Sunny 27 °C
P. 24.05
Ilvija, Marlēna, Ziedone
Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne (no kreisās), Jaunjelgavas kultūras centra vadītāja Sandra Smona, Neretas kultūras nama vadītāja Inita Kalniņa un Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes kultūras darba metodiķe Anita Ostrovska.
Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne (no kreisās), Jaunjelgavas kultūras centra vadītāja Sandra Smona, Neretas kultūras nama vadītāja Inita Kalniņa un Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes kultūras darba metodiķe Anita Ostrovska.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Veidojoties jaunajiem novadiem, daudzviet bija dzirdamas trauksmainas ziņas, ka agrāko mazo novadu iestādes patstāvīgi nedrīkst pat izdegušas spuldzītes pirkt, katrs santīms jāprasa centrālajā izpilddirekcijā.

Tāpat ik pa brīdim pavīd informācija par to, ka vietām tiek konsolidētas un reorganizētas bibliotēkas un kultūras centri, veidojot ļoti centralizētu pārvaldi. Aizkraukles novads izvēlējies iet pretējo ceļu un dot savu kultūras iestāžu vadītājiem iespējami lielu brīvību, novada kultūras pārvaldei darbojoties kā koordinējošam un atbalstošam starpposmam starp novada centrālo domi, pilsētu un pagastu kultūras centriem, bibliotēkām un pat nevalstiskajām organizācijām. Par vīziju un izaicinājumiem runājām "Latvijas Avīzes" rīkotajā diskusijā ar novada kultūras pārvaldes vadītāju un visu novada kultūras centru vadītājām.

Kultūras centri ir otrais skaitliski lielākais pašvaldības kultūras iestāžu tīkls aiz bibliotēkām. Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas gan to bija vēl ievērojami vairāk – tad kultūras centri darbojās arī pie dažādām arodbiedrībām un pat lielākām iestādēm. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka krass kultūras centru skaita sarukums notika 90. gadu sākumā, Latvijai atgūstot neatkarību. Tad burtiski piecu gadu laikā no teju 900 kultūras centriem valstī palika tikai 608. Vēlāk sarukums bijis jūtami lēnāks, un kopš 1998. gada kultūras centru skaits valstī svārstījies – nedz nokrītot zem pieciem simtiem, ne arī gluži pakāpjoties līdz sešiem simtiem. Pasākumu un apmeklētāju skaits tiek monitorēts tikai no šī gadsimta sākuma, un, ja neskaita pandēmijas laiku, pirmais turas ap 23–25 tūkstošiem, kamēr otrais svārstās trīs līdz piecu miljonu robežās, apliecinot, ka ikviens iedzīvotājs gada laikā apmeklē vismaz kādu kultūras centru – un daudzi vairākkārt.

Kaut gan ikviena kultūras dzīves sastāvdaļa iedzīvotājiem ir svarīga – un, jo apdzīvotā vieta mazāka un nomaļāka, jo to nozīme lielāka –, kultūras centriem ir īpaša loma. 

Tie ne tikai piedāvā dažādus izklaidējošus un izglītojošus sarīkojumus, bet arī atbild par Dziesmu svētku procesa nepārtrauktību, nodrošinot pulcēšanās iespējas koriem, deju kolektīviem, folkloras kopām, orķestriem, amatierteātriem, kapelām un citiem amatiermākslas kolektīviem. Ir labi zināms, ka aptuveni gadu pirms Dziesmu svētkiem šādi kolektīvi piedzīvo pēkšņu dalībnieku pieplūdumu, tam noplokot, kad svētki pagājuši.

Turklāt kultūras centri ir arī tā vieta, kur pulcējas aktīvie novada iedzīvotāji, tādējādi pildot sava veida kopienas un identitātes veidošanas funkciju. Ir gan novadi, kur to īstenot vieglāk, un tādi, kur šis uzdevums ir grūtāks. Aizkraukles novadā situācija ir viena no sarežģītākajām visā Latvijā ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ, norāda Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētāja Rita Vectirāne: "Tas ir ļoti plašs, tam pa vidu plūst Daugava, turklāt novads sadalīts starp trim vēsturiskajām zemēm – lielākā daļa atrodas Vidzemē un Sēlijā, bet mazs austrumu stūrītis piederīgs Latgalei, savukārt no reģionu plānošanas viedokļa Aizkraukles novads ieskaitīts Zemgalē."

