LNSO kopā ar Džeimsu Šerloku. Cēli un sentimentāli vai lēni un melanholiski

Diriģents, pianists un ērģelnieks Džeimss Šerloks Latvijā līdz šim viesojies Cēsīs un Rēzeknē. Tagad nu pienākusi kārta koncertam Rīgā, un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ārzemju viesdiriģenta vadībā uzstājās 2026. gada 27. februārī Kongresu namā.

Kā zināms, orķestris tagad nesteidzīgi meklē jaunu māksliniecisko vadītāju, līdz ar to gluži nevilšus katru vēl nebijušu vai atkārtotu radošās sadarbības piemēru uzlūkoju arī no šāda skatpunkta. Un secinājumi šai ziņā tagad būtu divi – viens visnotaļ priecējošs, otrs ne īpaši. Pirmais secinājums vēsta, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tādos apstākļos, kādi nu tie ir (koncertzāles, finansējuma, vadības trūkums), atkal un joprojām muzicē nopietnā un stabilā līmenī. Turpretī otrā atziņa – diez vai Džeimsam Šerlokam vajadzētu būt tam cilvēkam, kuram uzticēt uzdevumu vest orķestri gaišas nākotnes virzienā. Kā viesdiriģents viņš noder, bet citiem nolūkiem jāskatās tālāk par Tarmo Peltokoski radu un draugu loku.

27. februāra koncertā pārstāvēti trīs laikabiedri (dzimšanas gadi gan stipri atšķirīgi, bet visu triju dzīve noslēdzās 20. gadsimta 30. gados) ar dažādiem likteņiem un dažādu pasaules uztveri. Un Džordža Gēršvina "Rapsodiju blūza stilā" te ietvēra divi opusi ar daudz klasiskāku izteiksmi – Morisa Ravela "Cēlie un sentimentālie valši" un Edvarda Viljama Elgara variācijas "Enigma". Repertuārs tātad bez sevišķiem eksperimentiem, tomēr nav gluži tā, ka publika to zinātu noti pa notij – Latvijā vairākās versijās skanējis Ravela "Valsis", un no nesenas pagātnes var piesaukt gan Daniila Mickeviča solopriekšnesumu, gan Andreja Osokina un Sergeja Osokina lasījumu divām klavierēm, gan Žana Kloda Kazadesī vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra interpretāciju, bet tagad orķestris spēlēja deviņus gadus iepriekš radīto franču meistara ciklu. Pa vidu robežšķirtne – Pirmais pasaules karš, un kopš tā brīža Ravela dzīve un daiļrade vairs nekad nebija tāda kā agrāk.

Tiesa, arī "Cēlie un sentimentālie valši" pilnībā neiztiek bez izaicinājuma un kaislībām – sākuma lappusēs dzirdami visi seši orķestra perkusionisti, un tas pirmoreiz ļāva secināt, ka sitaminstrumentu grupa ar Edgaru Vaivodu, Elīnu Endzeli, Miku Bāliņu, Elviju Endeli, Edvardu Pauli Muzikantu un Arti Tračumu divdaļīgās programmas gaitā darbojās trāpīgi un saskaņoti. Citkārt astoņu epizožu ritējumā dominē vēss neoklasicisms, vēl citkārt ieskanas arī siltāki toņi, un Ravela darbs bija visai noderīgs, lai parādītu, kādā kvalitātē orķestra sniegumā ir atsevišķi instrumentālie salikumi un visa ansambļa spēle. Rezultāts bija pārliecinošs gan konkrētos tuvinājumos (arfistes Ieva Šablovska un Elizabete Gulbe, piemēram), gan plašākā aptvērumā, ko pirmām kārtām nodrošināja koncertmeistares Paulas Šūmanes pārraudzītā stīgu grupa, un orķestris skaņurakstu arī atspoguļoja atbilstoši diriģenta iecerēm diapazonā no racionāli skaidra un distancēta vērojuma līdz emociju un tembru uzplūdiem.

