Partly cloudy 8 °C
C. 18.04
Jadviga, Laura
Dobeles Pašvaldības policijas priekšnieks Jānis Fecers (no kreisās), Zemessardzes 51. kājnieku bataljona komandieris Aivis Vācers, Dobeles novada domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis un Dobeles novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks, Civilās aizsardzības komisijas loceklis Aldis Lerhs. Aivis Vācers teic: "Zemessardzes bataljonu novadu apvienošanās ietekmēja pozitīvi."
Dobeles Pašvaldības policijas priekšnieks Jānis Fecers (no kreisās), Zemessardzes 51. kājnieku bataljona komandieris Aivis Vācers, Dobeles novada domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis un Dobeles novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks, Civilās aizsardzības komisijas loceklis Aldis Lerhs. Aivis Vācers teic: "Zemessardzes bataljonu novadu apvienošanās ietekmēja pozitīvi."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Pēc administratīvi teritoriālās reformas, kad 2021. gada jūlijā darbu sāka 43 pašvaldības agrāko 119 pašvaldību vietā, arī Dobeles novads kļuva lielāks – to apvienoja ar Auces un Tērvetes novadu.

Pirms apvienošanas citu pagastu ļaudis uztraucās, ka var palikt zaudētājos – tā teikt, jo tālāk no centra, jo tālāk no sirds. Cilvēki bažījās – vai dos naudu lauku ceļiem, vai skolu atstās, vai vietvara par mums atcerēsies? Patlaban arī drošības jautājumi ir sabiedrības un amatpersonu rūpju lokā. Kas mainījies, Dobeles novadam paplašinoties, kā ļaudis jūtas pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos? Vai policija, glābēji attālākajos pagastos ir sasniedzami? Par šiem un citiem jautājumiem "Latvijas Avīzes" rīkotā diskusija. Tajā piedalās Dobeles novada domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis, Dobeles novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks, Civilās aizsardzības komisijas loceklis Aldis Lerhs, Dobeles pašvaldības policijas priekšnieks Jānis Fecers, Zemessardzes 51. kājnieku bataljona komandieris Aivis Vācers, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Rietumzemgales iecirkņa priekšnieks Raimonds Karlsons, Auces iedzīvotājs, mājražotājs, viesnīcas dežurants Ilmārs Reimanis, Auces iedzīvotāja, uzņēmējdarbības konsultante Svetlana Jarmoļiča, Tērvetes pagasta iedzīvotājs, uzņēmuma "Sigus-B" pārstāvis Raitis Briedis.

Kas mainījies pēc tam, kad Dobeles novadam pievienoja Auces un Tērvetes novadu, kā ļaudis jūtas pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos?

Dobeles novada domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis.

I. Gorskis: Atļaušos precizēt. Nevis Tērvetes un Auces novads tika pievienoti Dobeles novadam, bet apvienojās trīs vienlīdzīgi novadi. Un tas arī bija un ir izaicinājums: trim novadiem, trim patstāvīgām kopienām, kas bija veidojušas savu dzīvi, savu struktūru, izvēlējušās savas prioritātes, tagad jāvienojas, saprotot kopējās vajadzības un noskaņojumu. Paies vēl kādi pieci gadi, kad visi domāsim kā par vienotu novadu, par kopējām vērtībām, nebūs "mēs – jūs", tostarp arī par drošības jautājumiem.

Mūsu kā politiķu uzstādījums: drošība ir viena no novada prioritātēm. Citās jomās pašvaldības darbinieku skaits ir samazinājies, bet pašvaldības policijā tas ir audzis. Izveidots koordinācijas centrs, ir diennakts dežūras visa novada teritorijā. Tas ir pareizi, jo diemžēl Valsts policija reģionos kļuvusi vājāka. Agrāk Valsts policijas iecirknis bija Aucē, vēl agrāk – katrā pagastā bija iecirkņa inspektors. Šobrīd ir citādi un ļaudīm liekas, ka drošība ir attālinājusies, tāpat kā novada vadība. Tāpēc jāatjauno sajūtas, ka policija ir tepat – sauciena attālumā un ātri būs klāt un palīdzēs. Līdzīgi jābūt arī par citiem jautājumiem.

Un kā tad ir: izdevies vai viss vēl ir, kā saka, procesā?

