Latvijā latviešu valodā runājošie vairāk uzticas medijiem nekā krievvalodīgie, secina pētījumā

Vairums krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Latvijas medijos nepastāv vārda brīvība, kamēr lielākā daļa latviešu valodā runājošo iedzīvotāju ir pretējās domās, secināts Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) veiktā pētījumā, par kuru vēsta žurnāls "Ir".

RSU nesen pabeigusi divus gadus ilgu pētījumu par Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju attieksmi pret medijiem.

Kā rāda pētījuma dati, starp tiem, kas ģimenē runā latviski, 54% uzskata, ka vārda brīvība Latvijā pastāv. Savukārt krievvalodīgo vidū 64% ir pārliecināti par pretējo.

Vienlaikus, kā raksta "Ir", arī tajā sabiedrības daļā, kas vārda brīvību atzīst, uzticēšanās medijiem nav pašsaprotama. 51% latviešu valodā runājošo un 73% krievvalodīgo piekrīt apgalvojumam, ka mediji atrodas valdības pakļautībā.

Cilvēki bieži medijus un politiku uztver kā vienu savstarpēji saistītu sistēmu, žurnālam sacījis pētījuma vadītājs Jānis Juzefovičs, atzīstot, ka tas ietekmē to, cik lielā mērā viņi uzticas tam, ko redz un dzird.

Igaunijā salīdzinoši mazāka sabiedrības daļa uzskata, ka valdība kontrolē medijus —

šo atšķirību pētnieks skaidro ar augstāku uzticēšanos valsts institūcijām kopumā.

Uztveres atšķirības visizteiktāk redzamas krievvalodīgo auditorijā — respondentu paustajā atkārtojas priekšstats, ka mediji darbojas politisku interešu dēļ un atspoguļo vienpusīgu skatījumu.

Juzefoviča kolēģe, pētniece Olga Žabko "Ir" uzsvērusi, ka cilvēku attieksmi ietekmē arī viņu pieredze ar valsti un sajūta, vai viņi tiek respektēti, un tas neattiecas tikai uz medijiem.

Tomēr arī mediju lomas novērtējumā skaidri redzama etniskā šķirtne — 74% krievu uzskata, ka mediji šķeļ sabiedrību un nostāda latviešus pret krievvalodīgajiem, bet latviešu auditorijā šādam apgalvojumam piekrīt 37%.

Pētījumā secināts, ka attieksmi pret medijiem sabiedrībā sarežģī pēdējo gadu krīzes —

vispirms Covid-19 pandēmija, pēc tam karš Ukrainā. 57% latviešu un 55% krievvalodīgo uzskata, ka Covid-19 pandēmija medijos tika atspoguļota vienpusēji.

Pandēmijas pieredze kļuvusi par filtru, caur kuru cilvēki vērtē arī jaunākos notikumus, raksta "Ir". Respondentu atbildēs bieži parādījušās paralēles starp Covid-19 laika ziņošanu un kara atspoguļojumu. Populārs ir priekšstats, ka mediji pārspīlē, biedē un koncentrējas uz negatīvo.

Tas redzams arī datos par karu Ukrainā. Lai gan krievvalodīgo vidū kritika ir izteiktāka, arī latviešu auditorijā tā nav margināla — 30% uzskata, ka mediji pārspīlē ģeopolitiskos draudus Latvijai, 39% — ka par karu tiek runāts pārāk daudz, savukārt būtiska daļa pauž šaubas par viedokļu daudzveidību.

Gan latviešu, gan krievu auditorijā visaugstākā uzticēšanās ir vietējiem medijiem, taču skaitļi arī te būtiski atšķiras — attiecīgi 73% un 43% no aptaujātajiem katrā grupā pauž uzticēšanos. Līdzīga tendence ir ar Rietumu medijiem, kuriem uzticas 58% latviski un 41% krieviski runājošo.

Tai pašā laikā uzticēšanās arī Krievijas avotiem ir zema — ap 20% krievvalodīgo auditorijā —, taču tik un tā daudz augstāka nekā latviešu auditorijā, kur tiem uzticas tikai 5%.

Tāpat pētījumā noskaidrots, ka Latvijā 57% latviešu un 78% krievvalodīgo piekrīt apgalvojumam, ka medijos pastāv tabu tēmas, par kurām žurnālisti izvairās runāt.

Skeptiska attieksme redzama arī jautājumā par viedokļu daudzveidību.

Latviešu vidū 31% uzskata, ka medijos nepietiekami pārstāvēti opozīcijas politiķu viedokļi, savukārt krievvalodīgo vidū šādam apgalvojumam piekrīt vairākums — 57%.

Cilvēki bieži arī kritizē skaļus virsrakstus un to, ka mediji sabiezina krāsas, lai piesaistītu uzmanību. Aptaujas dati rāda, ka šādam apgalvojumam piekrīt aptuveni divas trešdaļas iedzīvotāju — 64% latviešu un gandrīz 70% krievvalodīgo.

Pētnieki uzsver — uzticēšanās medijiem nav izolēts jautājums, tā cieši saistīta ar uzticēšanos valsts institūcijām kopumā. "Liela daļa šo priekšstatu veidojas ārpus mediju kontroles," saka Juzefovičs un paskaidro, ka šie priekšstati ir saistīti ar cilvēku pieredzi, attieksmi pret politiku un sajūtu, vai viņi tiek sadzirdēti.

Vienlaikus "Ir" uzsver, ka tas nenozīmē, ka medijiem nav iespēju rīkoties, lai uzlabotu sabiedrības priekšstatus. Pētījums iezīmē vairākas konkrētas problēmzonas — sajūtu par noklusēšanu, šaubas par viedokļu daudzveidību un neizpratni par to, kā mediji vispār darbojas.