Personīgāk un atklātāk. "Tribes Of The City" albuma "Evidence of Embrace" apskats

Tie klusākie ūdeņi ir tie dziļākie. Šo trāpīgo teicienu var droši attiecināt uz pašmāju šūgeiza un drīmpopa apvienību "Tribes Of The City", kas ar uzrāvieniem Latvijas mūzikā rosās jau kopš 2003. gada.

Tribes Of The City Evidence of Embrace

5 zvaigznes

Tikko februāra izskaņā klajā laists piektais grupas studijas albums Evidence of Embrace (Apskāviena pierādījums, tulkojumā no angļu val.), kas apliecina, ka šāda žanra mūzika, ko pasaulē pārstāv, piemēram, My Bloody Valentine, Slowdive u.c., ja to gatavo uz lēnas uguns un rūpīgi slīpē, ar gadiem un pieredzi iegūst tikai dziļāku un jaudīgāku ietvaru. 

Albums seko 2019. gada ierakstam Rust and Gold, kas saņēma prestižo Austras balvu, vairākus Zelta mikrofona apbalvojumus un tika nominēts IMPALA balvai, apliecinot grupas vietu gan Latvijas, gan Eiropas neatkarīgās mūzikas laukā. 

Albuma pirmie muzikālie aizmetņi datējami ar pirmo pandēmijas pavasari — 2020. gadu, kad grupas līderis Sergejs Jaramišjans uz vienu dienu noīrēja studiju, lai fiksētu savas jaunās idejas, kas galvenokārt radītas ar elektrisko ģitāru. Jau tad Sergejam bija aptuveni skaidra kopējā vīzija par virzienu, kādā topošais ieraksts attīstīsies. Ierakstītos fragmentus viņš nosūtīja grupas solistei un dziesmu vārdu autorei Ksenijai Sundejevai uz Berlīni, kur viņai mājās iekārtota neliela improvizēta ierakstu studija, kā arī pārējiem grupas dalībniekiem, ļaujot materiālam veidoties attālinātā sadarbībā.

Nozīmīgu ieguldījumu jaunā albuma skanējumā devis džeza mūziķis Aleksejs Siverenko, kurš bagātināja grupas muzikālās idejas ar elektroniku un taustiņinstrumentiem. Par pirmo pilnvērtīgi tapušo dziesmu kļuva Asparagus II — tā radīta, pārveidojot jau iepriekšējā albumā iekļautas kompozīcijas agrāku versiju. Savukārt albuma tituldziesmas karkasu uz kādu no mēģinājumiem atnesis basģitārists Jānis Liepiņš. 

Visu dziesmu vārdu autore ir Ksenija. Teksti balstīti personiskajā pieredzē, piedāvājot atklātākas un tiešākas atklāsmes nekā agrāk. Ja pirms tam māksliniece mēģināja no sevis aizbēgt, iegrimstot abstrakcijās, tad jau iepriekšējā platē un īpaši jaunajā ierakstā dziesmu vārdos ienāk daudz personiskāka pieeja. «Ir zudusi vēlme par kaut ko izlikties,» komentē Ksenija. 

Albuma smagākā dziesma ir ievadošā Fourteen — tajā Ksenija drosmīgi atklāj savu pieredzi ar seksuālu uzmākšanos (grūmingu), ko piedzīvojusi četrpadsmit gadu vecumā. Savas veselības problēmas, iekšējo un ārējo transformāciju Ksenija preparē dziesmā I Wore Your Face, savukārtAsparagus IIir refleksija par jaunības mīlestību — to stāvokli, kurā šķiet, ka viss ir iespējams un mīlestība darbojas kā sava veida superspēks. Kopumā uz albumu var skatīties kā sava veida terapeitisku procesu. 
Dziesma To The Future pievēršas notiekošajam pasaulē — tās ir pārdomas par pieaugošo trauksmi, kurā vienlaikus parādās naiva cerība un iekšējs eskeipisms. Dziesma ir gaišāko gaidu un cerību apliecinājums brīdī, kad tās var šķist vāji pamatotas vai pat naivas. Kompozīcijai Delhi muzikālā ideja radusies jau 2006. gadā, taču teksts uzrakstījies tikai tagad. Tajā izmantota Sergeja pieredze Deli, Indijā un dziesma pieskaras pusmūža krīzes tēmai un garīguma meklējumiem, kad tuvojas četrdesmit gadu slieksnis.
Savukārt Take Me To That Beach teksts radies Sārnatē — Ksenijai īpašā, iemīļotā vietā.

Arī plates un kasetes (jā, albums izdots arī audiokasetes formātā) vizuālo koncepciju radījusi Ksenija, kura sev izvirzīja ambiciozu uzdevumu — digitālā attēlā pārnest ieraksta muzikālo noskaņu. Radošajā procesā viņa eksperimentēja ar dažādiem vizuālajiem paņēmieniem un attēlu slāņiem, apzināti pārkāpjot, kā viņa pati stāsta, saviem mentālajiem ierobežojumiem. Vāka kompozīcijā savijas simboliski elementi — apskāviens, bioloģisks ribu motīvs, gluži kā rentgena attēls vai pat ainava, kas drīzāk uztverama kā iekšējā, nevis ārējā pasaule. 

Kopumā lielas atkāpes no ierastā grupas skanējuma šajā platē nav jūtamas — tas pats atmosfērīgais ģitāru un vokālu jūklis, masīvas skaniskas ģitāras pedāļu un sintezatoru sienas, kas svārstās starp turbulenci un bezsvara stāvokli. Starp citu, vienā no kompozīcijām sintezatoru iespēlējis saksofonists Deniss Paškevičs.

Neticami skaists pavērsiens notiek kompozīcijā Take Me To That Beach, kad mūzika pakāpeniski izmainās un aiznes mūs uz kādu iedomātu vientuļu salu, 60. gadu psihedēliskā popa laikmetu, Skota Volkera skaņu ainavām ar stīgu aranžējumiem un elegantu orķestrāciju. 

Albums apliecina, ka Ksenija Sundejeva vēl aizvien ir Latvijas indie mūzikas prīma, bet Sergejs — trokšņu burvis, cilvēks orķestris, vizionārs. Ja albums saņems vēl vienu Austras balvu — nebrīnīšos.