Līdz galam vēl nav izdevies. Pašiem jau arī jāsaprot, kādā sfērā kas ir labākais modelis, vēl notiek meklējumi.

Skaidrs. Centrālā vara ir runājusi. Tagad došu vārdu cilvēkiem no vietām.

R. Briedis: Kā tērvetnieks varu teikt – tad, kad novadus apvienoja, bija sajūta, ka esam pamesti. Tērvetē visu taisa ciet, visi ceļi nu ved uz Dobeli. Pašvaldības policiju nemanīju. Bet tagad tās ekipāžas redzu katru otro dienu. Un arī sajūtas uzlabojušās – centrs, Dobele, nav mūs pametis. Diemžēl pasta Tērvetē vairs nav. Mazāk redzama Valsts policija.

Vai Tērvetes novadam labāk nebija apvienoties ar Jelgavas novadu? Pastāvēja jau arī tāds variants.

Vēsturiski, padomju gados, Tērvete bija Dobeles rajona sastāvā un bija pierasts, ka centrs ir Dobele, darīšanas un dzīve lielākoties veda uz turieni. Mana ģimene, paziņas un draugi bija pret pievienošanos Jelgavas novadam.

Auces novadam gan nebija kur likties... Auce man vienmēr likusies maza, sakopta, lepna pierobežas pilsēta. Esat samierinājušies, ka neesat vairs paši par sevi? Bija jau arī protesti, iesniegums Satversmes tiesā.

S. Jarmoļiča: Pretestība bija, bet tā rimusi – vismaz pēdējo gada laikā neesmu neko dzirdējusi. Liela nozīme ir tam, ka pašreizējais novada vadītājs ir no Auces.

Ilmārs Reimanis: "Pašvaldības policija ļoti ātri atbrauca, kad izsaucu."

I. Reimanis: Atceros, kad bija Auces pašvaldības policija, lija lietus vai sniga sniegs, pašvaldības policists staigāja pa pilsētu. Jaunieši, kam prātā bija blēņas, no viņa izvairījās un baidījās. Tagad es redzu, ka brauc policijas automobilis – mazāk gan vakara stundās. Strādāju par nakts dežurantu Vecauces studentu viesnīcā. Vietējie puiši nāk skatīties meitenes, tāpēc visādi gadās. Cenšos gan pats tikt galā, bet nācies zvanīt arī pašvaldības policijai. Tur man reiz atbildēja: labi, aizsūtīsim ekipāžu, bet tur neviena vairs nebūs, būsim tikai degvielu iztērējuši. Atsūta jau to ekipāžu, protams, bet neviena nemiera cēlāja vairs nav.

Pēc pusgada atkal – kādi trīsdesmit vietējie uzmācas, kopā ar studentiem, pasniedzējiem trīs reizes dzinām projām, bet brieda kautiņš, tāpēc atkal izsaucu pašvaldības policiju. Ļoti ātri atbrauca un vietējie tumsā pamuka. Mīnuss tas, ka policisti nebija vietējie: ja tādi būtu, tad zinātu vecākus, kur katrs dzīvo, aizbrauktu ciemos.

Labi, ka savu pasta nodaļu vismaz pagaidām esam nosargājuši. Tāpat viss kārtībā ar pašvaldību lietu kārtošanu: uz vietas pārvaldē vai sēžot pie datora. Bet problēmas ir ar ģimenes ārstiem.

Reklāma

S. Jarmoļiča: Ar pašvaldības policiju viss kārtībā. Staigāju no rīta ar suni un policiju redzu. Arī, kad notiek pasākumi, policisti ir klātesoši un jūtamies droši.

Kāds mans Auces paziņa tieši par to sūdzējās. Staigājis ar mazu sunīti, piebraukusi policija un brīdinājusi, ka nav pavadas. Paziņa man izteica neizpratni par policijas nelietderīgi tērētiem līdzekļiem un kas maksā par šādiem nesaprotamiem gājieniem.

Saprotams gājiens gan. Man ir liels suns, un, kad tas mazais suns pieskries pie mana suņa, tad gan būs problēmas...

Par pašvaldības policiju ir dažādi viedokļi. Kā jūs kā priekšnieks tos komentētu, un kāda ir kopējā situācija?