Ar priekšnesumiem Džordža Gēršvina "Rapsodijai blūza stilā" parasti ir tā – sākums daudzsološs, pēc tam rodas aizvien lielāka skepse, galu galā mūziķiem ar godu nonākot līdz finālam, piedzīvoti arī vairāki aizraujoši brīži, tomēr cerētais gandarījums palicis rokas stiepiena attālumā. Gan tādēļ, ka džeza inspirētajā opusā pianisti bieži vien pieliek klāt vēl kādu improvizāciju no sevis un skaņdarba jau tā ar grūtībām kopā liktā dramaturģija irst pa visām vīlēm, gan tādēļ, ka solists gluži vienkārši nav pietiekami virtuozs, un ideja uzņemties arī atskaņojuma vadītāja funkcijas tādā gadījumā nav pati spožākā doma. Apmēram tā notika arī šoreiz – no vienas puses, interpretācija vairākkārt saistīja ar orķestrālo kolorītu, klavierspēles toni un tēlu asprātību, no otras puses, Džeimss Šerloks netika galā ar solopartijas un orķestra partitūras pienācīgu saliedējumu, un, ja arī pianists "Rapsodijā blūza stilā" grib kaut ko pievienot klāt, tad sarežģītākās pasāžas nosvītrot tomēr nedrīkst. Jāpiebilst, ka arī piedevās spēlētais Johannesa Brāmsa intermeco apliecināja, ka Džeimss Šerloks ir spilgtāks kā diriģents, nevis pianists, nemaz nerunājot par to, ka vēlme atskaņot kādu stilistiski neiederīgu un programmā nemaz neierakstītu darbu atkal ir egoistiska iedoma pašos pamatos.

Koncerta otrajā daļā atgriešanās pie cildenas tēlu pasaules bez kādas polistilistikas, groteskas vai populārās mūzikas iezīmēm nepārprotami vēstīja par kopīgām vadlīnijām Ravela "Cēlo un sentimentālo valšu" un Elgara variāciju "Enigma" lasījumos. Orķestris precīzi realizēja diriģenta idejas, un šķiet, ka ar atskaņojuma vadītāju viņa līdzgaitnieki sapratās tīri labi – katrā ziņā izjūtu savijumi un tembrālie risinājumi pārliecināja ar iekšēju harmoniju un izkoptu ansambliskumu, kur atkal starp daudzām citām vērtībām īpaši jāpiesauc koka pūšaminstrumentu grupa. Tajā pašā laikā nevarētu teikt, ka angļu komponista labi zināmās partitūras interpretācija piederētu pie pārsteidzošām atklāsmēm – Elgara mentalitāte pati par sevi jau ir melanholiska, bet diriģents tai piešķīra vēl lēnāku plūdumu, vēl liriskākas atkāpes, un vienā brīdī gribējās jautāt – klau, kā būtu ar nedaudz lielāku aizrautību? Tu neesi Herberta Blumsteta gados, tu esi jauns, daudz jaunāks par skaņdarba autoru brīdī, kad tapa viņa orķestra variācijas, un neuzkrauj priekšlaikus sev virsū tradīciju un konvenciju nastu.

Gan jau Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris vēlēsies sadarboties ar Džeimsu Šerloku arī turpmāk. Bet tad par zināmu atskaites punktu kļūtu turpmākā repertuāra stratēģija – patiesībā daudz ko pateiktu jau šī viesmākslinieka diriģētais Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis", bet, protams, vēl lielākā mērā viņu no komforta zonas izsistu kāds Tālivalža Ķeniņa simfoniskais opuss. Vai Romualds Kalsons, vai Volfgangs Dārziņš. Tad arī paskatīsimies, cik daudzpusīgs ir šī vai cita diriģenta raksturs un kāds ir viņa reālais muzikālās izglītības līmenis.