Ģeogrāfiskais izvietojums sagādā izaicinājumus

Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne piekrīt, ka novada ģeogrāfiskais izvietojums sagādā daudz izaicinājumu, bet uzsver, ka atšķirībā no daudziem citiem jaunizveidotajiem novadiem, kuros visas jomas tiek pārvaldītas centralizēti, Aizkrauklē vismaz pagaidām lemts par labu citam ceļam, kultūras plānošanā piedāvājot maksimālu patstāvību: "Domāju, ka identitāti nevar radīt mākslīgi, un, kad diskutējām par jauno attīstības stratēģiju, augšgalā nokļuva tieši mūsu ļoti aktīvās kultūras darba grupas izvirzītā Aizkraukles novada vīzija par radošām pilsētām un apdzīvotiem laukiem. Turklāt mēs uzskatām, ka 

radošums ir visur un visā, gan uzņēmējdarbībā, gan saskarsmes kultūrā, gan arī tajā, kā mēs veidojam jauno novadu – uzsvars ir uz to, ka esam radoši, atvērti un attīstāmies vienmērīgi.

 Mēs nevirzāmies tikai uz centru un negribam, lai visi lepotos ar Aizkraukli, katram jālepojas ar savu vietu. Kopīgā identitāte nāks ar laiku, tā nevar būt uzspiesta no augšas. Ja katrs būs pašrealizējies un apmierināts savā vietā, tad viņš būs laimīgs arī lielākā pulciņā. Ja viņam tiks uzspiesta kaut kāda mākslīga identitāte no augšas – nu, tur nekas nesanāks."

A. Teivāne norāda – šogad aizkraukliešiem pirmo reizi bijusi iespēja iesniegt vēsturisko zemju projektus divu novadu – Sēlijas un Vidzemes – konkursā, pirms tam tos bijis jāsniedz kopā ar Zemgales novadiem. Arī Dziesmu svētku gājienā, neraugoties uz atsevišķiem iebildumiem, ka visiem novada kolektīviem vajadzētu turēties kopā, lemts par labu tam, ka Daugavas kreisā krasta kolektīvi gājuši kopā ar Sēliju, bet labā krasta – ar Vidzemi. "Mums pašiem savā prātā jāpārkonstruē, kas mēs esam, bet mēs noteikti nebūsim tikai Vidzeme. Jo novads tomēr pamatā ir saimniecisks darījums, tas nav jautājums par dvēselēm vai identitāti," piebilst Kultūras pārvaldes vadītāja.

Šāda pati brīvība lemt par savu darbu un plāniem dota arī katrai novada kultūras centra vadītājai. 

A. Teivāne norāda, ka Kultūras pārvaldei galvenokārt ir kopējā budžeta plānošanas, metodiskā un atbalsta funkcija, turklāt tās attiecas ne tikai uz novada kultūras centriem, bet arī bibliotēkām un pat nevalstiskajām organizācijām. Kultūras pārvalde apkopo novada pasākumu kalendāru un iezīmē katra gada būtiskākos akcentus: šogad tie bijuši Dziesmu un deju svētki, ieskaņas koncerti pagastos, kā arī novada svētki Aizkrauklē. Nākamgad uzsvars tikšot likts uz komponista Pētera Barisona 120 gadu piemiņas sarīkojumiem, savukārt novada svētki risināsies Koknesē.

Afišu stabs pie Jaunjelgavas kultūras centra sniedz ieskatu dinamiskajā Aizkraukles novada kultūras dzīvē. Arī aptaujātie Jaunjelgavas iedzīvotāji atzīst, ka ir, no kā izvēlēties. Gadā visā novadā notiekot aptuveni tūkstoš pasākumu, kuru rīkošanā iesaistās pašvaldības kultūras centri, un to vadītājas uzsver - pagastu iedzīvotājiem ir ļoti svarīgi, ka nozīmīgākos cenšas apmeklēt novada domes un kultūras pārvaldes vadība, kā arī domes deputāti. Šādi nelieli uzmanības apliecinājumi esot viena no sastāvdaļām, kas pamazām veido arī kopīgo novada izjūtu.