J. Fecers: Mēs esam 26 darbinieki. Uz mūsu koordinācijas centru jebkurā diennakts laikā cilvēki var zvanīt par visām problēmām, un mēģinām palīdzēt. Vienlaikus mūs stingri regulē likums, piemēram, nevaram tā vienkārši ieiet jebkurā mājā un tur ko regulēt un kārtot. Cauru diennakti patrulē divas automobiļu ekipāžas. Viena lielākoties Auces apkaimē, otra – Dobeles un Tērvetes pusē. Cieši sadarbojamies ar Valsts policiju un Zemessardzi.

Lai cilvēki redzētu, ka pašvaldības policisti maršētu pa ielām, tam nepieciešami lielāki resursi. Mēs vairāk orientējamies uz videonovērošanas attīstību: novadā ir 200 kameras, tajā skaitā lauku teritorijā uz lielajiem ceļiem un krustojumiem. Mēs daudz ko nofilmējam. Katru otro trešo dienu mēs sazināmies ar Valsts policiju par dažādiem notikumiem. Nesen, piemēram, pieķērām lietuviešus, kuri ar viltotiem automobiļa numuriem degvielas uzpildes stacijā ielēja degvielu un nesamaksāja.

Jūs vadāt pašvaldības policiju kopš 2009. gada. Kā mainījusies pārkāpumu struktūra šajā laikā?

Nekā. Pirmajā vietā joprojām alkohola lietošana un atrašanās reibumā sabiedriskā vietā. Otrajā un trešajā vietā nepilngadīgo un ceļu satiksmes pārkāpumi – piemēram, pēc izmaiņām likumos tagad varam fiksēt arī luksoforu signālu un norādījuma zīmju neievērošanu. Varam pat strādāt ar fotoradariem, bet tas ir dārgs pasākums un pagaidām ar to nenodarbojamies. Kopumā tērvetnieki un aucenieki no pašvaldību apvienošanās ir ieguvuši, jo pirms tam pašvaldības policija tur diennakts režīmā nestrādāja. Aucē bija pieci pašvaldības policisti, Tērvetē – divi.

Valsts policija nemitīgi tikusi reformēta, regulāri tās problēmas tiek apspriestas. Kāda ir situācija Dobeles novadā?

Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Rietumzemgales iecirkņa priekšnieks Raimonds Karlsons.

R. Karlsons: Pozitīvi, ka kriminālnoziegumu skaits samazinās: zādzības, laupīšanas, mantas bojāšana, dažādi noziegumi uz ielas. Protams, tas daļēji saistāms ar to, ka iedzīvotāju kļūst mazāk, un noteikti arī tāpēc, ka mainās paaudzes un uzlabojas attieksme pret likumpārkāpumiem.

Es saprotu, ka daudzi iedzīvotāji vēlas, lai policisti vienmēr būtu tuvumā un redzami, bet diemžēl trūkst darbinieku. Pēc štatu sarakstiem – ap 30 procentiem, bet ikdienā, ņemot vērā slimošanas un cita veida prombūtnes dēļ – 50 procenti.

2022. gada nogalē apvienoja Tukuma un Dobeles iecirkņus, izveidojot Rietumzemgales iecirkni. Ar darbiniekiem, kas reaģē uz notikumiem, trūcīgāk ir Dobelē, tāpēc uz šejieni bieži brauc strādāt un patrulēt tukumnieki, bet ar izmeklētājiem atkal ir otrādi. Ar prioritātēm – cīņu ar vardarbību, smagiem noziegumiem – tiekam galā.

Tie laiki, kad katrā pagastā bija milicis vai policists, vairs nekad nebūs. Iedzīvotāju skaits arī samazinājies: tagad Tukuma un Dobeles novadā ir apmēram tikpat iedzīvotāju, cik pirms gadiem divdesmit Dobeles rajonā.

Par ko jums ļaudis sūdzas?

Par ceļu satiksmes uzraudzību. Dobeles novadā mums būtu jābūt trim pastāvīgiem norīkojumiem, bet varam nodrošināt vienu, labākā gadījumā – divus norīkojumus.

Reklāma

Kā saprotu, beidzot tikts galā ar traktoru un zemnieku saimniecību apzadzēju bandām no Lietuvas, kas vēl pirms dažiem gadiem bija ļoti aktuāls jautājums.

Paldies kovidam, kad cilvēkiem bija ierobežojumi uzturēties ārā, ko pastiprināti kontrolēja policija, robežsardze. Pa zagļu reidam gadās arī tagad, bet ne masveidā.

