Mūziķe Māra Upmane-Holšteine ir uzrakstījusi atklātu un patiesu grāmatu "Piezīmes uz šaubu malām". Saruna būs par to, bet ne tikai. Māra stāsta par būtisko šajā gadā savā dzīvē. Poproka kultūrā šis bija "Astro’n’out" iznāciena gads – Māras grāmata, jauns "Astro’n’out" albums, lielais koncerts "Arēnā Rīga". Ne katra grupa var pavilkt arēnu. Saruna arī par Māras un Jāņa dēla Ezras ārstniecību, par divu mākslinieku – Māras un Jāņa (Goran Gora) – radošu un sadzīvisku mijiedarbību.
Tikāmies Māras un Jāņa ne tik sen iegādātajā ģimenes īpašumā Rīgā. Kamēr runājām, pa pagalmu darbojās Goran Gora. Māra un Jānis māk muzicēt, bet māk arī saimniekot, piemēram, tikt galā ar rēķiniem, ieņēmumu dienestu, amortizatoriem un tekošu jumtu. Pirms manis nupat ciemos ir bijis skursteņslauķis. Vai pie pogas pieķēri? – jautāju Mārai. Nē, – saka Māra, – viņam nebija pogu. Mājiņa nav liela, ģimenē ir trīs bērni, kuri mēdz sarīkot jezgu. Tāpēc Jānis un Māra pārveidoja garāžu par darba studiju, kur var strādāt mierīgāk. Tur arī dzērām tēju un runājāmies.
Gads tūliņ beigsies. Vai varam rezumēt, kas tavā dzīvē šogad būtisks ir noticis? Gan darbos, gan nedarbos, gan personīgajā dzīvē?
Šajā gadā svarīgākais – ar Ezru patiešām noslēdzām leikēmijas ārstēšanās posmu! Teju gads pagāja pamatārstēšanā slimnīcā, tad ir uzturošā terapija – mājās, kopā ar slimnīcu bija divi gadi. Tātad mazliet vairāk par gadu mājās zāles. Un tad ir šis nosacīti riskantais posms, kurā tu vēro, kā ķermenis tiek galā bez uzturošajām zālēm. Fonā man visu laiku ir tāds neliels nemiers – bet kā tur tagad bez tām zālēm būs? Un tad es pēkšņi dakteres kabinetā sapratu, ka šis ir tas nogrieznis, šis ir tas mirklis: mēs izturējām tos septiņus mēnešus, riska posmu, un dēls ir super stiprs un priecīgs. Un, protams, tās pārbaudes arī. Mani nervi tur uzdeva, bet es teiktu, ka tas bija lielākais notikums šogad, mēs pabeidzām vienu posmu.