Ko mainījušas reformas?

Kultūras centru direktores apgalvo, ka ar jauno novadu un savu darbu tajā ir kopumā apmierinātas, gan piebilstot, ka jutušās labi arī iepriekšējās administratīvajās teritorijās. Galvenais esot tas, ka jūtama gan Kultūras pārvaldes, gan novada vadības ieinteresētība un atbalsts, kā arī savstarpējā izpalīdzēšana, saka Daudzevas saieta nama vadītāja Rudīte Nāzare: "Tādā veidojumā mēs kā kolēģes dzīvojām jau Aizkraukles rajonā. Mums neviens toreiz neprasīja, gribam palikt rajonā vai iet Jaunjelgavas novadā. Bet mēs pielāgojāmies. Tagad esam atpakaļ šajā veidojumā, un atkal neviens neprasīja, gribam to vai negribam, bet arī šeit mums patīk. Mēs esam tādas elastīgas."

Sērenes tautas nama vadītāja Gunita Krievāne, kura savā darba dzīves laikā pieredzējusi vairākas reformas, piekrīt, ka tieši kultūras jomā nekas būtiski nav mainījies, un uzsver – pats svarīgākais ir pleca sajūta, iespēja saņemt gan finansiālu, gan metodisku atbalstu un arī ar idejām. Un, kaut gan Sērene ir neliels pagastiņš, kurš turklāt atrodas ļoti tuvu Aizkrauklei, ikviens sērenietis var nokļūt uz lielajiem sarīkojumiem novada centrā, esot acīmredzama vietējā tautas nama nepieciešamība. Te darbojas ansamblis "Klabatas", un G. Krievāne uzsver: 

Reklāma

"Kaut arī esam maz, tomēr sērenieši ir aktīvi ļaudis, viņiem patīk kopā nākt un kopā būt, pasākumi ir apmeklēti, viņiem savs kultūras centrs šķiet ļoti būtisks un vajadzīgs kā piederības sajūta."

Neretā kultūras nams atjaunojies līdz ar jauno Aizkraukles novadu, pirms tam pie pagasta pārvaldes bijuši divi kultūras darbinieki. Inita Kalniņa, kultūras centra vadītāja: "Jaunajā novadā man patīk, jo tagad mums pie centra izveidojusies patstāvīga komanda ar pastāvīgiem darbiniekiem – tā ir būtiska atšķirība. Mēs kā kultūras darbinieces vienmēr esam darbojušās kopā, atbalstījušas viena otru arī tad, kad formāli bijām dažādos novados, bet šobrīd, es domāju, jaunu lielu akcentu ir ienesis Sēlijas kultūrvēsturiskais novads. Tas ir mainījis skatījumu. Tagad uztveram Sēliju kā veselumu, tā nebeidzas mūsu novada robežās, un tas arī ir identitātes jautājums, kā mūsu novads saskaras ar Sēliju."

Staburaga saieta nama vadītāja Signe Sniedze, kura turp pirms vairākiem gadiem pārcēlusies no Rīgas, piebilst, ka patlaban izlīdzināts arī sākotnēji ļoti atšķirīgais dažādo kultūras centru budžets: "Pirms trim gadiem, kad sāku strādāt Staburagā, mūsu gada budžets bija tikai trīs tūkstoši eiro. Patlaban – paldies par to Antai un Jaunjelgavas kultūras centra vadītājai Sandrai! – naudas ir trīsreiz vairāk."

Nauda – sāpīgs jautājums

Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne.

A. Teivāne skaidro – tur, kur agrāko novadu pagastos bijušas saieta telpas, kultūras darbinieces noformētas kultūras centra, kultūras, tautas vai saieta nama vadītājas amatā, jo tādējādi viņām līdz ar lielāku atbildību atbilst arī augstāka atalgojuma kategorija, kas gan joprojām neatbilst šīs kategorijas vidējam atalgojumam valstī. Nauda ir sāpīgs jautājums, īpaši tādēļ, ka pirmajās budžeta sarunās novada domes vadība aicinājusi nākamo gadu plānot pašreizējā finansējuma apmērā. Par to vēl būs diskusijas, tomēr kultūras centru vadītājas jau prāto, ko tieši nozīmē nemainīgs finansējums pie augošas dzīves dārdzības. "Faktiski tas nozīmē, ka vai nu būtiski kritīsies sarīkojumu kvalitāte, vai arī mēs varēsim sarīkot četrus pasākumus gadā, un tad tie būs labi," lēš Jaunjelgavas kultūras centra vadītāja Sandra Smona. 