Viens ir iekšējā drošība, bet diemžēl jārunā arī par ārējo drošību. Diez vai kāds no mums vēl pirms dažiem gadiem domāja, ka tagad mēs te, 2024. gadā, sēdēsim un nopietni runāsim par bunkuriem, ko darīt, ja bumbas kristu, un kā vispār rīkoties reāla kara gadījumā, tā saucamajā X stundā. Izstudēju jūsu novada civilās aizsardzības plānu, kurā ir 19 dažādas milzīgas nelaimes paredzētas un kā katrā gadījumā katrai iestādei rīkoties, un par ko katrs atbild: sākot no dabas un tehniskām katastrofām (pieļauts, ka Dobeles novadā pat radioaktīvs kosmosa kuģis var nogāzties) un beidzot ar konvencionālu karadarbību. Plānā arī aprakstīts, ko darīt iedzīvotājiem, kur pulcēties, ko gaidīt, kā iegūt informāciju.

I. Gorskis: Jā, šo plānu visi var lasīt, bet visa tur nav – militārajai sadaļai ir ierobežota pieejamība. Man gan ir jautājums – un to mēs runājam arī valdības līmenī –, vai pašvaldību vadītājam viss par militāriem plāniem un noslēpumiem jāzina.

Jums taču nav bijušas problēmās ar Valsts drošības dienesta kā dažam citam pašvaldības vadītājam?

Nav. Bet jautājums ir, vai spēšu saglabāt noslēpumu, ja ienaidnieks mani noķer. Varbūt ir lietas, par kurām, jo mazāk cilvēku zina, jo labāk.

A. Lerhs: Cilvēki interesējas par patvertnēm. Tās ir apzinātas, un vajadzības gadījumā cilvēki par tām uzzinās.

Ir labiekārtoti bunkuri?

A. Lerhs: Protams, nav. Parādiet vienu vietu Latvijā, kur tāds ir. Kaut gan... Viens mums tomēr ir: Īles nacionālo partizānu bunkurs mežā (smaida)...

I. Gorskis: No Ukrainas pieredzes varam mācīties, ka daudz cilvēku iet bojā, dodoties uz patvertni.

Ukrainā ir daudz lielu pilsētu, blīvi apdzīvotu vietu, kuras nav salīdzināmas ar Dobeli un Dobeles novadu.

Jā, tāpēc pie mums ir diskusijas, vai mums vajag patvertnes un, ja vajag, tad cik lielas.

Gribētu pajautāt cilvēkiem no vietām: jūs zināt, ko darīt stundā X?

Raitis Briedis: "Sajūtas uzlabojušās – centrs, Dobele, nav mūs pametis."

R. Briedis: Slēdzu iekšā radio un klausos.

Šogad 5. janvārī uz dažām stundām Latvijas Radio visas programmas pārtrauca savus raidījumus. Skanēja tikai mūzika. Labi, ka internets darbojās un ātri noskaidrojās, ka ir tikai neliels ugunsgrēks. Bet ja pēkšņi ne tikai visi radio vairs neskan, bet arī televīzija nerāda, interneta nav un arī mobilais telefons vairs nestrādā?

A. Vācers: Latvijas Radio komunikācija ugunsgrēka laikā ar sabiedrību nebija veiksmīga. Tas ir analizēts un atzīts. Mums, kas runā vai vada sabiedrību, jābūt gataviem šādām situācijām.

A. Lerhs: Dobeles novada pašvaldībai ir izveidota arī mobilā lietotne, kur var iegūt informāciju. Protams, ar nosacījumu, ka mobilie sakari darbojas. Vēl pašvaldības policija un pašvaldības darbinieki apbraukās apdzīvotās vietas un informēs arī cilvēkus, kuri nespēj par sevi parūpēties.

Sava loma ārkārtas situācijās noteikti būs arī Zemessardzei.

A. Vācers: Zemessardzes bataljonu novadu apvienošanās ietekmēja pozitīvi. Pirms tam es strādāju ar septiņiem novadiem, pēc reformas – ar diviem, Dobeles un Tukuma, līdz ar ko darbs rit raitāk un racionālāk. Bataljona dislokācijas vieta ir Dobelē.

