Jaunnedēļ, 16. aprīlī, 80 gadu jubileju svinēs latviešu mūzikas klasiķis Pēteris Vasks, kurš vēl nesen saņēmis Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.
Viņš ir viens no Eiropas ievērojamākajiem vēlīnā 20. gadsimta akadēmiskās mūzikas komponistiem, kura valoda saprotama visā pasaulē.
Pēteris Vasks ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) simtās sezonas rezidējošais komponists, pirms vairākiem gadiem saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Nupat iecelts par Atzinības krusta Lielkrusta komandieri, kuru saņems 4. maijā. Savā radošajā attīstībā komponists nogājis ceļu no 70. gadu eksperimentālās enerģijas līdz 21. gadsimta garīgajai meditācijai. Radošā mūža gaitā no avangardiski noskaņota jaunā un niknā autora, kurš runā modernisma mūzikas valodā, Pēteris Vasks pārtapis par labā un ļaunā mūžīgās divspēles vērienīgu zīmētāju ar tā dēvētās jaunās vienkāršības principiem atbilstošu un vispārsaprotamu skanisko izteiksmi.
Vaska mūzikas vēstījumā atklājas gaismas cīņa ar tumsu, dabas atspulgi skaņumākslā, komponista apbrīnoto putnu dziesmu atbalsis, katarses brīži, mūsu tautas un visas cilvēces likteņi ar zīmogu pagātnē, haosu tagadnē un cerību nākotnē.
Skaņraža darbu neatņemama sastāvdaļa ir latviešu tautas mūzikai raksturīgi motīvi un tēmas, kādos gēnu avotos rastas skaņu kombinācijas, kas latviešu tautas mūzikas zinātājam uzreiz rada piederības sajūtu. Būtisks iedvesmas avots ir daba, putnu balsis, mežs un zvaigžņotas debesis.
Bet tikko kolēģes uzņemtajā fotoattēlā jubilārs ielūkojas nelabprāt. Tāpat kā spogulī. "Nu skatās te pretī viens vecis, nu labi – vīrs, bet sevī jūtos kā puika," viņš saka, "ir kaut kas nesaderīgs tajā sajūtā…"
Ne visi savā jomā sasniedz virsotnes. Jums tas izdevies. Vai esat aizdomājies, kam pateicoties?
P. Vasks: Savā būtībā esmu pieticīgs un pazemīgs puisis, kuram Dievs dāvinājis mīlestību uz mūziku un spēju arī pašam kaut ko sacerēt. Šo Dieva dāvanu esmu kopis un attīstījis. Jaunībā gan diezgan ilgi nebiju drošs, vai tas, ko mēģinu rakstīt, ir interesanti ne tikai man pašam, bet arī vēl kādam citam. Pirmos skaņdarbus sāku rakstīt, tikko mūzikas skolā iemācījos notis. Taču rādīt nevienam neuzdrošinājos. Jo pasaulē ir tik daudz brīnišķīgas mūzikas… Ko es vēl varu pateikt? Tā ilgstoši rakstīju kā slepeni, līdz krietni jau gados sapratu – ja tomēr nesaņemšos un nekļūšu par komponistu, varbūt izniekošu savu dzīvi. Nenodzīvošu to pilnasinīgi, bet tikai pa pusei… Tāpēc stājos augstskolā vēlreiz – Kompozīcijas fakultātē – un šoreiz atšķirībā no divām iepriekšējām reizēm tiku uzņemts Latvijas Valsts konservatorijā, kuru absolvēju, un kļuvu par profesionālu komponistu.
4.2 °C
