No 5. septembra līdz pat mēneša beigām Latvijā norisinās tradicionālās Dzejas dienas. Katru septembri mūsu valstī norisinās Dzejas dienu pasākumi, kuros publikas priekšā dzejnieki lasa savu dzeju. Pirmo reizi tas notika pirms 58 gadiem, kad 1965. gada 11. septembrī pašreizējā Esplanādē, padomju okupācijas laiku Komunāru parkā, atzīmējot Raiņa 100. dzimšanas dienu, tika atklāts dzejnieka piemineklis. Pasākums bijis savam laikam neparasts un iedvesmojošs, un, lai gan runas teikuši arī partijas funkcionāri, militārpersonas, rūpnīcu jaunatne, dzejnieki saskatījuši savu iespēju uzrunāt Latviju.
Kādas Dzejas dienas ir šogad un vai tās joprojām būtiskas publikai, "Latvijas Avīze" jautāja rakstniekam, žurnālistam, Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem.
Kādas ir šī septembra Dzejas dienas, ar ko tās atšķirsies no iepriekšējiem gadiem?
A. Jundze: Skatoties programmā, iespējams gan, ka daži pasākumi atkārtojas no gada uz gadu, tomēr, neraugoties uz veco nosaukumu, katru gadu pats svarīgākais ir cits saturs, jo arvien piedalās citi autori. Šobrīd jūtu, kā Dzejas dienas transformējas, turklāt paaudžu nomaiņa notikusi ne vien starp dzejniekiem, arī klausītājos un skatītājos ienāk jauna paaudze, tie, kuri vien pirms dažiem gadiem vēl gāja skolā. Manuprāt, šī ir ļoti laba maiņa, liekas, Dzejas dienas tiek tiešām gaidītas, jaunie dzejnieki vēlas uzstāties, viņiem ir savas idejas, turklāt arī domas par jaunām iespējām, kā uzrunāt publiku.
Tomēr pats galvenais – Dzejas dienas tik tiešām gaida un grib, jau esmu sacījis, ka notikums dzīvos tik ilgi, kamēr dzejnieki tās gribēs, ja tas vairs tā nebūs, tad gan Dzejas dienas izbeigsies, ja viņi grib, tad viss kārtībā.
Grib jau ne tikai dzejnieki, grib arī klausītāji, bet vienlaikus uztraucamies, ka jaunieši arvien mazāk lasa…
Pētījumi pierāda, ka grāmatas tiešām lasa arvien mazāk, krītas arī to tirāžas, bet tas nav nekas jauns, dzejnieki jau pēdējos trīsdesmit gadus nav pārāk lutināti ar to, ka viņu rakstīto kāds daudz lasītu un tas tiktu izdots lielās tirāžās, līdz ar to mūslaiku dzejnieki pie šīs situācijas jau sen pieraduši. Jāsaka gan, ka grāmatas tomēr iznāk, nav jau tā, ka nelasa gluži neviens, neviens negrib dzirdēt un neviens neklausās. Tomēr dzejas lasīšana Dzejas dienās ir atšķirīga, tā izpaužas arī kā prasme uzrunāt klausītāju, jo viena lieta ir pašam paņemt dzejoļu grāmatiņu un mēģināt lasīt bez, iespējams, dzejolim vajadzīgā noskaņojuma. Aizejot uz pasākumu, dažkārt notiek negaidītais: var izdzirdēt tekstu, kuram iepriekš pat nav pievērsta uzmanība, bet autora unikālajā un neatkārtojamajā izpildījumā tas uz klausītāju atstāj milzīgu iespaidu.
Arī mana pieredze, atmiņas par dažādu gadu Dzejas dienām liecina par to pašu – atmiņā palikusi tieši spilgtā uzstāšanās, balsis, intonācijas, varbūt pat neatceros dzejoļu tekstos teikto, vien dažus vārdus, bet labi atceros, kā uzstājās Amanda Aizpuriete, kā runāja Knuts Skujenieks. Tādus mirkļus varētu atsaukt daudz, katrs klausītājs aizejot un ieklausoties paņem ko savu un mēģina to saprast. Dzejas klausīšanās autoru izpildījumā ir unikāla pieredze, un Dzejas dienas ir unikāla iespēja šo pieredzi iegūt.
Turklāt dzeja skan latviešu valodā. Vienlaikus – to klausās arī tie jaunieši, kuri, pēc vispārējiem spriedumiem, sarunās bieži izmantojot angļu vārdu iestarpinājumus, latviskais vārdu krājums viņiem esot nabadzīgs.
Neapšaubāmi, stāsti, ka jaunieši angliski vien runā, bieži atbilst patiesībai, bet arī agrāk bija mode runāt krieviski, vai tāpēc latviešu valoda kur pazuda?
Periodi bijuši dažādi, savulaik arī Veidenbaums smējās par Rīgas izglītotajiem jaunekļiem, kuri, paši pusi nesaprazdami, ģimnāzijā buldurējuši briesmīgā vācu valodā.
Lietas nevajag pārspīlēt, viļņi bijuši un būs, viss ir pārdzīvojams.
14 °C
