20 °C
Līdz janvāra beigām Liepājas muzejā apskatāma izcilā tekstilmākslinieka Egila Rozenberga personālizstāde "Transfigurācija". Caur šo tēmu mākslinieks skatītājus uzrunā jau pēdējos piecus gadus, to aizsākot Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā rīkotajā izstādē (2018) ar tādu pašu nosaukumu.
Šogad izstādītajos darbos "Transfigurāciju" var skaidrot trejādi – pirmkārt, to asociējot ar Bībeles teiku par Kristus apskaidrošanu, otrkārt, apzīmējot sajūsmas pilnas, cildinošas pārmaiņas, un, treškārt, pētot ārējās formas maiņu – metamorfozi.
"Latvijas Avīzes" sarunā ar mākslinieku Egilu Rozenbergu – par darbu tapšanu, izmantotajām tehnikām un to vēstījumu.
Jūsu gobelēnos vienmēr ieausts kāds stāsts. Par ko stāsta izstāde "Transfigurācija" Liepājā?
E. Rozenbergs: Tā vēsta par mūsu laiku, cik tas ātrs, straujš un trauksmains. Domājot par izstādes veidošanu, sākumā doma bija radīt darbu kopumu, kuri visādā ziņā būtu tipiski mūsu laikam, turklāt to vēlējos paust gan satura, gan formas ziņā. Pirmā ideja bija pievērsties mikroshēmu plāksnēm, jo tajās saskatīju tipisku dizainu mūsu laikam, kas tik ļoti saistīts ar elektronisko industriju. Visas šīs elektroniskās lietas mūs pavada ik dienu, sākot no senākiem radioaparātiem un magnetofoniem, tad nāca datori, un tagad mikroshēmas vai ikkatrā lietā, ko lietojam. Tā man radās doma mēģināt atšifrēt šīs slepenās zīmes, kas ietvertas elektroniskajos objektos; atradu, ka tie ir interesanti simboli, kas tipiski tikai mūsu laikam. Turklāt šīs zīmes un simboli, un arī pats dizains jau lēnām sāk izzust, jo, sadalot mikroshēmas, tās pārvēršas ļoti sīkās detaļās, kurās vairs nav nekāda vizuāla efekta.
Var teikt, ka mani darbi tapa kā mikroshēmu slepenās dzīves pētījums, kas dod apjausmu, kā mūsu laikmets aiziet, pazūd nebūtībā.
No otras puses, paralēli sāku domāt, ka vajadzētu pievērsties mūsdienīgiem materiāliem, darbā pamazām atsakoties no tipiskajiem lina, vilnas un citiem, un vēlējos pamēģināt radīt no sintētiskiem materiāliem – poliestera un polipropilēna, neilona, akrila un vēl citiem. Sākumā pievērsos materiālu meklēšanai un atklāju, ka no senākiem laikiem mājās palicis diezgan daudz video (VHS) kasešu, ar kurām tagad īsti vairs nezinām, ko darīt, jo šī aparatūra šodien netiek lietota. Tiesa, kādreiz šīs kasetes bija vērtīga lieta, bet nu jau sen vairs nesaprotam, vai tās beidzot nevajadzētu mest ārā, tām vairs nav pielietojuma. Pamēģināju, vai no to lentēm nevarētu aust, un izrādījās, ka, iepriekš tās sašķetinot, iespējams aust tīri labi, lielākai stingrībai vēl gan pievienoju arī kādu sintētisku diegu.
Ja šīs lentes ražotas no poliestera, vai no video lentēm darinātus darbus vispār vairs var saukt par gobelēniem? Tie liekas pārāk tālu atkāpušies no vēsturē pazīstamajiem Francijā izgatavotajiem mākslas audumiem.
Tie ir tekstilmākslas objekti, patiesībā jau Latvijā lietotais nosaukums "gobelēns" ir nosacīts, jo to bieži lietojam kā sinonīmu tekstilmākslai. Protams, tas nav gobelēns klasiskā izpratnē, precīzi būtu teikt – šķiedras mākslas objekti. Tas gan vairāk neizklausās tik cēli, bet patiesāk gan, jo šie materiāli jāsauc par šķiedrām, tie nav ne diegi, tā nav dzija, nekas tāds, kas būtu atpazīstams tradicionālā izpratnē. Jauno materiālu izvēle ir ļoti plaša, piemēram, Lietuvā atradu uzņēmumu, kurš ražo sintētiskos materiālus, tur iegādājos nešķetinātu jēlmateriālu, gan spoles, gan arī dažāda resnuma auklas. Manam darbam ir ļoti būtiski, ka šos poliestera materiālus iespējams dziļi iekrāsot visdažādākajās krāsu niansēs.
Ķīmiskos terminos runājot, arī videokasešu lentes ir poliesters, tātad – tas pats materiāls, ko ļoti daudz lietojam audumos, gandrīz visu mūsu valkātajām jakām daļa, ja ne pat simt procentu lietotā auduma ir poliesters. Tātad
poliesters tik tiešām ir ļoti tipisks mūsu laika materiāls. Tā iesākumā radās vairāki darbi, bet man bija nepieciešams šo materiālu iegūt vairumā, jo cerēju izveidot veselu izstādi.
To meklējot, uzdūros man ļoti noderīgai informācijai – tieši tolaik Francijas institūta toreizējais direktors Žils Bonvials bija nolēmis "norakstīt" visu institūta rīcībā esošo videokasešu bibliotēku. Viņi bija priecīgi tās nodot maniem mākslas darbiem, es biju tikpat priecīgs, ka varu tās iegūt. Tā izejmateriāls darbam papildinājās par vairākiem simtiem kasešu un līdz ar to iecerētajai izstādei bija pietiekamā apjomā.
Varbūt mākslinieciskai iedvesmai kalpoja arī franču filmu stāsti, to nosaukumi?
Kasetēs bija pēdējo piecdesmit gadu franču filmas, dažas ļoti pazīstamas, starp vecākajām atradu "Pēdējais tango Parīzē", starp jaunākajām bija filma "Zils ir vissiltākā krāsa". Rodoties darbiem, paralēli radās arī to nosaukumi, un, tā kā strādāju ar filmām, katram darbam atradu piemērotāko no šiem franču filmu nosaukumiem. Domāju, ka, manis radītajā darbā meklējot filmas nosaukumu, skatītājiem var izvērsties interesants vērošanas process. Tiesa, manos darbos nav attēloti kādi reāli tēli no filmām, bet tomēr iespējams iedomāties abstraktus elementus, kuri veido zināmu saikni ar filmu.
Vecu videolenšu izmantošana mākslas darbiem turklāt ir arī dabai draudzīga, mūsdienām tik svarīgā materiāla otreizējā izmantošana…
Arī tā var skatīties uz šiem darbiem. Tos veidojot, esmu izmantojis arī jaunības laika lenšu magnetofonu audiolentes, toreiz taču it visa Rietumu mūzika bija lentēs, kasetēs. Izmantoju savus gadu gaitā sakrāto slaveno grupu ierakstus, darbos ieaudu slavenās dziesmas gan no "Beatles", gan "Pink Floyd", gan "Rolling Stones", gan vēl citiem.
Jūsu vārds izskan kopā arī ar mākslinieku pili Zvārtavā, tās atjaunošana arī ir jūsu laika zīme, kura paliek vēsturē.
Tagad gan vairs neesmu saistīts ar Zvārtavu, mans laiks bija no 1995. līdz 2005. gadam. Ar Zvārtavas pili manā dzīvē saistās īpašs periods. Šim objektam pieķēros, jo bija žēl, ka tas pamazām iet bojā. Tā kā tas bija Mākslinieku savienības īpašums, uzskatīju, ka, lai gan laiki sarežģīti, kaut kas jādara, jāizgudro. Organizējām simpozijus, konferences, radošās darbnīcas, protams, lai to varētu darīt, bija jārūpējas arī par pašu pili. Veicām atjaunošanas darbus, tehniskos uzlabojumus, restaurāciju. Tā kā pils ir vēsturisks objekts, celta 1881. gadā, bija salīdzinoši vieglāk piesaistīt līdzekļus, saņēmām finansējumu gan no UNESCO, gan Ziemeļvalstu padomes un citiem, varējām gan atjaunot apkuri, gan paveikt daudzus citus darbus. Arī katrs no mūsu organizētajiem simpozijiem zināmā mērā bija saistīts ar to, lai uzlabotu pils stāvokli, atceros, ļoti aktīvi Jāņa Poļaka vadībā strādāja koktēlnieki, viņi pilij radīja mēbeles. Tas bija interesants, iedvesmojošs un radošs process, nenožēloju nevienu dienu, ko tur pavadīju.
Aprakstot izstādi, pieminējāt mūsu laiku, kurš, iespējams, atstās pavisam maz lietisko vēstures pierādījumu. Tomēr nu šīs pēdējo desmitgažu gaistošās tehnikas nākotnei saglabāsies jūsu mākslas darbos.
Katram periodam ir savas zīmes, simboli, pēc kuriem to atpazīstam, raugoties simbolos un mākslas darbos, atpazīstam gan Seno Romu, gan Ēģipti un Grieķiju. Tieši tāda bija mana doma – mēģināt radīt vizuālu tēlu, kas saglabātu mūsu laiku, to periodu, kuru esam nodzīvojuši.