Reklāma

Runājot par ģeopolitisko situāciju, vienmēr esmu centies ļaudis mierināt. Šobrīd Latvijai nav tieša militāra apdraudējuma. Zemessardze mācībās "Pilskalns" atstrādājusi sadarbību ar pašvaldībām, policiju, citām iestādēm. Civilās aizsardzības plānā gan laikā, gan telpā secīgi noteikta sadarbība un resursi ārkārtas situācijās. Tas ir sabiedrībā pieejams un izlasāms.

Daudz tiek runāts par patvertnēm, bet tas nav vienīgais risinājums un varbūt pat ne pareizs. Ir arī citi varianti, piemēram, cilvēkiem aiziet no pilsētām un izklīst lauku teritorijā, tādējādi glābjot savu dzīvību. Latvijā ir daudz viensētu. Mūsu ienaidnieki Krievija un Baltkrievija dārgu bumbu uz viensētu tīši nemetīs.

Tā skatoties, atjaunotā Īles bunkura piemērs nemaz nešķiet vairs smieklīgs. Jo viensētās visiem pilsētniekiem var nepietikt vietas, bet mežu mums daudz un tajos vietas daudz. Vajag tikai lāpstas...

Krīzes situācijā ļaudis apmulst. Tas ir normāli, un ar to jārēķinās. Liela nozīme būs jāpievērš disciplīnai. Cilvēki pakāpeniski tiks informēti. Svarīgi, cik sabiedrība būs sagatavota X stundai. Gan praktiski, gan emocionāli. Jābūt gataviem nepanikot un darboties racionāli.

Jums kā karavīram jau viegli runāt, jo esat trenēts.

Bet ir jau arī civilās aizsardzības plāns, kur aprakstīts, ko katra institūcija dara.

Skaidrs, tomēr būs lēmumi, kas katram pieaugušam un rīcībspējīgam cilvēkam būs jāpieņem pašam, piemēram, kurp tieši doties un kad tieši, ko ņemt līdzi, kā pārvietoties, kāds varbūt vispār izlems palikt un sagaidīt ienaidnieku, ja tas būs konvencionāls karš. Būs daudz emociju, ne tikai racionalitātes.

I. Reimanis: Man nav liela uztraukuma. Domāju, ka militārās vienības un policija darīs savu darbu.

Svetlana Jarmoļiča: "Kad notiek pasākumi, policisti ir klātesoši un jūtamies droši."

S. Jarmoļiča: Teikšu atklāti, man vairākas lietas kļuva skaidrākas tieši šīs diskusijas laikā. Esmu emocionāla. Mēs ģimenē esam izrunājuši vairākus iespējamos rīcības variantus X stundai. Piemēram, es mukšu uz savu lauku māju. Ko tālāk? Skatīšos, kā attīstās situācija.

Ir cilvēki, kas teikuši, ka paliks, kur ir. Vajadzēs tikai ieročus. Kad 2022. gadā krievu karavīri tuvojās Kijivai, pa pilsētu šautenes izvadāja ar kravas automobiļiem un steigā dāļāja arī bez jelkādas uzskaites. Kijiva tika nosargāta, un, kā vēstīja ukraiņu mediji, ar šiem ieročiem vēlāk netika izdarīts neviens kriminālnoziegums.

A. Vācers: Ukrainā civiliedzīvotāji gatavoja arī Molotova kokteiļus. Bet ar pašdarbību jābūt uzmanīgiem. Galvenā vērtība ir cilvēku dzīvība. Jūs esat padomājis, ko darīsiet pēc tam, kad būsiet izšāvis lodes ar šauteni vai izmetis Molotova kokteili pret profesionāliem ienaidnieka karavīriem? Valsti aizstāvēt ir pareizi, bet vai varēsiet to darīt gudri un ilgi? Tāpēc vienmēr uzsveru: apdomāsim, ko darām, un iesim plecu pie pleca ar profesionāļiem. Valstij nevajag savu pilsoņu līķu kaudzi.

Modelēsim situāciju. Piemēram, brauks pa Dobeli ienaidnieka bruņutransportieris un pēkšņi no kādas mājas civiliedzīvotāji uz to sāks šaut un mest Molotova kokteiļus. Pēc brīža no šīs mājas un cilvēkiem nekas nepaliks pāri. Labi, kādus ienaidniekus izdosies nogalināt, varbūt pat palēnināt viņu virzīšanos uz priekšu, bet vai civiliedzīvotāju zaudējumi būs tā vērti? Lietas, lai glābtu savu sabiedrību, jādara pragmatiski.

