļus, kas kontrastē ar mātes apātisko izturēšanos pret meitu, tādējādi it kā dodot iespēju visai izrādei kopumā pievērsties tām ētiskajām kategorijām, kuras romāna autore ir ietvērusi mātes piena metaforā, taču iestudējuma veidotāja šo iespēju nav mācējusi vai gribējusi izmantot.

Zināma liekulība okupācijas laikā bija izdzīvošanas jautājums, ja negribēji tikt represēts, vajadzēja vismaz ārēji izlikties, ka tici komunisma idejām, dubultie standarti lēnām un neatlaidīgi iesūcās visos mūsu eksistences slāņos un noteica cilvēku uzvedību publiskajā telpā. Pārkāpt izdzīvošanas instinktiem spēj tikai atsevišķi indivīdi, un tas ir normāli, lai tauta neizmirtu un saglabātu savu identitāti. 

Liekuļošana, kas, starp citu, nekur nav pazudusi arī šodien, tā laika sabiedrībā kļuva par pasargājošu rutīnu, kurai ikdienā lielu uzmanību nepievērsa, taču vienmēr jāatceras, ka tai piemīt spēja saindēt "mātes pienu un tas varēja kļūt arī par rūgtu iznīcības pienu". 

Māte romānā to tieši tā arī apzinājās un liedza pienu savai meitai. Dziļākā būtībā viņas rīcība lasītāja uztverē aktivizē jautājumu par mantojumu (var teikt – arī ģenētiku), ko tauta glabā sevī un nodod no paaudzes uz paaudzi. Nora Ikstena to ļoti smalki ir ievijusi romāna struktūrā un liek mums nopietni pārdomāt, kādu mantojumu tad īsti mēs gribam saglabāt.

Diemžēl izrāde šim romāna aspektam pat nemēģina pieskarties, jo Anastasija Ļovina par sava iestudējuma galveno mērķi ir izvēlējusies atklāt skatītājiem mātes un meitas attiecību izvērsumu ar savstarpējas piedošanas iespējām. 

Kā jau pašu aktieru režisētās izrādēs nereti notiek, viņa uz šo mērķi dodas caur aktierspēlē atdzīvinātiem romāna sižetiskajiem pavērsieniem un situatīviem emociju atblāzmojumiem, bet attiecīgā laika politisko kontekstu un režīma smadzeņu deformēšanas metodes kā saturam maznozīmīgus blakusfaktorus atstāj fonā. 

Atmiņās izstaigājot mātes dzīvi un pārcilājot kopā pavadīto brīžu izjūtas, aktrise uz skatuves zīmē kaut ko līdzīgu viegli saskatāmai temperatūras līknei, kurā atspoguļojas mātes un meitas attiecību "slimības vēsture". 

Stāstījumam nepieciešamās pārejas no viena tēla otrā izrādē ir plūstošas un kopā ar Evilenas Protektores vietām pārāk uzmundrinošo muzikālo atbalstu lielākoties cenšas fiksēt šīs līknes kritiskos punktos, kas veidojas abu personāžu rīcības un dzīvi atainojošo darbību pārklājumos. Meitas pamācošā atbrīvošanās no ideoloģijas žņaugiem (atgadījums ar skolotāju Blūmu) un lēnā virzība uz patiesas brīvības apjausmu scēniskajā stāstā rit paralēli arvien lielākai mātes atrautībai no reālās dzīves, kas beidzas ar viņas izdzišanu īsi pirms atmodas.

Izlemt, ko un kā šajā teatralizētajā romāna lasījumā meitai vajadzētu piedot mātei, katrs var pats. Izrādes finālā akcentētā līdzība ar kāmīti, kas būrī apēda savu bērnu, tikai vēlreiz uzsver brīvības nozīmi jebkura cilvēka dzīvē, 

bet viena pati brīvība vēl neatklāj simboliskā mātes piena patieso jēgu, kas šoreiz būtu jāmeklē tautas dzīvesziņā. 

Pasniedzot mātes atsacīšanos dot savu pienu bērnam kā fizioloģiski neparastu gadījumu vai mīklu, pāri paliek vien pieticīgs romāna motīvu pārstāsts ar saraustītām un neskaidrām tēlu rīcības iekšējām motivācijām, kas tā arī nespēj aizvest skatītāju līdz jautājumam, kuru mums uzdod mātes izvēle un nepiepildītā dzīve.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.