Juris Alberts Ulmanis: Vai Rīgā patiešām vajag teātri krievu valodā?

Peripetijas ap Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja aiziešanu no amata izgaismojušas kādu nopietnu, taču paradoksālā kārtā ilgstoši ignorētu problēmu.

Kamēr Latvijas Republikā kopš 2022. gada mērķtiecīgi tiek mazināta krievu valodas ietekme, tiek dzēsts Krievijas imperiālisma mantojums, mainot ielu nosaukumus, pašā Vecrīgas centrā turpina darboties maza krievzeme. Lai arī formāli tā nosodījusi Krievijas iebrukumu Ukrainā, tomēr realitātē turpina "rullēt" kā neatkarīga sala, uz kuru neattiecas apkārtējās pilsētas noteikumi. Manam prātam nudien nav aptverams, kā Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, kurš ar Rīgas teātri sadarbojas kopš 1993. gada un kopš 2018. gada ir tā štata darbinieks, nav pamanījies iemācīties latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu veikt savus darba pienākumus? Astoņi gadi pilsētā, kur latviešu valoda ir dzirdama ik uz soļa, ir pietiekami daudz, lai apgūtu nepieciešamās prasmes un nokārtotu pārbaudījumus. Ja vien ir vēlēšanās, protams. Bet tādas acīmredzot nav. Un nav arī vajadzības, jo Čehova teātrī taču var sarunāties un iestudēt lugas krievu valodā. Jo kā gan citādi nogādāt latviešiem "diženās krievu tautas" kultūras vērtības?

Man patiešām nav saprotams, kādēļ mēs kā sabiedrība taisām tādus reveransus krievu valodai? Kādēļ mēs gadā tērējam tuvu pie trim miljoniem eiro, lai krievvalodīgajiem apmaksātu iespēju palikt viņu kultūras burbulī, nevis integrēties latviskajā vidē, apmeklējot latviešu teātrus? Ja viņiem krievu izrādes ir tik ļoti nepieciešamas, lai "balso" par tām, pērkot biļetes privātā teātrī. Visai sabiedrībai par to nav jāmaksā.

Starp citu, ASV rietumkrasta pilsētā Sanfrancisko jau 1897. gadā notika latviešu teātra izrādes, taču tās neapmaksāja amerikāņu nodokļu maksātāji. Aktieri un režisori iestudēja repertuāru cilvēkiem, kuri to vēlējās skatīties un maksāt. Tādā pašā veidā ASV arī šodien darbojas neskaitāmi izklaides pasākumi mazākumtautību valodās. Mākslinieki dodas pie diasporas un uzstājas valodā, kādu tie vēlas dzirdēt, pretī saņemot naudu no skatītājiem, nevis no valsts budžeta.

Uzskats, ka krieviem ir varena kultūra, ir muļķības. Tas ir tikai padomju laika izglītības un mūsdienu Krievijas propagandas darba rezultāts. Ārpus bijušās PSRS ietekmes sfēras cilvēki par krievu kultūru nebūt nav sajūsmā, un patiesībā nemaz neko daudz no tās nezina. Ja paraugāmies, kāds ir krievu dramaturgu sarakstīto lugu uzvedumu īpatsvars Eiropas un ASV teātru repertuārā, tad tas ir gaužām niecīgs. Pajautājiet francūzim, anglim vai itālim, kādus krievu kultūras dižgarus viņš var nosaukt, un, visticamāk, neko vairāk par Puškinu, Dostojevski un Čaikovski nedzirdēsiet. Blāvi, ņemot vērā valsts apmēru un iedzīvotāju skaitu. Nesen arī uzdūros vienam interesantam reitingam, kurā apkopotas pasaules valstis ar lielāko kultūras ietekmi pasaulē. Pirmajās trīs vietās ir Itālija, Francija un ASV. Krievija ieņem necilo 37. vietu, tūlīt aiz Indijas, Argentīnas un Islandes. Turpat blakus Maroka, Malaizija un Kolumbija. Domāju, ka ir aptuveni skaidrs, ko pasaulē domā par "diženo" krievu kultūru.

Es nemaz nerunāšu par imperiālisma un vardarbības slavinājumu, kas caurvij daudzus jo daudzus krievu klasiķu darbus. Karu glorificēšana pat nav valsts pasūtījums. 

Tā vienkārši ir šīs tautas mentalitāte. Kā lai citādi izskaidro bravūrīgos 9. maija svētkus, joprojām dedzīgi svinot uzvaru karā, kura dalībnieki sen vairs nav starp dzīvajiem. Vienmēr esmu gribējis pajautāt krieviem, kādēļ viņi nerīko milzu pasākumus 3. martā? Šajā dienā 1918. gadā taču Krievijai ar Brestļitovskas miera līgumu noslēdzās Pirmais pasaules karš. Ak jā, tajā taču nebija spožas uzvaras, šis līgums noveda pie impērijas nomaļu atdalīšanās un jaunu valstu izveidošanas. Tātad pie Krievijas sabrukuma. Rīkojot vērienīgus pasākumus tikai vienā no abām gadadienām, krievi diezgan atklāti pasaka, ka 9. maijā svin nevis asiņaina kara beigas, bet gan iekarošanas svētkus. Varbūt pienācis laiks saukt lietas īstajos vārdos un Krievijā tā arī pārsaukt šo dienu?

Tā kā neesmu dzimis padomju republikā, kur krievu valoda bija dzirdama uz katra stūra, un neesmu pieradis pie domas, ka tā ir neatņemama pilsētas sastāvdaļa, man šī valoda griežas ausīs. Ikreiz, kad to dzirdu Rīgā, man ir jādomā par okupāciju, izsūtīšanām un bēgļu gaitām, kurās nācās doties maniem vecākiem. Vai tiešām latviešiem krievu valoda ir tik ļoti iesēdusies gēnos, ka uz to iespējams nereaģēt?

Tieši tādēļ mani ļoti iepriecināja nesenais Satversmes tiesas atzinums, ka valstij nav nekāda pienākuma veidot sabiedriskā medija ikdienas saturu Latvijā krievu valodā. Manuprāt, lēmumu var identiski attiecināt arī uz kultūras pasākumiem. Proti, valstij nav nekāda pienākuma veidot teātra izrādes krievu valodā. 36 gadi ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai iemācītos latviešu valodu nevainojamā līmenī. Šajās vairāk nekā trīs desmitgadēs izaugusi, skolu absolvējusi un savus bērnus pasaulē laidusi etnisko krievu paaudze, kas piedzimusi neatkarīgā Latvijā. Nu kādu krievu valodu viņiem šodien vēl vajag?