Kristians Rozenvalds: Kāpēc valsts mākslas muzeji Latvijā ir par maksu?

Londonas brauciena noslēgumā sanāca uz mirkli ieskriet arī Viktorijas & Alberta Muzejā, kur šobrīd kā reklamētākais jaunums ir izstādīts “Marijas Antuanetes stils” un zīmīgi, ka te satiku arī Rīgā un plašāk uz austrumiem pazīstamo modes kolekcionāru Aleksandru Vasiļjevu. Bet šoreiz ne par “maizi un kūkām”, lai gan šis arvien ir tas periods, kad varētu arī par to. Izmantojot mudinājumu, vairāk gribētos rosināt diskusiju par mākslas pieturvietu kā tādu…

Jau minētā Viktorijas & Alberta muzeja apmeklējums ir bezmaksas, izņemot īpašās izstādes un pasākumus, tādus kā “Marijas Antuanetes stils”. Bet citādi visa milzīgā māja, kas pārpilna ar mākslas šederviem, gleznām, skulptūrām, rotaslietām, vēstures relikvijām, arī dizaina, filmu un teātra priekšmetiem, bija bezmaksas. Pilns ar cilvēkiem, pat drūzmēšanās, arī mākslas priekšmetu un suvenīru veikals, kafe, iekštelpu promenāde un kas tik vēl ne.

Un tas manī rosināja pārdomas, kāpēc Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīgā ir salīdzinoši tik stīvs. Jau pie smagnējām durvīm mani aptur biļešu kasiere un pāris metrus tālāk arī kontroliere, taču neatceros, ka tur būtu tāda vieta, lai es varētu bezrūpīgi pasēdēt un pārdomāt, ja ne par mākslu kā tādu, nu kaut vismaz par to, ko tikko biju par maksu apskatījis, vieta, kur, neizejot no muzeja ēkas, iedzert kafiju vai pat paēst. 

Un ja jau mēs tāpat šādus valsts lielos muzejus uzturam no nodokļu maksātāju naudas, tie, manuprāt, varētu būt daudz pieejamāki. Dīvaini, bet privātos muzejos, kuri citkārt maksā lētāk, es jūtos vairāk gaidīts. Gribētos, lai Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, arī citi lielie muzeji būtu atmosfēras un pieejamības ziņā līdzīgi kā Latvijas Nacionālā bibliotēka, kura rāda labu piemēru.

Kāds iebildīs, ka muzeja ēkas stūrī jau ir kafe, ka ārā uz ielas stūra ir garšīgas bulciņas, un, kā izrādās, vasarā darbojas arī jumta terase. Skaidrs, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir atjaunots, tas ir labāks nekā senāk. Un tā mēdz būt, ka šādos apstākļos tur iesaistītajiem liekas, ka salīdzinoši viss ir perfekti. Bet, salīdzinoši ar ko? Ar 2000. vai 1990.gadu? Un mans stāsts nav par faktiem, bet par sajūtām. Un Latvijas valsts muzejos sajūtu nedaudz samākslotu un pašpietiekamu burziņu, budžeta un projektu līdzekļu apgūšanu, saskaņā ar nolikumiem, likumiem un procedūrām, taču es kā apmeklētājs tajā visā jūtos pat lieks… Es jau ieminējos, ka pat salīdzinoši ar Latvijas Nacionālo bibliotēku tepat Latvijā, muzejos nav tik labi, nemaz nesalīdzinot ar muzejiem citās valstīs.

Nedomāju, ka valsts finansēto muzeju mērķis ir pelnīt. Un neticu, ka biļešu ieņēmumi ir nozīmīgi valsts muzeju budžetā. 

Taču, domāju, ka muzeja ieejas biļetes noteikti ir faktors, kurš mazina apmeklējumus un pieejamību, jo īpaši tad, ja biļetes jānopērk vairākiem pieaugušajiem, katra par 8 eiro vērtībā, vēl arī biļetes bērniem par 4 eiro. 

Tikmēr gribu vēlreiz paslavēt atmosfēru, kuru īsajā caurskrējienā izbaudīju Viktorijas un Alberta Muzejā, piebilstos, ka līdzīgi, dienu iepriekš, jutos arī  The Wallace Collection, kurš arī bija bezmaksas, arī šedervu pārpilns, arī ar plašu kafe, garderobi un sajūta, ka esmu te gaidīts.

Ir par ko padomāt, nominējot jauno Latvijas Nacionālais mākslas muzeja vadītāju.