Pagājušā gada augustā jau zināms ģenerālmēģinājums vismaz seku novēršanā Dobeles novadā bija: vētra, kas atsevišķās vietās, piemēram, Dzeguzēnu ciemā, atstāja militāriem postījumiem līdzīgas pēdas. Kad tur ierados, daudzdzīvokļu namu ļaudis bija skeptiski par pašvaldības un valsts palīdzību, kādas dienas pagaidījuši, paši vāca naudu un lika plēvju pagaidu jumtus. Tagad, kad tur ierados, iedzīvotāji teica paldies pašvaldībai, nežēlojās, ka palīdzība kavējusies un nācies iztērēt dažus simtus eiro, jo jumti salaboti par vairākiem desmit tūkstošiem eiro. Kā pašvaldība šo pārbaudi ar vētru izturēja?

I. Gorskis: Tā bija laba mācība. Tad, kad notikusi nelaime, cilvēki gaida, ka tieši uz viņa māju uzreiz kāds no pašvaldības atbrauks, paskatīsies, parunāsies. Bet tādu māju bija daudz. Tagad saprotu, ka toreiz vajadzēja aicināt palīgā zemessargus – vienkārši izbraukāt pa mājām un uzklausīt ļaudis. Mums likās, ka ar pašvaldības interneta mājaslapu, lietotni, medijiem visus iedzīvotājus sasniegs informācija, kas katrā konkrētā situācijā jādara. Visus informācija nesasniedza.

Tiešām? Kādas ilūzijas! Personīgi biju vairākos mājokļus un labi redzēju, ka vismaz krievvalodīgie pensionāri joprojām skatās Krievijas televīziju, nerunā vai slikti runā latviski, droši vien arī neko nelasa latviski...

Tāpat pirmajā dienā daudzviet nebija arī elektrības, mobilie telefoni cilvēkiem bija izlādējušies. Nākamajā dienā pašvaldības policija braukāja pa vietām un runāja ar cilvēkiem. Pašvaldībai bija jāstrādā arī otrā virzienā – ar Latvijas valdību par palīdzības sniegšanu. Izdevās šurp dabūt amatpersonas, un mūs sadzirdēja. Saņēmām valsts finansējumu un samērā veiksmīgi tikām galā ar sekām. Bez šī finansējuma pašvaldība sekas novērstu gadiem. Izrādījās, ka ne vienmēr modernie sakari ir vislabākie, toties palīdzēja senie "sakaru līdzekļi": kad vienai tantei laukos pateicām, ka drīz brauks Valsts prezidents, pēc pusstundas sapulcējās simts cilvēku...

Zemessardzes bataljonā ir 400 zemessargu. Vai tad nevarēja uz katru postījuma vietu aizsūtīt pa zemessargam?

A. Vācers: Zemessargi tika mobilizēti, un konkrēti objekti arī apsekoti, saviem spēkiem palīdzējam cilvēkiem, piemēram, sakopt saārdītās kapu vietas. Par to, ka zemessargiem formās masveidā vajadzēja staigāt pa visam mājām... Un ja nu sirmgalvji patiešām padomā, ka Putins stāv tepat aiz šķūnīša?

Visi, kas vētrā cietuši, tika sadzirdēti?

I. Gorskis: Tā vajadzētu būt. Pašvaldība ieguldījusi ap pusmiljonu eiro, valsts privātpersonām izsniegusi sešus miljonus eiro. Vēl papildus valsts palīdzējusi zemniekiem.

R. Briedis: Arī cilvēki ļoti saliedējās, nesavtīgi viens otram palīdzēja.

Dobeles novads

  • Dobeles novada teritorijas platība ir 1629,33 kvadrātkilometri, iedzīvotāju skaits – 29 800 (pēc PMLP datiem 01.01.2023.).
  • Dobeles novadā ir divas pilsētas – Dobele un Auce – un 19 pagasti: Annenieku, Augstkalnes, Auru, Bēnes, Bērzes, Bikstu, Bukaišu, Dobeles, Īles, Jaunbērzes, Krimūnu, Lielauces, Naudītes, Penkules, Tērvetes, Ukru, Vecauces, Vītiņu, Zebrenes.
"Reformas. Iecerētās, īstenotās, nepieciešamās".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma