20 °C
Veidojoties jaunajiem novadiem, daudzviet bija dzirdamas trauksmainas ziņas, ka agrāko mazo novadu iestādes patstāvīgi nedrīkst pat izdegušas spuldzītes pirkt, katrs santīms jāprasa centrālajā izpilddirekcijā.
Tāpat ik pa brīdim pavīd informācija par to, ka vietām tiek konsolidētas un reorganizētas bibliotēkas un kultūras centri, veidojot ļoti centralizētu pārvaldi. Aizkraukles novads izvēlējies iet pretējo ceļu un dot savu kultūras iestāžu vadītājiem iespējami lielu brīvību, novada kultūras pārvaldei darbojoties kā koordinējošam un atbalstošam starpposmam starp novada centrālo domi, pilsētu un pagastu kultūras centriem, bibliotēkām un pat nevalstiskajām organizācijām. Par vīziju un izaicinājumiem runājām "Latvijas Avīzes" rīkotajā diskusijā ar novada kultūras pārvaldes vadītāju un visu novada kultūras centru vadītājām.
Kultūras centri ir otrais skaitliski lielākais pašvaldības kultūras iestāžu tīkls aiz bibliotēkām. Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas gan to bija vēl ievērojami vairāk – tad kultūras centri darbojās arī pie dažādām arodbiedrībām un pat lielākām iestādēm. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka krass kultūras centru skaita sarukums notika 90. gadu sākumā, Latvijai atgūstot neatkarību. Tad burtiski piecu gadu laikā no teju 900 kultūras centriem valstī palika tikai 608. Vēlāk sarukums bijis jūtami lēnāks, un kopš 1998. gada kultūras centru skaits valstī svārstījies – nedz nokrītot zem pieciem simtiem, ne arī gluži pakāpjoties līdz sešiem simtiem. Pasākumu un apmeklētāju skaits tiek monitorēts tikai no šī gadsimta sākuma, un, ja neskaita pandēmijas laiku, pirmais turas ap 23–25 tūkstošiem, kamēr otrais svārstās trīs līdz piecu miljonu robežās, apliecinot, ka ikviens iedzīvotājs gada laikā apmeklē vismaz kādu kultūras centru – un daudzi vairākkārt.
Kaut gan ikviena kultūras dzīves sastāvdaļa iedzīvotājiem ir svarīga – un, jo apdzīvotā vieta mazāka un nomaļāka, jo to nozīme lielāka –, kultūras centriem ir īpaša loma.
Tie ne tikai piedāvā dažādus izklaidējošus un izglītojošus sarīkojumus, bet arī atbild par Dziesmu svētku procesa nepārtrauktību, nodrošinot pulcēšanās iespējas koriem, deju kolektīviem, folkloras kopām, orķestriem, amatierteātriem, kapelām un citiem amatiermākslas kolektīviem. Ir labi zināms, ka aptuveni gadu pirms Dziesmu svētkiem šādi kolektīvi piedzīvo pēkšņu dalībnieku pieplūdumu, tam noplokot, kad svētki pagājuši.
Turklāt kultūras centri ir arī tā vieta, kur pulcējas aktīvie novada iedzīvotāji, tādējādi pildot sava veida kopienas un identitātes veidošanas funkciju. Ir gan novadi, kur to īstenot vieglāk, un tādi, kur šis uzdevums ir grūtāks. Aizkraukles novadā situācija ir viena no sarežģītākajām visā Latvijā ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ, norāda Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētāja Rita Vectirāne: "Tas ir ļoti plašs, tam pa vidu plūst Daugava, turklāt novads sadalīts starp trim vēsturiskajām zemēm – lielākā daļa atrodas Vidzemē un Sēlijā, bet mazs austrumu stūrītis piederīgs Latgalei, savukārt no reģionu plānošanas viedokļa Aizkraukles novads ieskaitīts Zemgalē."
Ģeogrāfiskais izvietojums sagādā izaicinājumus
Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne piekrīt, ka novada ģeogrāfiskais izvietojums sagādā daudz izaicinājumu, bet uzsver, ka atšķirībā no daudziem citiem jaunizveidotajiem novadiem, kuros visas jomas tiek pārvaldītas centralizēti, Aizkrauklē vismaz pagaidām lemts par labu citam ceļam, kultūras plānošanā piedāvājot maksimālu patstāvību: "Domāju, ka identitāti nevar radīt mākslīgi, un, kad diskutējām par jauno attīstības stratēģiju, augšgalā nokļuva tieši mūsu ļoti aktīvās kultūras darba grupas izvirzītā Aizkraukles novada vīzija par radošām pilsētām un apdzīvotiem laukiem. Turklāt mēs uzskatām, ka
radošums ir visur un visā, gan uzņēmējdarbībā, gan saskarsmes kultūrā, gan arī tajā, kā mēs veidojam jauno novadu – uzsvars ir uz to, ka esam radoši, atvērti un attīstāmies vienmērīgi.
Mēs nevirzāmies tikai uz centru un negribam, lai visi lepotos ar Aizkraukli, katram jālepojas ar savu vietu. Kopīgā identitāte nāks ar laiku, tā nevar būt uzspiesta no augšas. Ja katrs būs pašrealizējies un apmierināts savā vietā, tad viņš būs laimīgs arī lielākā pulciņā. Ja viņam tiks uzspiesta kaut kāda mākslīga identitāte no augšas – nu, tur nekas nesanāks."
A. Teivāne norāda – šogad aizkraukliešiem pirmo reizi bijusi iespēja iesniegt vēsturisko zemju projektus divu novadu – Sēlijas un Vidzemes – konkursā, pirms tam tos bijis jāsniedz kopā ar Zemgales novadiem. Arī Dziesmu svētku gājienā, neraugoties uz atsevišķiem iebildumiem, ka visiem novada kolektīviem vajadzētu turēties kopā, lemts par labu tam, ka Daugavas kreisā krasta kolektīvi gājuši kopā ar Sēliju, bet labā krasta – ar Vidzemi. "Mums pašiem savā prātā jāpārkonstruē, kas mēs esam, bet mēs noteikti nebūsim tikai Vidzeme. Jo novads tomēr pamatā ir saimniecisks darījums, tas nav jautājums par dvēselēm vai identitāti," piebilst Kultūras pārvaldes vadītāja.
Šāda pati brīvība lemt par savu darbu un plāniem dota arī katrai novada kultūras centra vadītājai.
A. Teivāne norāda, ka Kultūras pārvaldei galvenokārt ir kopējā budžeta plānošanas, metodiskā un atbalsta funkcija, turklāt tās attiecas ne tikai uz novada kultūras centriem, bet arī bibliotēkām un pat nevalstiskajām organizācijām. Kultūras pārvalde apkopo novada pasākumu kalendāru un iezīmē katra gada būtiskākos akcentus: šogad tie bijuši Dziesmu un deju svētki, ieskaņas koncerti pagastos, kā arī novada svētki Aizkrauklē. Nākamgad uzsvars tikšot likts uz komponista Pētera Barisona 120 gadu piemiņas sarīkojumiem, savukārt novada svētki risināsies Koknesē.
Ko mainījušas reformas?
Kultūras centru direktores apgalvo, ka ar jauno novadu un savu darbu tajā ir kopumā apmierinātas, gan piebilstot, ka jutušās labi arī iepriekšējās administratīvajās teritorijās. Galvenais esot tas, ka jūtama gan Kultūras pārvaldes, gan novada vadības ieinteresētība un atbalsts, kā arī savstarpējā izpalīdzēšana, saka Daudzevas saieta nama vadītāja Rudīte Nāzare: "Tādā veidojumā mēs kā kolēģes dzīvojām jau Aizkraukles rajonā. Mums neviens toreiz neprasīja, gribam palikt rajonā vai iet Jaunjelgavas novadā. Bet mēs pielāgojāmies. Tagad esam atpakaļ šajā veidojumā, un atkal neviens neprasīja, gribam to vai negribam, bet arī šeit mums patīk. Mēs esam tādas elastīgas."
Sērenes tautas nama vadītāja Gunita Krievāne, kura savā darba dzīves laikā pieredzējusi vairākas reformas, piekrīt, ka tieši kultūras jomā nekas būtiski nav mainījies, un uzsver – pats svarīgākais ir pleca sajūta, iespēja saņemt gan finansiālu, gan metodisku atbalstu un arī ar idejām. Un, kaut gan Sērene ir neliels pagastiņš, kurš turklāt atrodas ļoti tuvu Aizkrauklei, ikviens sērenietis var nokļūt uz lielajiem sarīkojumiem novada centrā, esot acīmredzama vietējā tautas nama nepieciešamība. Te darbojas ansamblis "Klabatas", un G. Krievāne uzsver:
