3.3 °C
Piecas dienas pēc plūdiem Jelgavā avīzes "Zemgales Ziņas" pārstāvji apmeklējuši Dārzkopības institūta vadošās pētnieces Ilzes Grāvītes dārzu, lai noskaidrotu, kas jādara, lai pārmitrinātajā augsnē palīdzētu izdzīvojušajiem augiem.
Dārzā aug tomāti, gurķi, augļu koki, krūmi un daudz dažādu puķu. Tomāti sastādīti lielos podos un atrodas pie saimniecības ēkas sienas, kas tos paglābis no vētras, bet ūdens bijis līdz pašai podu malai. Ar profesionāļa aci aplūkojot tomātus, Ilze teikusi: "Te vajadzētu visam būt kārtībā, jo galotnes centri ir veseli. Dažas samelnējušās lapas jānoņem. Tam nevajadzētu radīt problēmas. Var redzēt, ka augšanas aktivitāte nav pazaudēta."
Daudz bēdīgāks skats pavēries uz hortenziju krūmiem. Ziedu galvas jau sabrūnējušas, lapas apvītušas. Dārza saimniece rādījusi uz hortenziju kātiem, kas visdrīzāk aizies bojā, jo miziņa uz kātiem sažuvusi.
"Problēma ir tā, ka tik ilgi saknes stāvēja ūdenī. It kā ūdens ir daudz, bet kāti sažūst. Dzīvojot tādā bezskābekļa vidē, izdalās spirta savienojumi, kas saindē augu."
Arī vairums viengadīgo puķu savu krāšņumu, visticamāk, neatgūs.
Pēc ilgstošas atrašanās ūdenī visiem augiem nepieciešams skābeklis, tāpēc zeme visās dobēs steidzami jāuzrušina. Turklāt jāņem vērā, ka dabiskie palīgi – sliekas – lielākoties ūdenī ir gājuši bojā. Augļu koki, kuriem ūdenī stāvēja tikai saknes un daļa stumbra, izskatījušies diezgan labi. Tomēr vai tā tiešām būšot, rādīs laiks. Sekas varētu parādīties arī nākamajā gadā, kad sāks strauji sveķot koksne. Tas nozīmē, ka šūnas ir bojātas, un kauliņkoki bojātās šūnas aizpilda ar šūnsulu, ko mēs redzam kā saželējušu masu. Stiprs sals, plūdi, augsta temperatūra augam ir stresa faktori. Tie var atstāt bojājumus arī uz augļiem.
Saimniece arī atzinusi, ka visvairāk raizējoties par daudzgadīgajiem augiem. Tomēr šajās trauksmainajās dienās atcerējusies arī sava dendroloģijas skolotāja mācīto: "Tāda ir dzīve. Dārzam ik pa laikam jāatjaunojas. Kādreiz mans skolotājs Aivars Lasis teica, ka ik pa gadam dabai ir jāattīrās."
Publikācija tapusi projektā "Mans pagasts, mana pilsēta", kurā "Latvijas Avīze" sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Zemgales Ziņas", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un "Ziemeļlatvija".
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
![Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī."](https://media.lasi.lv/media/cache/article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20251209210945693873f9205a6.jpg "Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet \"Lejasvēveri\" un \"Jaunvēveri\" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē \"visit.cesis.lv\" teikts: \"Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties \"Mērnieku laikiem\" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī.\"")