"Kultūras patērētājs mums novadā ir ļoti prasīgs, zinošs un uzliek ļoti augstu latiņu. Mēs taču dzīvojam ļoti publiski, varam ielikt sociālajos tīklos visu, ko domājam. 

Tas mani mazliet dara bažīgu, ka tiek salīdzināts, neiedomājoties, ka mums ir tik naudas, cik ir, un tādas iespējas, kā ir. Protams, tajā brīdī, kad Aizkraukles pilsētas svētkos ieeja ir bez maksas, bet mēs uzliekam ieejas maksu, jo Jaunjelgavā naudas ir mazāk, cilvēki jūtas neapmierināti. Tāpat mums ir jābūt profesionāļiem, jāpārredz viss lauks – un mūsu gadījumā to dara viens vai divi cilvēki, kamēr lielajās pasākumu aģentūrās ir vesels štats. Mūsu meitenes pašas dekorē, pašas plāno un vada pasākumus, bieži pašas arī dzied un spēlē, vienvārdsakot, mēs visas esam tāds cilvēks orķestris."

A. Teivāne piekrīt, ka patlaban izveidojusies absurda situācija, kad kultūras centru vadītājiem paaugstina algu, bet, ja kopējais budžets kultūrai neaug, "faktiski mums maksā vairāk par to, lai mēs darītu mazāk. Ja budžets nepieaug, tas nozīmē, ka vairāk jāiesaista vietējās kopienas, kas ir ļoti aktīvas gan Sunākstē, gan Skrīveros, gan Neretā, gan citās vietās. Bet cik tad ilgi var skatīties vietējo amatiermākslas kolektīvu? Protams, var teikt, ka mēs piedāvājam kvalitatīvo kultūras programmu Aizkrauklē, kur ir labs tehniskais aprīkojums, bet vismaz valsts svētkos un Ziemassvētkos gribas skaistas programmas arī uz vietas pagastos. Un vīzijai par to, ka visam jānotiek vienā, centrālajā, kultūras namā, ir vēl otrs aspekts. 

Kādu laiku mēs centāmies tā darīt, organizējām autobusus no pagastiem uz Aizkraukli, bet ar tiem atbrauca burtiski trīs četri cilvēki. 

Attieksme bija tāda – esmu pieradis iet uz sarīkojumiem savā pagastā un es iešu savā pagastā. Un, ja jūs te neko nerīkosiet, es arī nekur citur neiešu. Tā ir, un tāpēc arī tās vietējās kopienas jānotur."

Protams, katram likumam ir izņēmumi, un, piemēram, Staburaga iedzīvotāji, kuri lielākoties ir senioru vecumā, bez savām mašīnām, labprāt izmantojot iespēju apmeklēt Aizkrauklē notiekošos kultūras pasākumus pagasta organizētā transportā, teic S. Sniedze. Tomēr lielākā daļa kultūras centru vadītāju piekrīt, ka lielākoties, ja kāds vēlas aizbraukt uz novada centru vai kādu tālāku kultūras iestādi, tas notiek individuāli. Kolektīvi braucieni esot maz pieprasīti, toties augstvērtīgi pasākumi vietējā kultūras centrā gan. Un te iestājas nākamais risks.

I. Kalniņa: "Pareizi Sandra teica, ka mums ir tas stingrais vērtētājs. Var saprast, ka iedzīvotājiem gribas, lai būtu skaisti. Nāk valsts svētki, tumšie rudens vakari, gribas, lai pagasts būtu skaisti izrotāts un izgaismots, un nez kādēļ visiem šķiet, ka tas ir kultūras centra vadītāja pienākums."

