"Paliek tikai ciedri" — šodien īpaši aktuāla grāmata

Šī brīža globālajā politiskajā ainavā, kur spriedze un nestabilitāte ir kļuvušas par ikdienu, literatūra iegūst īpašu nozīmi kā spogulis, kas atspoguļo sabiedrību un palīdz saprast pasaules notikumus caur katra individuālo pieredzi.

Šajā kontekstā romāns Pjēra Jaravāna romāns "Paliek tikai ciedri" ir ne tikai izklaidējoša lasāmviela, bet arī īpaši aktuāls darbs, kas ļauj lasītājiem iegrimt ne tikai vēsturiskajos notikumos, bet arī izdzīvot to kopā ar romāna autoru.

Pjērs Jaravāns (Pierre Jarawan) ir dzimis Jordānijā 1985. gadā un trīs gadu vecumā ar ģimeni pārcēlās uz Vāciju. Viņa tēvs ir libānis, bet māte – vāciete. Savos darbos Pjērs Jaravāns dziļi un izjusti apraksta cilvēka iekšējo pasauli un sevis meklējumus, saskaroties ar sarežģītām situācijām. Iedvesmu tekstam sniedz paša ģimenē piedzīvotais un kultūras identitāte.

Oktobra sākumā, grāmatas autors viesojās Latvijā, viesošanās laikā viņam bija iespēja tikties ar Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas audzēkņiem un pastāstīt par savu darbu, Libānu un rakstnieka profesiju.  Kā arī, Gētes Institūtā Rīgā, tikties ar tulkotāju Irēnu Gransbergu un svinīgā gaisotnē atvērt grāmatu Latvijas lasītājiem.  Grāmatas atvēršanas laikā Pjērs Jaravāns ne tikai iepazīstināja lasītājus ar romānu "Paliek tikai ciedri", bet arī dalījās ar savu pieredzi un stāstījumu par Libānu. Autora prezentācija ne tikai vizualizēja romānu, bet arī veicināja dziļāku izpratni par romāna galvenajām vadlīnijām no politiskā aspekta. 

"Paliek tikai ciedri" ne tikai atklāj Libānas vēstures bagātību, bet arī aicina lasītājus emocionālā ceļojumā. Autoram ir izdevies savienot pasaules notikumus ar sava personīgā stāsta vadlīnijām, radot romānu, kas aizrauj, aizkustina un paliek lasītāju prātos ilgi pēc pēdējās lapas.

Ko par romānu saka grāmatu blogeri

Grāmatu blogere Zane Berce “Šī grāmata noteikti ierindosies šī gada top 10, ja vēl neesat pamanījuši šo Latvijas Mediji jaunumu, kas caur bērna un vēlāk pieaugušā acīm stāsta par bēgļu dzīvi un Libānas vēsturi, noteikti iesaku. Bija interesanti ieskatīties bēgļu ģimenes atvases izpratnē par savu kultūru, kuru viņš nav piedzīvojis, bet tikai sajutis caur savu vecāku pieredzes prizmu un stāstiem. Kaut arī puisis ir vācietis, viņa krūtīs pukst libānieša sirds, tā pukst tik skaļi, ka viņš sāk zaudēt savu identitāti. Šajā grāmatā man patika viss – tulkojums, stāsts, vēsturiskais aspekts un Libānas vēstures atstāsts un mūsdienu Libānas skati, tas, kā tika attēlota reliģija, beigas (kas mani pārsteidza, bet šķita ļoti iederīgas), kā arī autora valoda, kas raiti pavada lasītāju caur lappusēm, kā arī grāmatas varoņi. Personāži šoreiz attēloti ļoti spilgti un atmiņā paliekoši”. 

Grāmatu blogere Sandra Koka: “Aiz katras valstiskās traģēdijas slēpjas indivīda personīgās ciešanas. Bērzu birze- izsūtītie latvieši uzturēja dzīvu piederību Latvijai caur bērzu birzi. Pjēra Jaravāna grāmatai cauri vijas libāniešu piederība majestātiskajiem ciedriem, kas paliks dzīvot arī pēc tam, kad neviens cilvēks vairs nebūs uz zemes”. “Paliek tikai ciedri” vietām aizlauž gabaliņu sirds, aizņemoties uz neatdošanu, kārtējo reizi apliecinot, cik nežēlīgi ir cilvēki, parādot, ka karam ir neskaitāmas sejas, viena par otru kropļaināka. Sarežģīta, smagnēja, emocionāli nospiedoša grāmata, kas apliecina, ka aiz katra vienpersoniska lēmuma slēpjas neskaitāmi tuvinieki, kas kā domino kauliņi gāžas līdzi pirmajam notriektajam”.