S. Smona piekrīt: "Man arī gribētos zināt, kurā brīdī tas kļuva par kultūras centra vadītāja pienākumu – izrotāt visu pagastu. Mani šajā pienākumu apjomā biedē darbinieku izdegšana. Kad tu organizē visus pasākumus un nav rocības, lai paņemtu ārpakalpojumu, tad Vineta tamborē, Rudīte kaut ko visu nakti lipina, Gunita ar saviem kolektīviem no rīta līdz vakaram lec polku. 

Tādā ritmā cilvēks izdeg, un kas tad notiek? Tu ej prom no darba. 

Bet mazajos miestos gan apmeklētāji, gan mākslinieki brauc pie konkrēta vadītāja, un, ja tas aiziet prom, paiet vairāki gadi, kamēr pierod braukt pie nākamā."

Rūpes par amatiermākslas kolektīviem

Jaunjelgavas kultūras centra vadītāja Sandra Smona.

S. Smona arī atgādina – kultūras centra pirmais uzdevums ir rūpēties par amatiermākslas kolektīviem: "Ja nebūs to kolektīvu, kam vajadzīgs kultūras nams? Mūsdienās katrs var nopirkt biļeti un aizbraukt uz koncertu jebkur Latvijā." Aizkraukles novadā ir ļoti spēcīgi amatiermākslas kolektīvi – septiņi kori Dziesmu svētkos ieguva 1. pakāpi, ir arī labi deju kolektīvi, folkloras kopas, kapelas, amatierteātri. Izveidojušies divi jauni amatiermākslas kolektīvi, kā arī senioru klubiņš "Neretas pūces", kurā, neraugoties uz vispārējo vīriešu trūkumu, izdevies piesaistīt ap desmit vīriešiem. A. Teivāne piebilst – amatiermākslas kolektīvu skaita pieaugums bijis viens no attīstības plāna punktiem. Taču arī šis plāns ir apdraudēts. Labi zināms, ka uzreiz pēc Dziesmu svētku izskaņas kolektīvus pamet tie dalībnieki, kuriem galvenā motivācija bijusi tieši iespēja izjust lielo svētku gaisotni. Ar zināmu mainību, domājams, rēķinās ikviens kolektīva vadītājs. Daudz bīstamāk ir zaudēt kolektīvu vadītājus, īpaši ilggadējus, taču arī šādu risku nākas ņemt vērā, turklāt vairāku iemeslu dēļ. I. Kalniņa stāsta, ka pieredzējusi kolektīva vadītāja no Neretas grasās pārcelties dzīvot uz Ventspili: "Jau tagad sāku meklēt vietā, taču paturu prātā, ka iepriekšējā reizē bija nepieciešami vienpadsmit mēģinājumi, kamēr atradu jaunu vadītāju."

Kā piesaistīt jaunos speciālistus

Tomēr dzīvesvietas maiņa ir salīdzinoši retāks gadījums. 

Daudz biežāk, līdzīgi pašiem kultūras centru vadītājiem, arī kolektīvu vadītājus piemeklē izdegšana vai arī viņi gluži vienkārši vairs nevar atļauties braukt tālo ceļu par valsts piešķirto niecīgo dotāciju. 

A. Teivāne norāda – nav iespējams kolektīva vadītājam maksāt vairāk par 0,3 slodzēm, taču šajā amatu kategorijā pat ar pilnu slodzi bruto alga tikai nedaudz pārsniedz tūkstoš eiro. 0,2–0,3 slodzes nozīmē, ka vadītājs, kurš pie Aizkraukles novada kolektīva, iespējams, brauc no Rīgas vai Pierīgas, saņem 175–200 eiro mēnesī. Parēķinot attālumus un degvielas cenas, jāsecina, ka par šo darbu labākajā gadījumā nenākas piemaksāt.

Aizkraukles kultūras nama vadītāja Vanda Arnta-Laizāne.

Aizkraukles kultūras nama vadītāja Vanda Arnta-Laizāne skeptiski attiecas pret iespēju piesaistīt jaunos speciālistus: "Mēs taču labi zinām, ka tad, kad jaunie speciālisti pabeidz Mūzikas akadēmiju, viņi nenāk strādāt uz attāliem kultūras namiem. Meklē darbu Pierīgā, labāk atalgotu, vispār maina profesiju. No kora "Staburags" pēc svētkiem aizgāja diriģente, kura ar vīriem bija nostrādājusi 47 gadus. Kodols it kā palika, bet tie pāris vīri, kuri brauca no Rīgas puses tikai šīs diriģentes dēļ, protams, aizgāja. Mums Latvijā vispār trūkst vīru – vienalga, vai viņi dzied vai dejo. Bet kopumā nevar teikt, ka mēs būtu kādu kolektīvu likvidējuši, dažos ir pat dalībnieku pieplūdums."

A. Teivāne: "Cerība uz izmaiņām kolektīvu vadītāju atalgojumā iezīmējas, ja mūsējie kā mērķi, uz kuru tiektos, redzētu Igaunijas pieredzi. 

Mēs par mazo kolektīvo vadīšanu no valsts dotācijas maksājam 17 eiro mēnesī, bet igauņiem tie ir 17 eiro stundā. Turklāt pusi algas līdz noteiktiem griestiem atmaksā valsts. 

Tad diriģents var saņemt 40 eiro stundā par kora vadīšanu, un pusi atmaksā valsts."

Kokneses kultūras centra direktore Inguna Strazdiņa pašreizējā atalgojuma sistēmā saskata ne tikai līdzekļu trūkumu, bet arī netaisnīgu metodiku: "Sanāk, ka mums ir pirmās un otrās šķiras vadītāji, jo koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestru vadītājiem algas ir lielākas, bet folkloras kopu, amatierteātru un kapelu vadītājiem mazāka. Nez kāpēc uzskata, ka tikai tie trīs īsteno Dziesmu svētku tradīcijas pārmantojamību, bet pārējie, tā sakot, var priecāties, ka vispār paņem uz svētkiem. Varbūt koriem, deju kolektīviem un pūtējiem atalgojums varētu būt lielāks uz lielajiem svētkiem, bet pielikt algas, piemēram, amatierteātru režisoriem, kad nāk amatierteātru festivāls, vai, piemēram, folkloras kopu vadītājiem, kad tuvojas festivāls "Baltica"? Jo algas ir tiešām smieklīgas, un man jāpiekrīt – ja tā turpināsies, tad tā Dziesmu svētku kustība izjuks pati no sevis tāpēc, ka nebūs kas strādā."

Kultūras attīstība – centrālais elements

A. Teivāne tomēr kopumā noskaņota optimistiski: "Mēs esam izdzīvojušas visdažādākās politiskās iekārtās un administratīvos iedalījumos, reformās, krīzēs. Bet ir nepieciešams tāds brīdis, kad tomēr jānāk kaut kādam ieguldījumam, jāatjaunina ne tikai materiālie, bet arī cilvēciskie resursi, lai tad, ja, nedod dievs, atkal uznāk kāda krīze, mums būtu spēks bez maksas iet pīt kroņus un vārīt tēju, un iesaistīt vietējos iedzīvotājus. Un es arī gribētu aicināt visus politiķus plašāk skatīties uz to, kas ir kultūras resursi. 

Reizēm man šķiet, lēmumu pieņēmēji to uztver pārāk šauri – tās jau tās jūsu ballītes un lēkāšana. Bet kultūras resursi darbojas ļoti plaši. 

Tās ir savstarpējās attiecības, mūsu interesantie cilvēki, stāsti, lokālpatriotisms, mūsu tautastērpi, kultūrvēsturiskais mantojums. Tas ir ceļš, pa kuru ejam, dārzs, kuru iestādām, – tas viss ir kopjams. Kultūras attīstība ir centrālais elements gan valsts attīstībā, gan drošībā. Mums bieži saka – vispirms uzbūvēsim ceļu, sacelsim tiltus, tad taisīsim kultūru. Nedomāju, ka ukraiņi dodas aizstāvēt savu valsti tāpēc, ka viņiem ir bijuši labi ceļi vai lieliska infrastruktūra. Ukraiņi aizstāv valsti, jo viņi ir dziļas kultūras tauta, kas mīl savu zemi, un kultūras resurss palīdz to darīt, tāpēc arī tas jāveicina."

"Reformas. Iecerētās, īstenotās, nepieciešamās".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma